Viedokļi
Komentāri

Māris Zanders: Jāaicina patriotus savā vērtību klāstā beidzot iekļaut arī latviešu valodu 16


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto – Timurs Subhankulovs

Valdība 17. jūlija sēdē apstiprināja “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas plānu 2019. – 2020. gadam”. Par tā finansiālajiem aspektiem – piešķirto summu apmēriem un sadalījumu – grūti spriest, jo, ja vien neuzskatām Kultūras ministrijas ierēdņus par a priori nejēgām, nav pamata te ko apstrīdēt. Var vien piezīmēt, ka kaut kā monitorēšanai dažkārt tiek atvēlētas lielākas summas nekā kādai programmai… No otras puses, monitorēšana, cik saprotu, gādā par faktoloģisko materiālu secinājumu izdarīšanai, un daži secinājumi izraisa pārdomas.

Plāna teksta autori norāda, ka pilsoniskās aktivitātes rādītāji Latvijā atzīstami par zemiem, jo, raugi, lietojot Eiropas Sociālā pētījuma datus, Latvijā par pilsoniski aktīviem varot atzīt vien 9% iedzīvotāju, savukārt Rietumeiropas valstīs apmēram 28%. Slikti, vai ne? Vienlaikus plāna veidotāji, manuprāt, korekti dod mājienu, ka pastāv arī lokālā specifika, ko plaši starptautiski pētījumi var nepamanīt. Proti, mūsu eksperti norāda, ka Latvijā pastāv tādi “sabiedrības pašorganizēšanās mehānismi” kā, piemēram, iesaistīšanās Dziesmu un deju svētku kustībā, kādi savukārt nav raksturīgi citām valstīm. Un varu vien piekrist tēzei, ka pašorganizēšanās, kas notiek ap kultūras procesiem, arī ir pilsoniskā aktivitāte. Citiem vārdiem sakot, nevajadzētu pārspīlēt ar Latvijā dzīvojošo raksturošanu par pilsoniski neaktīviem. Cita lieta, ka atļaušos nedaudz iebilst pret apgalvojumu, ka pilsonisko aktivitāti traucē cilvēku savstarpējā neuzticēšanās (Latvijā apmēram 51% apgalvo, ka uzticas līdzcilvēkiem, kamēr Skandināvijā šis īpatsvars ir tuvāk 90%.) Savstarpējās uzticības trūkums, protams, ir būtisks iemesls, tomēr, manuprāt, jāpatur prātā tādi faktori kā mūsu salīdzinoši sliktāks materiālais nodrošinājums, lielāka nedrošība par tālāko – it kā banāli, bet mazāks stress par dzīves, kā saka, materiālo pusi ļauj cilvēkam būt sabiedriski aktīvākam.

Šķiet, iespējama arī citāda interpretācija apgalvojumam par Latvijas skolēnu nepietiekamo pilsoniskās izglītības līmeni, par kuru zemāks esot vien Maltā un Bulgārijā. Atkal jautājums ir par to, ko mēs saprotam ar pilsonisko izglītotību. Latvijas skolēni ar to saprotot ne tik daudz zināšanas par balsošanas iespējām un likumdošanas procesu, bet dabas aizsardzību. Atklāti sakot, neredzu neko sliktu, ja uzsvars ir uz ekoloģiju, savukārt maza interese par politiku, pieļauju, izriet no priekšstata (ko veido arī ģimene), ka politiku indivīds Latvijā ietekmēt var maz. Laika gaitā šis priekšstats var (jācer!) mainīties, bet pagaidām tas ir saprotams, tādēļ es atturētos drūmi šūpot galvu par jauno paaudzi.

Līdzīgi ir ar to, kā interpretējam piederības sajūtas un patriotisma jēdzienus. Tātad apmēram 67% uzskata sevi par Latvijas patriotiem, kas, protams, ir labi, tomēr var noprast, ka plāna veidotājus nedaudz mulsina tas, kā patriotisms tiek izprasts. 44% atzīst, ka patriotisma sāls ir “nebraukt prom no Latvijas īslaicīgu grūtību dēļ”, starp Latvijas vērtībām tiekot minēta daba, ainaviskums, bet ne demokrātijas un tiesiskuma vērtības. Tikai 14%, izvēloties apzīmējumu Latvijai, izšķīrušies par labu “eiropeiska valsts”. Bet atkal – nevar sagaidīt tādu patriotisma sastāvdaļu izklāstu, kādam cilvēki vienkārši neredz pamatojumu, un tad krietni labāk, ja viņi sevi vienalga uzskata par patriotiem, pat ja viņu patriotisma izpratne īsti neatbilst mūsdienu liberālo demokrātiju kodeksiem. Tas var izklausīties vecišķi, bet jāpriecājas arī par to, kas ir. Un šādā kontekstā vienlīdz būtisks un trāpīgs ir plānā lasāmais par latviešu valodu. “Latviešu valodas lietošanas intensitāte publiskajā telpā un neformālajās attiecībās nepieaug atbilstoši valodas prasmju līmeņa kāpumam.” Respektīvi, latviešu valodas zināšanas cittautiešu vidē uzlabojas, bet tas neparādās ikdienā. Iemesls tas pats vecais: “Latvieši joprojām sarunā ar krievu valodā runājošajiem mēdz pāriet uz krievu valodu” (13. lpp.). Tātad, ja nu kas kritisks jāsaka, tad jāaicina patriotus savā vērtību klāstā beidzot iekļaut arī latviešu valodu.

Saistītie raksti
LA.lv