Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Sirmais Kurzemes simbola – Alsungas suitu sievu – ielokā: "Patiesi apbrīnoju, kā viņas savu spēj celt un turēt!"

Māris Sirmais: Lai neņem ļaunā lepnie kurzemnieki

"Kurzemes gredzena" lielkoncerts "Pūt, vējiņi"

16. novembrī – Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars".
22. novembrī – Jelgavas kultūras namā.
24. novembrī – Latgales vēstniecībā "Gors".
25. novembrī – koncertzālē "Cēsis".

Jaunnedēļ, 16. novembrī, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” pirm­atskaņojumu piedzīvos Latvijas valsts simtgades vērienīgā divu gadu projekta “Latvijas gredzens” otrā posma “Kurzemes gredzena” lielkoncerts “Pūt, vējiņi”. Tā ir Latvijas Radio kora mākslinieciskā vadītāja Sigvarda Kļavas lolotā ideja – četros konceptuāli atšķirīgos gredzenos, muzikālos kopumos izcelt un parādīt katra Latvijas novada īpatnības. Lielkoncerta “Pūt, vējiņi” diriģents ir Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs MĀRIS SIRMAIS.

Māri, sakiet, lūdzu, kā nonācāt šajā statusā?
M. Sirmais: Kad Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava mani pirms pāris gadiem aicināja kļūt par “Kurzemes gredzena” māksliniecisko vadītāju, biju gana pārsteigts. Pats esmu rīdzinieks, manas saknes ir Latgalē, tur pagājusi bērnība, protu arī latgaļu valodu… Ar Kurzemi saistība mazāka. Tomēr, lai neņem ļaunā lepnie kurzemnieki, kādreiz ar skatu no malas var atklāt savējo nepamanīto (pasmaida).

Atminos, diriģents Jānis Ērenštreits, pats būdams kurzemnieks, ļoti centās mums, toreiz Dārziņa mūzikas skolas zēnu korim, parādīt Kurzemi, Liepāju, Ventspili… Tajā pusē tolaik notiekošais festivāls “Ziemas kamanas” bija manā mūžā pirmā saskarsme ar Kurzemi. Vēlāk dzīve iegrozījās tā, ka astoņus gadus biju toreizējā Talsu rajona virsdiriģents. Varēju nojaust, kāds varētu būt īsts kurzemnieks. Iekarot viņa uzticību nav viegli, bet, kad izdevies, šķiet, uz mūžu. Nevaru aizmirst arī laiku kopš 1993. gada, kad ar kori “Kamēr” braucām uz nometnēm Jūrkalnē, kur pavadījām ik vasaru. Iepazinu arī to krastu, slēgto zonu. Un vēl nevaru nepieminēt ilglaicīgo sadarbību ar Liepājas simfonisko orķestri, ar kuru Valsts koris “Latvija” pieredzējis ne vienu vien skaistu, muzikālu notikumu.

Kā veidots “Kurzemes gredzena” koncerts?
Saturiski atbilstoši novada lepnumam, bagātībai, priekšstatam, kā kurzemnieks sevi pozicionē – vienmēr bijis turīgāks, mazliet pārāks, gudrāks, izglītotāks… Atšķirībā no trim pārējiem “gredzeniem”, kur ietverta gan tradicionālā kultūra, gan reliģija, gan kino un citas mākslas nozares, “Kurzemes gredzens ” ir vismuzikālākais. Visi koncertā “Pūt, vējiņi” pārstāvētie komponisti un izpildītāj­mākslinieki – Ēriks Ešenvalds, Vestards Šimkus, Imants Kalniņš, Kārlis Lācis, Pēteris Butāns, Raimonds Tiguls – ir kurzemnieki. No visiem “gredzeniem” šis vienīgais veidots divās daļās. Taču arī ar tām ir par maz, lai atklātu visus no Kurzemes nākušos Latvijā zināmos komponistus un izpildītājmāksliniekus. Kurzemnieks ir arī Pēteris Vasks un Zigmars Liepiņš, Uldis Marhilevičs…

Tātad no Zemgales mums nākuši prezidenti, bet no Kurzemes – mūziķi…
… un, tā kā visus kurzemniekus mūziķus neaptvert, izšķīrāmies par “Pūt, vējiņi” tēmu kā vadmotīvu. Izvēlējāmies darbus, kuros pulsēja tieši šī dzīsla. Imanta Kalniņa mūzika no kinofilmas “Pūt, vējiņi”, Kārļa Lāča fināldziesma no Liepājas teātra izrādes “Pūt, vējiņi”, prologs no Raiņa “Pūt, vējiņi” Kaspara Znotiņa lasījumā, “Pūt vējiņi” Imanta Ramiņa aranžējumā…

Kur gan slēpjas “Pūt, vējiņi” – savulaik vai neoficiālās mūsu himnas – fenomens?
Pat īsti nevar izskaidrot, kāpēc šī kvintas apjoma melodija, no lībiešiem nākusī dziesma tik dziļi iesakņojusies, kļuvusi par sava veida latviskuma kodu. Tajā elpo Kurzemē iebraukušā, mazliet aizskartā lībieša pašlepnums – pats par sevi spēju pastāvēt, pats pelnu un pats par savu, ne jau palienētu naudu dzēru… Dziesmas saturs atklāj lībiski latvisko pašcieņu. Bet runāt tikai par tekstu būtu pārāk maz. Arī melodija ir ārkārtīgi saviļņojoša, par ko pats simtkārt esmu pārliecinājies. Kad daudzās pasaules zemēs ar “Kamēr” dziedājām šo dziesmu, vienalga, tradicionālajā Andreja Jurjāna četrbalsīgajā tautas dziesmas apdarē vai Kanādā dzīvojošā latvieša Imanta Ramiņa aranžējumā – starp citu, koris “Latvija” bija pirmais, kas sarīkoja Imanta Ramiņa autorkoncertu Doma baznīcā –, cilvēki teica, jūtam no jums tādu enerģiju, ka pat raudiens nākot. Viņi nespēja to izskaidrot. Tas nozīmē, ka vienkāršajā tautas melodijā ir kaut kas tik suģestējošs, ka varbūt nemaz nevajag mēģināt šo noslēpumu atminēt.

“Kurzemes gredzena” koncerts vienīgais veidots divās daļās…
Pirmā veidota no vissenākajiem slāņiem, sākot ar “Pūt, vējiņi” etno dziedātāja Oskara Patjanko izpildījumā lībiešu valodā, motīvam caurvijoties profesionālajā etno grupas “Saucējas” un brīnišķīgajā Alsungas suitu sievu skandējumā, bez kura būtu grūti iedomāties šādu programmu un kuras apdziedās visdažādākos “Pūt, vējiņi” visatšķirīgākajās variācijās gan vārdos, gan melodiskajā materiālā, latgaliski jestro ieskaitot. Izcilā māksliniece Laima Jansone improvizēs un izspēlēs “Pūt, vējiņi” koklē, dūdas vīsies cauri daudzos materiālos, sākot ar Pēteri Butānu un ieaužoties Raimonda Tigula darbā “Lec, saulīte”. No senatnīgā kolorīta nonāksim pie Ērika Ešenvalda jaundarba “Tā dzied mana pastarīte” pirmatskaņojuma, ko izpildīsim, apvienojot visus minētos māksliniekus un pievienojoties korim “Latvija”, Radio korim, kā arī Liepājas simfoniskajam orķestrim. Otrajā daļā izskanēs vērienīgais koncerta stūrakmens, kas interesants daudz izmantoto pasaules mūzikas simbolu un citātu dēļ – Pētera Butāna kolāža “Pūt, vējiņi”, darbs ar brīnišķīgo Ojāra Vācieša dzeju, kuru grūti pārspēt: “Pūt, vējiņi, cik ir dūšas, / Ne tik viegli masti lūst, / Pūt, vējiņi, kamēr pūšas, / Kamēr buras ir, kur pūst.” Kamēr ir tauta, kas jādzen uz priekšu, kamēr ir nacionāla valsts ar tikai tai piederošu unikālu kultūru. “Pūt, vējiņi, iedzen tautu mūžībā” – tā izskaņā vēl dzejnieks.

Kā scenogrāfs Reinis Suhanovs veidojis skatuvisko ietērpu?
Scenogrāfiskā minimālismā, pamatā balstoties gaismā.

Turpat, “Lielajā dzintarā”, pusmēnesi vēlāk, 1. decembrī, priekškaru vērs viens no kora “Latvija” 75 gadu jubilejas vainagojumiem – Ērika Ešenvalda 40 gadu jubilejas koncerts.
Un 10. novembrī Rīgā galerijā “Centrs” atklāta Valsts akadēmiskā kora “Latvija” vēstures izstāde. Tikko ierakstījām arī jaunu disku ar Ērika Ešenvalda mūziku “No neatminamiem laikiem”, ko atvērsim 1. decembrī, koncerta dienā. Tajā elpo tik daudz patiesas mīlestības, ka aizraus ne tikai kora mākslas gardēžus, bet arī akadēmiskajai mūzikai ne tik tuvu stāvošus klausītājus. Bagātīgā izpildītāju sastāva pamatā koris, bet iesaistīts arī pēdējā laikā mazāk dzirdētais ansamblis “Altera Veritas”, solisti – Laura Štoma un Daumants Kalniņš, īpašu noskaņu rada etno dziedātāji Asnate Rancāne, Lauma Bērza un Ēriks Zeps. Dzirdēsim brīnišķīgo Ilzes Zariņas vijoles un Anda Kluč­nieka flautas spēli. Koncertā pirmajā daļā atskaņosim darbus korim no jaunā diska, bet otrajā, pievienojoties Liepājas simfoniskajam orķestrim, Liepājas koriem “Laiks” un “Intis”, kā arī Liepājas mūzikas skolas meiteņu korim, Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos ezeriem veltīts Ērika Ešenvalda darbs “Lakes Awake At Dawn”. Pirmoreiz tas spēlēts pirms vairākiem gadiem skaņdarba pasūtinātāju Bostonas un Birmingemas simfonisko orķestru sniegumā An­dra Nelsona vadībā. Tāpat skanēs “Trinity Te Deum” – pirmoreiz jaunā redakcijā. Un vēl jaunā, šogad radītā redakcijā izskanēs arī “Dziesmu Latvija”. Savulaik vienā no valsts svētku koncertiem izcilākie Latvijas solisti, izpildītājmākslinieki, diriģenti, kas pasaulē nes Latvijas vārdu, iespēlēja un iedziedāja tautas dziesmas, savukārt Ēriks Ešenvalds uzrakstīja kantāti, kuru man vajadzēja savienot koncertā dzīvajā ar uzfilmēto materiālu. Uz šīs bāzes tagad Ēriks izveidojis jaunu darbu.

Kā sokas ar jūsu projektu “Latvijas komponisti Latvijas simtgadei”?
Jau izskanējuši četri koncerti, pēdējais, piektais, notiks 2018. gada 15. februārī. Ne viens vien man teicis, ka šis projekts ir viens no vērtīgākajiem veltījumiem simtgadei, jo nāk ar pilnīgi jaunu un paliekošu pienesumu. 2018. gada 4. maijā notiks patiesi īsts dižkoncerts, kurā skanēs apmēram divdesmit darbu izlase no aptuveni 85 komponistu 85 jaunradītām kompozīcijām. Esmu izveidojis īpašu komisiju, ar kuru iesim cauri visiem skaņdarbiem, izsijāsim vērtīgāko un piedāvāsim Latvijas izcilāko koru diriģentiem izvēlēties, kurus skaņdarbus viņi gribētu iekļaut sava kora repertuārā. Jo tāds jau bija ieceres mērķis – bagātināt izcilāko latviešu koru repertuāru ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.

Vai komponisti bija gana atsaucīgi?
Jā, turklāt jutos ļoti gandarīts, kad izdevās ar šo ideju aizraut arī vienu otru pēdējā laikā ne īpaši aktīvu komponistu. Vai jūs, piemēram, zināt tādu autoru kā Aldonis Kalniņš (pauze). Jā, jā, tas pats Aldonis Kalniņš, kuram, ja nemaldos, tagad ir ap deviņdesmit. Kad viņam piezvanīju un jautāju – vai jūs būtu ar mieru piedalīties šādā pasākumā? – Kalniņa kungs atteica, ka būtu ļoti pagodināts. Viņš sarakstījis daudzus lieldarbus gan Radio korim, gan “Latvijai”, tos diriģējusi Ausma Derkēvica un citi izcilie vecmeistari. 14. februāra koncertā skanēs gan Jānis Lūsēns, gan Pēteris Vasks, gan Arturs Maskats, gan Valts Pūce, gan Mārtiņš Brauns, gan citi grandi. Protams, komponisti uzrunājami laikus, jo arī viņiem vajadzīgs laiks, bet lielākā problēma ir dzejas trūkums. Jo mūsdienās radītā vairs nav īpaši muzikāla. Vienam otram izcilam komponistam esmu sameklējis dzeju, bet viņi atteic, nemaz to neizjūtot. Paretam komponisti lūdz piemeklēt vārdus gatavai melodijai. Tomēr pārsvarā dzeja ir skaņraža iedvesmotāja. Un ir lieliski, ja atrodas tāda, kurā mūzika ielīst kā krāšņā traukā.