Kultūra
Kultūrpolitika

Malēnietis ir “stipris kā pipris”! Latgalisko izlokšņu īpašais variants 16

Agra Liepiņa zīmējums

“Lieliski, ja līdzās svešvalodu prasmei varam lepoties ne tikai ar krāsainu dzimto latviešu valodu, bet protam arī kādu latviešu valodas izlok­sni,” saka filoloģijas habilitētā doktore profesore DACE MARKUS. Viņa pati, malēniete būdama, ir pētījusi malēniešu izloksnes – tajās runā Ziemeļaustrumu Vidzemē Alūksnes novadā un tam blakus – un nesen vadīja nodarbības malēniešu valodas nometnē Māriņkalnā.

 

Malēnieša pasaules uztvere atspoguļojas viņa valodā. Piemēram, raksturīgi izteicieni rāda, ka malēnietim ir aktīvs dzīvesveids. Viņš no rīta nepieceļas, bet nuok auškā – nāk augšā. Pēc tam viņš izleksēj škurmuļa bļūdu (izdzer rūgušpiena bļodu) un, ja ir izkurējīs (izsalcis), tad oizlac (aisteidzas) uz būdi (veikalu) maizi pirkt.

Vai, piemēram, malēnietis nekad nav piedzēries, viņš ir tikai padzērs. Ir stipris kuo pipris (stiprs kā pipars), spirglis (ņiprs) kā kumeļš. Malēniešu maitiski (meitas) un puisiski (puiši) ir sprauni, okutni (apķērīgi), kuražeigi (apņēmīgi), spiergli ķeneri (malači), kam darbs šķermējas (sekmējas), un, ja kū īņiems, tas tū izdara ar ukci (uzviju).

Malēniešiem ir daudz aizguvumu gan no krievu, vācu, gan igauņu valodas. Piemēram, vārds lumpis (mazs dīķis) ir nācis no igauņu valodas. Malēnijā par māju varētu stāstīt tā: “Mouja bej calta uz akmeņa pudamenta ar augstu krilcu, apmesta ar šikateru un apjumta ar šindeļu jumtu.” Tātad – celta uz akmens pamata, ar augstu slieksni, apmesta ar apmetumu un apjumta ar skaidu jumtu.

 

Latgalisko izlokšņu īpašais variants

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Izloksnes ir tās nelielās atšķirīgās valodas apakšsistēmas, kas bieži atšķiras, pārbraucot no viena pagasta uz citu,” stāsta D. Markus. “Šīs apakšsistēmas apvienojas kādā dialektā. Ziemeļaustrumvidzemē runā augšzemnieku dialekta dziļo latgalisko izlokšņu īpašo variantu, kurš ieguvis nostāstiem apvīto malēniešu runas nosaukumu.”

Dziļās latgaliskās izlok­snes nozīmē, ka ie vietā runā ī un o [uo] vietā – ū, piemēram, sieva ir sīva, ola ir ūla vai ūle, skola ir skūla u. tml. Tipiski malēniski būtu arī peila (nevis pīle), ita (nevis ite, kas nozīmētu šeit), jo Latgalē šauro -e galotnē nepārveido par -a, bet Malēnijā vairākās izloksnēs pārveido, piemēram, saula (nevis saule), kuorpa (nevis kurpe vai kuorpe).

Spilgta atšķirība ir arī tas, ka, piemēram, Latgalē mīkstina cietos līdzskaņus, bet Malēnijā nemīkstina, tāpēc lauztā intonācija, kas ir raksturīga arī Latgalei, Malēnijā skan īpaši stipri.

Malēnijā ir vēl viena spilgta parādība, kādas nav Latgalē, piemēram, priedēkli aiz- malēnieši pārveido par oiz-: oizīt, oizgulātīs, oizliekt, oizliktīs (aizlikties, aizskriet, aizsteigties). Ir valodas parādības, kas strauji iet zudībā, piemēram, Malēnijā tāpat kā Latgalē (bet ne visās izloksnēs), ķ vietā runāts č, piemēram, kačs ar siļči rinču riņčīm pa čieči ap bluči (kaķis ar siļķi riņķu riņķiem pa ķēķi ap bluķi), un ģ vietā runāts dž – oss kū zuodža zūbi (ass kā zāģa zobi).

 

“Paši zinām, ka gudri”

Dace Markus kopā ar Jēkabu Raipuli, rakstot grāmatu “Radošie malēnieši un viņu valoda” (izdota 2010. gadā), aptaujāja vairākus malēniešus par viņu izteiktākajām īpašībām. Raksturīgākās malēnietim esot šīs – sava nostāja, nekaunas no tās; atklātība, neprot melot, tādēļ malēnieši daudz cietuši kara laikā; pārsvarā viņi esot muzikāli; nav izgāzīgi, nav lielīgi; saprot jokus, neapvainosies, ja vilks uz zoba.

D. Markus piemetina, ka malēnieši ir dzīvesgudri, jo jādzīvo grūtos apstākļos, ne velti Alūksni sauc par “Latvijas ziemeļpolu”. Viņa citē Jāņa Mauliņa rakstīto: “Pasaule par malēniešiem zina tikai pusi patiesības, ka mēs esam muļķi. Otro pusi, ka esam arī gudri, nezina neviens.” Un piebilst: “Malēnijā parasti saka: otro pusi, ka esam gudri, zinām tikai mēs paši.” Profesore spriež – laikam jau Ernsts Gliks būs saskatījis malēniešu gudrības potenciālu, jo pirmās latviešu skolas dibināja tieši pie malēniešiem Alūksnē, Jaunlaicenē un Zeltiņos. Zinātniece atgādina atziņu, ka industriāli attīstīti apvidi ātrāk zaudē novada savdabību. Malēniešiem nav lielu pilsētu, pauguraino teritoriju grūti apstrādāt, ziemā malēnietis lielajās kupenās ir kā kurmītis. Toties kultūrvēsturiskās vērtības un novada savdabīgums ir ieraugāms.

 

Trāpīgi apzīmējumi un humors

Malēnieši lāceņogas sauc par kuomenēm, kojmenēm vai koīenēm (valodnieki vēl meklē skaidrojumu šā vārda dažādo variantu izcelsmei). Par bakstēm dēvē mušas, kas kodīgi dzeļ zirgiem un govīm. Pieliekamo kambari – par kābūzi. Ir arī plašāk Latvijā pazīstami vārdi, piemēram, žagas sauc par klikučiem, jakariet nozīmē jaukt, rušināt, piemēram, rušināt uguni. Bet malēnieša brīdinājums, lai kāds nesnauž, skan: “Nakoukuo, apzags” (nekūko, apzags)!

Malēnijas folklorā ir smags, parupjš un diezgan nekaunīgs vīriešu humors, ko sievietes nerunā. Piemēram, par alkoholu saka: “Tik stipris, ka, ja uzlej kuiļam uz astes, tis kviec.” Par cilvēku, kurš mēdz pazust izšķirīgā brīdī: “Pazuda kuo buļļa bezdins muokuņūs.” Raudzībās, apskatot mazu bērnu, pazobojas: “Tāvs kas tāvs. Nei zūbiņa, nei matiņa.” Arī par relativitātes teoriju malēnietim ir savs teiciens: “Par mārciņu atvīgluojis, par pudu vīgluok palika.” Palaidnīgs puika ir “niču pils kuo suns blusu”, bet, raksturojot bailīgu cilvēku, saka “drab kuo purduls uz druots”. Bet stingru sievu, kura gaidu savu padzērušo vīru mājās, raksturo: “Latvijas zilī kolli (kalni), tokš Sibirijas režīms.”

Malēnijā kasa sienu, kaltē sienu, grīž molku, laupa kartupaļus un cep nevis jēlu gaļu, bet zaļu gaļu. Malēnietim nevis piemetas slimības, bet pamašas. Mūža beigās viņš nemirst, bet izlaiž iņģi (izlaiž garu); vārds iņģe aizgūts no igauņiem.

Bet nu ieskatīsimies virtuvē, kur saimniecēm savas gudrības. “Ja zupai napīlīk piprus un čosnaka zūbiņu, tod tai nav neikuoda satvara.” Ejot ciemos vai uz vakarēšanu, saimniece rīkojās tā: “Leidzņemamajam maizes kukulim nūgrīza galiņu, duoniņu jeb kanceiti, kū atstuoja muojās, lai nāiznastu nū muojām muojas svātību.” Un, kā liecina brašie malēnieši, mājās svētības patiešām netrūkst.

LA.lv