Kultūra
Kultūrpolitika

Mārtiņš Egliens: Ieķerties Dziesmu svētku sajūtā 16


Mārtiņš Egliens
Mārtiņš Egliens
Foto – Timurs Subhankulovs

Sestdien, 27. jūlijā, Saulkrastu estrādē pirmizrādi piedzīvos lielizrāde ar dziesmām, dejām un pārģērbšanos “(Ne)pareizie dziesmu svētki”, kuru radījuši Latvijas teātru aktieri MĀRTIŅA EGLIENA vadībā.

Kā jums radās uzveduma ideja? Saprotu, ir Dziesmu svētku gads…

M. Egliens: Nē, tas pat nebija galvenais. Mēs ar Ditu (aktrise Dita Lūriņa, Mārtiņa Egliena sieva. – L.K.-Š.) vadījām Dziesmu un deju svētku Noslēguma koncerta sadziedāšanās daļu. Man bija iedots teksts, un tā ir taisnība – latviešiem ir lielie Dziesmu svētki ar tērpiem, koncertiem un gājienu, bet pa vidu tiem ir arī mazie dziesmu svētki. Šis fenomens nav pazudis – ģimenes svētki bez tautastērpiem, reizēm ar mazliet šķību dziedāšanu, bet dziesma mums ir ļoti svarīga, tā pavada vienmēr. To jau var redzēt, cik daudz dažādu dziesmotu notikumu ir katru gadu – tradicionālie Raimonda Paula dziedāšanas svētki, Līgo dižkoncerti. Tāpēc šāds nosaukums, jo man liekas – tas ir plašāks jēdziens par lielajiem Dziesmu un deju svētkiem. Bet nepareizie, protams, tādēļ, jo tie nav Dziesmu svētki tādā izpratnē, kā redzam Mežaparka estrādē. Taču ceru, ka tie cilvēkiem būs svētki, un ar dziesmu uzvedums būs ļoti cieši saistīts.

Vēl, protams, saglabājas intriga par “(Ne)pareizo dziesmu svētku” saturu, bet pieteikums, ka tajā līdzdarbosies amatpersonas un citas sabiedrībā pazīstamas personas liek domāt par “Teātra žurkai” līdzīgu stilistiku.

Noteikti, jo esmu piedalījies visās “Teātra žurkās”, izņemot pēdējo, un sešus gadus esmu bijis iesaistīts arī tās veidošanā, tādēļ stilistika noteikti būs līdzīga – politiskā saistība, parodijas, atpazīstamu latviešu personības. Izrādes pamatdoma mums bija tāda, ka visi patlaban visās malās meklē simtgades dziesmu, pat viena elektrības kompānija izsludinājusi simtgades dziesmas konkursu. Bet ir viens robs, ko vajadzētu aizpildīt, – neviens nemeklē dziesmas izpildītāju. Man tas šķiet ļoti svarīgi, jo, ja neviens dziesmu neizpilda, ja nav izvēlēts īstais dziedātājs, tā var arī neizskanēt. Dziesma iet roku rokā ar dziedātāju, tikai vēlāk tā var folklorizēties, iet no rokas rokā. Tādēļ mēs nekoncentrējamies uz atsevišķām dziesmām, bet gan uz labākajiem izpildītājiem visādos veidos – duetos, lielākajos siržulauzējos un tamlīdzīgi. Būs arī Rozenštrauhs, kurš tāpat pretendē uz šo titulu, jo vairāk tādēļ, ka viņam šogad aprit tikpat gadu, cik Latvijai. Populārās personas sižetā iesaistījās dabiski, jo šoruden, kā zinām, ir vēlēšanas. Vairīties no tā negribam, bet arī īpaši uzsvērt ne – tā arī galvenā atšķirība no “Teātra žurkas”, kur politiskā satīra bija pamatā. Mums tā būs tikai krāsviela, garšviela, jo varam taču atrast kaut ko skaistu, par ko pasmaidīt ārpus politikas.

“Pareizie” Dziesmu svētki pagājuši, ir bijis laiciņš uzelpot un apdomāt pieredzēto. Kādas ir jūsu sajūtas?

Es jau pārāk daudz neredzēju, jo man bija jāpiedalās Dziesmu svētku atklāšanā pirmajā dienā un Sadziedāšanās naktī – pēdējā. Kā mēs smējāmies – ar mani Dziesmu svētki sākās un beidzās, jo kopā ar Ditu pielikām punktu Sadziedāšanās naktij sešos no rīta. Tā bija unikāla pieredze un liels prieks, ka varējām arī savu artavu ielikt. Mani ļoti uzrunāja un iedvesmoja Dziesmu svētku izjūtas, lielais vienotības lādiņš, kurš ir katros svētkos, un prieks, ka tas nepazūd. Atceros – bija trīs naktī, gaismiņa jau mazliet ausa, paskaties uz estrādi un redzi – neviens nav aizgājis, visa estrāde līdz augšai pilna. Tad tikai saproti, cik tas cilvēkiem svarīgi, nozīmīgi. Tas ir jaudīgi.

Jau vairākkārt esmu teicis: ja mēs šo sajūtu spētu saglabāt ilgāk, vismaz gadus divus, un tad divus gadus pirms nākamajiem svētkiem atkal sāktu veidot… Nu lai ir tas viens gads iekritiens, bet, ja tik ilgi mums izdotos noturēt Dziesmu svētku sajūtu, ieķerties tajā ar zobiem un nagiem, domāju – tik daudzi nebrauktu prom.

Un nav ko man stāstīt par finansiālām lietām, par to, ka te neko nevar izdarīt un nopelnīt. Var, Latvijā daudz ko var. Darbaspēka pietrūkst. Un, ja esi gatavs strādāt te, Latvijā, tikpat smagi kā tur, svešumā; esi gatavs te dzīvot, tāpat kā dzīvo tur, it īpaši sākumā, tikko aizbraucis – jo ļoti daudzi stāstījuši, ka seši sveši cilvēki dzīvo vienā dzīvoklī…. Ja tā esi gatavs darīt Latvijā, pasaki vien, ka nevari te nopelnīt. Bet vajag pašam sev uzdot jautājumu, vai esi gatavs šeit darīt tā, kā no tevis prasa.

Tāpēc, ka šķiet – tur ir labāk.

Jā, bet kādēļ? Protams, es nerunāju par visiem; ir ļoti dažādi iemesli, kādēļ cilvēki aizbrauc, tas, ko saku, nav pilnīgi objektīvi. Taču arī nerunāju tikai no sava viedokļa vien, tiešām esmu ļoti daudz runājis ar cilvēkiem, kuri pastrādājuši ārzemēs. Viens paziņa man tieši tā teica: “Uzdevu sev jautājumu, vai esmu gatavs te strādāt tāpat kā tur? Esmu. Vai Latvijā nevaru nopelnīt, jauns cilvēks būdams? Varu!” Mēs varam vainot visus – valsti, likteni, ko vien gribam. Bet vai šo jautājumu pats sev esmu uzdevis? Vai esmu sapratis, kāpēc tieši aizbraucu?

…var vainot valsti, ka aktieriem ir mazas algas, bet var uztaisīt “(Ne)pareizos dziesmu svētkus”…

Vai jūs domājat, es no tiem bagāts kļūšu? Aktieris ir ārkārtīgi atkarīga profesija. Man ir iekrājusies pieredze, sešus gadus taisot “Teātra žurku”, esmu taisījis dažādus projektus un protu tos savilkt kopā, kaut gan tāpat pirms katra jauna projekta kājas trīc. Bet pilnīgi saprotu, ka ne katrs aktieris var pats sev uztaisīt projektu. Tie, kas nevar, paliek atkarīgā pozīcijā: vai tevi paņem izrādē, seriālā vai kur citur vai nepaņem, kaut ko piedāvā vai ne.

Viena no iespējām aktieriem ir arī vasaras brīvdabas izrādes. Šogad šķiet, ka to ir mazliet vairāk nekā parasti?

Apmēram tas pats vien ir. Neskaitu “Skroderdienas Silmačos”, jo tās bija pirms Jāņiem. Redzēsim, kā mums ies ar skatītājiem – tā kā Dziesmu svētku gads, daudziem nav laika. Laukos satiku meistaru, kurš piedalījās Dziesmu svētkos, un viņš teica – jāsāk strādāt, atpelnīt. Tāpēc – nezinu, kā tagad cilvēkiem ar naudu, vai viņi var atļauties apmeklēt izklaides pasākumus, jo Dziesmu svētki prasa līdzekļus, laiku, iekrājušies darbi jāatstrādā. Tad jau redzēsim.

Iznāk riskēt.

Riskēt iznāk vienmēr, uz katru projektu. Arī teātrī ir risks. Nav jau citu iespēju. Nē, ir, bet tad vispār neko neizdarīsi. Protams, ir profesijas, kurām riska procents ir mazāks, bet māk­sla, kultūra – tas viss pakļauts lielam riskam un gadījumam. Daudz ko ar pieredzi var paredzēt, bet ne visu. Nekad visu.

Ieskatījos Nacionālā teātra nākamās sezonas plānos, ieraudzīju Mārtiņu Eglienu trīs izrādēs “ART” septembrī…

Par “ART” man liels prieks, turklāt tā ir izrāde, uz kuru mēs visi trīs ejam ar lielu prieku. Ir cilvēki, kuriem šī izrāde ļoti patīk, ir daļa, kurai ļoti nepatīk, kam ir iebildumi. Protams, gribētos, lai visiem patīk, bet īstenība man vienalga, jo man pašam patīk, un tā ir kolosāla sajūta. Protams, ne katrā izrādē viss izdodas, kā gribētos, bet mēs tiešām vienmēr cenšamies. Ir tā foršā blices sajūta, kad visi iet uz kopīgu mērķi, urdās – kas tur notiek, kāpēc tā, vai te nevajadzētu vēl tā. Visu laiku ir radoša sajūta.

Cik bieži tā gadās?

Reti, ļoti reti. Protams, tas ir objektīvi – jo lielāks ansamblis, jo grūtāk to sajūtu dabūt. Jo mazāks, jo procentuāli tomēr var vairāk trāpīt kopējā kulaka sajūtā.

Uz sarunu atbraucāt no laukiem. Cik daudz laika tur sanāk pavadīt?

Saistītie raksti

Nevaru sūdzēties. Arī mēģinājumus cenšos iekārtot uz nedēļas nogalēm, kad pašam pilsētā ir kaut kādi darbi un citiem arī kaut kas ir, un tad tu pielipini klāt tos mēģinājumus pirms un pēc un vari uz trim četrām dienām izrauties. Tas man ir ļoti svarīgi. Ļoti svarīgi.

Man ļoti patīk pabraukt garām Rīgas zīmei, bet no tās puses, kur sarkanā strīpa, un tad ar katru kilometru sajūta kļūst arvien labāka un labāka, un mierīgāka. Dažreiz stress kādu gabalu vēl velkas līdzi. Bet vienalga – tu izkāp no mašīnas, iekrīti ezerā. Bez tās sajūtas es nekā nevaru. Bet tajā pašā laikā esmu riktīgs rīdzinieks. Pirms pāris gadiem vasarā būtu varējis nodzīvot laukos trīs nedēļas, bet tad kādā brīdī iestājās sajūta, ka tomēr kaut kas īsti nav kārtībā. Man ir svarīgi, lai kaut ko daru, izdaru un tad atgriežos lauku mierā. Man tieši atgriešanās sajūta ir ļoti svarīga.

LA.lv