bilde

Latvijas mājsaimnieču ikdiena. Cik jāpelna vīrietim?

Ir kas atbalsta, ir kas nopeļ un sauc par liekēdēm un dīkdienēm. Un, jā, viņu skaits, gadiem ejot, lēnām sarūk – tikai 14% no visām Latvijā dzīvojošajām sievietēm ir mājsaimnieces. Tomēr viņas, par spīti sabiedrības neviennozīmīgajai attieksmei un mūsdienu izsalkumam pēc karjeras, izvēlas sevi ziedot ģimenei un bērniem. Vai šāds ģimenes modelis mūsdienās joprojām strādā un ir uzskatāms par nepieciešamību? Kāda ir Latvijas mājsaimnieču ikdiena?

Sievietes sevi nodzen

Mana mamma ir mājsaimniece, kopš sevi atceros. Protams, kad man bija desmit gadi un viņa mani katru dienu pie skolas sagaidīja ar siltām pusdienām, lai es paspētu paēst pirms tenisa treniņa, uz kuru tiku vesta no Rīgas uz Jūrmalu, es to varbūt nesapratu un nenovērtēju, bet šobrīd par to esmu bezgala pateicīga. Skolasbiedrenes dažkārt sūdzējās, ka viņas savas mammas redz reti, nav neviena, kas aizved uz pulciņiem, pārbauda mājasdarbus vai pagatavo gardu maltīti. Manu klasesbiedru bērnības sajūtas apstiprina arī 29 gadus vecā mājsaimniece un divu dēlu māte Igunda Rožkova: “Mana mamma daudz strādāja, un mums trūka tā kontakta. Ne vienmēr tika uz skolas izrādēm un svētkiem, jo bija jāstrādā. Man bija skumji, kad citu bērnu vecāki bija klāt, bet manējie ne.” Tomēr bieži ir dzirdēti arī pretēji viedokļi – mājsaimniecēm noteikti esot garlaicīga dzīve – kā gan viņas var izturēt mājās sēdēšanu? Tāpat, visbiežāk vīriešiem, ir uzskats, ka mājas darbi jau nav nekādi darbi, tāpēc, gluži vai aizstāvot mājsaimnieces, ir radīti dažādi televīzijas raidījumi, kur vīrieši visai nesekmīgi cenšas izmazgāt grīdas, sašķirot veļu, uztaisīt siera kūku vai sapīt meitai bizes.

Šobrīd Latvijā mājsaimnieču ir krietni mazāk nekā manā bērnībā (2005. gadā Latvijā bija 50 tūkstoši mājsaimnieču, 2017. gadā par desmit tūkstošiem mazāk). Sociālantropoloģe Aivita Putniņa to skaidro ar šā brīža situāciju darba tirgū – tas ir nestabils, algas nav tik lielas, lai daudzas ģimenes varētu iztikt tikai no viena apgādnieka atalgojuma. Kā arī ir mainījies ģimenes modelis – jaunas sievietes aizvien biežāk izvēlas veidot karjeru, nevis ģimeni. Par to jaunā māmiņa Dace Gražule, kura mājās audzina savu septiņgadīgo dēlu un ir otra bērniņa gaidībās, izsakās skarbi: “Sievietes sevi nodzen, cenšoties pierādīt, ka var tikpat daudz, cik vīrieši, beigās sanāk pretējais rezultāts – staigā nošļukušas, nekoptas. Sievietei jābūt maigai, īstai, radot pēcnācējus, – par to daudz māca Austrumu ticības. Var strādāt, bet nav sievietei jādara viss, kas vīrietim, tādā veidā noslāpējot vīrieša vēlmi parūpēties par otru pusi – kam tad viņai vīrietis, ja visu var pati?”

Tam piekrīt un situāciju skaidrāk iezīmē arī psihoterapeits Viesturs Rudzītis: “Mēs dzīvojam sievišķības nonicināšanas laikmetā, kad par vērtīgu tiek pasludināts tikai tas, ko tradicionāli darījuši vīrieši. Vēl arī kreisā liberālisma ideoloģija, kas pēdējos piecdesmit gados iekarojusi vadošās pozīcijas vairumā attīstītāko valstu, vēršas pret tēva autoritāti, veicinot sieviešu konkurēšanu ar vīriešiem. Par progresīvu tiek atzīta dinamika, kad sievietes ieņem tās pozīcijas sabiedrībā, kurās izsenis dominējuši vīrieši.”

Dace Gražule ar dēlu Kārli un vīru Mārtiņu.Dace Gražule ar dēlu Kārli un vīru Mārtiņu.

Katram sava loma

Mājsaimniece ar stāžu Jana Krūmiņa, kura nestrādā jau 10 gadus – kopš pirmā bērna dzimšanas, uzskata, ka vīrietim ir jāpelna vismaz 2000 – 3000 EUR mēnesī, lai uzturētu divu trīs bērnu ģimeni. Janas ģimenē aug bērns ar īpašām vajadzībām, tāpēc viņa aktīvi darbojas organizācijā, kura cīnās par bērnu invalīdu tiesībām un vajadzībām: “Par mājsaimnieci kļuvu dzīves apsvērumu dēļ. Vīrs mani atbalsta un priecājas, ka var sevi pilnībā veltīt darbam un ienākumu sagādei mūsu kuplajai ģimenei. Dažreiz viņš iebilst, ka par daudz laika veltu sabiedriskām aktivitātēm.” Trīs bērnu mamma ir pārliecināta, ka šāds ģimenes modelis ir ļoti pareizs: “Ja vien ir iespēja, šādu ģimenes modeli es ieteiktu katram. Manuprāt, tā ir pareizā pasaules kārtība – sievietei jārūpējas par bērniem un māju, savukārt vīrietim jābūt ģimenes apgādniekam. Vismaz es šādi jūtos ļoti labi, un vīrs novērtē to, ko daru. Mums lomas ir sadalītas, un ģimene perfekti darbojas kā kopīgs mehānisms.” Dace Gražule, būdama mājsaimniece, ir patiesi laimīga: “Dzīvoju harmonijā ar sevi, vīru sagaidu ar siltām vakariņām, daudz vairāk tiekos ar draudzenēm. Tāpat pilnveidoju sevi, apmeklējot dažādus kursus, man vienmēr ir laiks sakārtot māju, pievērsties rokdarbiem.” Dace atzīst, ka dzirdējusi ne tos draudzīgākos komentārus: “Mūsdienās sievietes tik ļoti iespringst uz to, ka viņām jāvar tikpat daudz, cik vīriešiem, un vēl vairāk. Es kādreiz arī tāda biju – mūžīgi centos kaut ko pierādīt. Mans bijušais vīrs bija bagāts vīrietis, tāpēc skrēju pa visiem darbiem, lai pierādītu, ka neesmu ar viņu naudas dēļ, man nebija laika veltīt pienācīgu uzmanību savam dēlam, savu mammu nesatiku vispār, bet tad sapratu, ka sievietei mājās jākur uguntiņa un jāstrādā tik daudz, lai darbs neaprītu viņas sievišķību – katram ir jānes sava enerģija.” Dace citiem pāriem neuzspiež šādu ģimenes modeli: “Katram savs. Es uzskatu: tas, ka māte var sevi visu veltīt bērniņam, ir tikai pozitīvi. Bērnam nav jāmeklē atbalsta personas ārpus ģimenes, jo veidojas ļoti cieša saikne starp bērnu un vecākiem, bērns iegūst drošības sajūtu, kā rezultātā ceļas pašapziņa. Es iesaku katram darīt tā, kā viņš vēlas un kā jūtas labi, – man ir draudzene, kura bērniņu jau deviņu mēnešu vecumā aizveda uz dārziņu, jo gribēja strādāt, – un laikam jau tur viss ir kārtībā.”
Latvijā nosoda

Latvijā mājsaimnieci mēdz nosodīt, bet, piemēram, Itālijā būt mājsaimniecei skaitās ļoti prestiži – tā “Mājas Viesim” paskaidro 45 gadus vecā Kristīne Štrauss, kura Itālijā dzīvo kopš 2012. gada, un bērni nav iemesls, kādēļ viņa ir mājsaimniece – no pirmajām laulībām Kristīnei ir jau pieaudzis dēls: “Ar vīru iepazinos vietnē “badoo.com” – jā, itāļu vīrieši lielākoties meklē īslaicīgus kontaktus, bet šis nav tas gadījums. Riskēju un aizbraucu pie viņa ciemos, jo viņš neatlaidīgi mani aicināja jau kādu laiku, un tā Bari lidostā satiku savu lielo mīlestību Rino. Sākumā biju šokā, jo viņš ir kādus 15 centimetrus īsāks par mani, bet viņa attieksme visu izlīdzināja. Kļūšana par mājsaimnieci bija neizbēgama, jo itāļu valodā mācēju vien pāris vārdus, taču tas nebija galvenais iemesls – vīrs ir audzis tradicionālā itāļu ģimenē, kur sieva ir mājsaimniece, bet vīrs būvē mūri ap ģimeni.” Kristīne stāsta, ka tur šāds ģimenes modelis ir normāla parādība, taču pašai ar sevi sākumā bijis grūti tikt galā: “Kā nu es tā – būšu mājsaimniece, nestrādāšu, esmu liekēde. Tomēr lēnām vīrs mani pārliecināja, ka būt mājās ir normāli. Un šāds modelis nenozīmē, ka esmu verdzene virtuvē, mans vīrs ļoti labprāt gatavo. Latvijā attieksme ir pilnīgi citāda, tur vārds mājsaimniece ir sinonīms vārdam neveiksminiece. Šeit sieva mājās ir vīra lepnums.” Kristīne neslēpj, ka ir brīži, kad šāda dzīve apnīk, tomēr vienmēr var kaut ko izdomāt – kaut vai nodarboties ar adīšanu, kam, Latvijā strādājot, nepietika laika.

Divu dēlu māte Igunda Rožkova pati uz savas ādas izbaudījusi Latvijā valdošos uzskatus un dzirdējusi sāpīgus apvainojumus: “Pat tuvi cilvēki aizrādījuši, ka man nav tiesības teikt, ka esmu nogurusi, ka es nedrīkstu vīram prasīt palīdzību mājas lietās, jo viņš pelna naudu. Esmu saukta par sliņķi, uz kakla sēdētāju, citas sievietes mani centušās apvainot par liekēdi.” Igunda ir mājsaimniece jau piecus gadus un kopā ar vīru audzina divus dēlus – vienam ir pieci gadi, otram septiņi. Lēmums par Igundas atteikšanos no darba pieņemts kopīgi: “Vīrs uzskata, ka ir labi, ja sieviete rūpējas par bērniem mājās un ir mājsaimniece. Mans vīrs ir no tiem retajiem vīriešiem, kuri nepiekrīt tam, ka mājas darbi ir kaut kas elementārs. Viņam šādi apgalvojumi šķiet absurdi.”

Pavisam cita situācija ir Anglijā dzīvojošajai Maijai (vārds mainīts): “Es gribu strādāt, vēlos būt sabiedrībā, bet vīrs man to aizliedz, uzskata, ka tas nav nepieciešams, ja viņš mūs ar meitiņu var apgādāt. Es, protams, negribētu strādāt viena un uzturēt vīru, tas, manuprāt, nebūtu pareizi – vīrietis ir stiprā dzimuma pārstāvis, viņam ir jāmāk parūpēties, bet iesaistīties darbā pati gan es vēlētos, tā būtu izraušanās no manas ikdienas.” Maijas meita divas reizes nedēļā apmeklē bērnudārzu, tātad divas dienas nedēļā Maija var veltīt tikai un vienīgi sev, taču viņa atklāj, ka ar laiku kļūstot ļoti garlaicīgi. Interesanti, ka Maijas vīrs reizēm izsaka aizrādījumus par to, ka viņa pārāk bieži atrodas mājās: “Viņš ir izteicis dažādas piebildes, sakot, ka kādam taču ir arī jāstrādā, un vēlāk atceras, ka pats taču man aizliedz to darīt. Viņš uzskata, ka mājas darbi nav nekas sarežģīts, ka no tā nevar nogurt, bet var – un kā vēl. Tāpat arī draugi, radi, citi cilvēki ir teikuši, ka man taču nekas nekait, kādēļ es nestrādāju, man ne par ko neesot jādomā. Tāpat cilvēkiem nereti skauž, ka mums nekā netrūkst, ka esam apģērbtas, pabarotas, ka mums ir jumts virs galvas un ka par mums tā rūpējas.” Maija uzskaita plusus, ja sieviete izvēlas būt mājsaimniece – bērnam nekad nepietrūkst mātes mīlestības un māte vienmēr redz, kas ar bērniņu notiek.

Mājsaimniece nav aizvēsture

Lielākajai daļai Latvijā dzīvojošajām mājsaimniecēm tā ir bijusi apzināta izvēle – kļūt par mājās strādājošu sievieti. Visas kā viena apgalvo, ka tas var realizēties tikai tādā gadījumā, ja vīrs viens pats tiek galā ar ģimenes finansiālo nodrošinājumu. Cita aina paveras ārzemēs, un nav pat jāmeklē nekur tālu – tepat Eiropā sievietes bieži ir spiestas kļūt par mājsaimniecēm, jo tas skaitās prestiži.

Viesturs Rudzītis skaidro, ka nelabvēlīgā attieksme no sabiedrības puses rodas skaudības un baiļu rezultātā: “Daļa cilvēku šādas sievietes vienkārši apskauž, daļa atkal baidās pašas uzsākt šādu ceļu. Protams, pastāv riski, ka, ģimenē vienojoties – sieviete būs mājsaimniece, vīrietim tomēr nesanāk būt gana veiksmīgam darbā, lai nodrošinātu šādu modeli. Tāpat var notikt, ka vīrietis, vienīgais apgādātājs, saslimst vai nomirst – tādā gadījumā ģimene nonāk grūtā situācijā.” Rudzīšaprāt, tas, ka sieviete var atļauties būt mājsaimniece, ir tikai pozitīvi – ja mamma vienmēr ir bērna tuvumā, tad tas ir signāls, ka viņš ir svarīgs. Tieši viņš pats, nevis tas, ko viņš “saražos”.

Junga analītiķe Ginta Teivāne uzsver, ka nav viena pareiza risinājuma un varianta – situācijas ir pārāk dažādas: “Bērni ir dažādi – vieniem drošība un mātes klātbūtne nepieciešama īsāku, citiem ilgāku laiku. Svarīgākais vienmēr ir paša cilvēka emocionālās vajadzības, pašsajūta, izvēles brīvības un iespējas pašrealizēties. Mājsaimniece, kura pati sacīja, ka “aizsēdējusies” mājās 14 gadus, šābrīža dzīvē sāk just neapmierinātību ar visu, īsti neizprotot, vai neapmierina attiecības ar vīru vai tomēr tas, ka nav spējusi sevi realizēt un attīstīt profesionālajā dzīvē. Ģimenes materiālie apstākļi atļāvuši šādu dzīves modeli, un visiem bijis ērti, ka mamma vienmēr ir pieejama. Ja šo 14 gadu laikā paralēli ģimenes lietām sieviete būtu pievērsusies arī kādiem saviem hobijiem, attīstījusi kādas intereses, iespējams, tagad nebūtu tik nelaimīga. Pirmajā dzīves pusē cilvēkam ir svarīga viņa persona, ģimenes dibināšana, bērnu audzināšana, ārējās lietas, sasniegumi, bet otrajā – vairāk iekšējie pārdzīvojumi un procesi. Tādēļ, domājams, ka sieviete nevar ilgstoši daudzu gadu garumā pildīt tikai šo mājsaimnieces lomu. Kaut kad – veselības, pašsajūtas, ķermeņa simptomātikas vai citā veidā var parādīties nepieciešamība kaut ko mainīt.”

Jāpiebilst, ka mājsaimnieces, izvēloties nestrādāt, pakļauj sevi riskam palikt bez mantas, naudas vai jumta virs galvas – ja nu visi striķi trūkst. Saprotams, ka ikdienā negribas domāt par to, ka strīdi potenciāli var novest pie šķiršanās, vai arī par to, ka ģimenei var nākties saskarties ar nelaimes gadījumu, taču, izrunājot šādas nepatīkamas detaļas, var novērst sāpīgus momentus nākotnē. Drošību var dot laulības līgums, mantas pārrakstīšana vai vienkārši savstarpēja uzticēšanās. Armands Simsons izvēlas pēdējo, sakot, ka “man vispār par tādām lietām negribas domāt – uz mums tas neattiecas. Mēs esam viens vesels un mums viss ir kopīgs.” Uz savstarpējas uzticības un mīlestības bāzes balstītas arī Daces Gražules attiecības: “Laulību līguma mums nav, taču, ņemot vērā pieredzi pirmajā laulībā, man ir ar ko salīdzināt. Mans dzīvesbiedrs ir gan labs tēvs, gan labs cilvēks, gan vīrs. Neesam pat pieļāvuši domu par šķiršanos. Bērnus radījām, jo mērķis ir veidot ğimeni, un tu taču nešķiries no brāļa vai mammas, ja tev pēkšņi viņi nepatīk. Protams, cilvēku domas kādreiz mainās un viņi tāpat, tāpēc man ir augstākā izglītība dizainera profesijā un esmu apguvusi arī frizieres profesiju, plus rokdarbi, kas ir mans hobijs. Domāju, ka zem tilta mums nekad nebūs jādzīvo.” Arī mājsaimniece Igunda par slikto ikdienā nedomā, skaidrojot, ka ir pieredzējusi pietiekami, lai saprastu, ka šīm attiecībām šķiršanās nedraud: “Nē, līgumus neesam slēguši. Varbūt muļķīga atbilde, bet vīru es izvēlējos rūpīgi, pēc noteiktiem kritērijiem, teiksim tā, iespaidojos no apkārtesošajām situācijām, kad rozā brilles liek pievērt acis uz būtiskiem trūkumiem un pēc tam nākas kost pirkstos, kad vīrs, piemēram, uzskata, ka, pelnot naudu, viņš ir atbrīvots no bērnu audzināšanas un palīdzēšanas mājas darbos. Varbūt naivi, bet man ir pārliecība par savu vīru, kopā tomēr esam jau 13 gadus.” Jana Krūmiņa, uzsverot, ka par šķiršanos vispār nav runas, tomēr min, ka ģimenes māju Janas vīrs noformējis uz viņas vārda. Arī Maijai pieder daži no ģimenes īpašumiem, lai šķiršanās gadījumā abas ar meitu nepaliktu bez graša pie dvēseles.

Ieteikums ir viens – pašas iniciatīvas vadīta vai citu apstākļu spiesta, bet, ja sieviete ir kļuvusi par mājsaimnieci, viņa nedrīkst aizmirst par sevi – izklaides ar draudzenēm, romantiski vakari ar vīru divatā, dažādi kursi un citāda sevis pilnveidošana ir svarīgas dzīves sastāvdaļas, lai nepazaudētu sevi. Tas ir tikai un vienīgi katras sievietes pašas rokās. Kā vēsta eksperti un mājsaimnieces no savas un apkārtējo pieredzes – šāds ģimenes modelis nav aizvēsture, tas joprojām veiksmīgi darbojas, ja atrod balansu starp dzīves vērtībām.

MV2info_19_10

Viedoklis

Armands Simsons ar sievu Ivetu un meitām Patrīciju Paulu, Eimiju Polu un Heidiju Petru.Armands Simsons ar sievu Ivetu un meitām Patrīciju Paulu, Eimiju Polu un Heidiju Petru.

Armands Simsons, hokejkluba Rīgas “Dinamo” tehniskais direktors, četru bērnu tēvs: Mammas mājsaimnieces? Viņas ir vairāk nekā vienkārši sievietes, kuras dzīvo mājās – viņas ir direktores, prezidentes, loģistikas speciālistes un vēl neskaitāmas profesijas kopā. Daudzi varbūt uzskata, ka sieviete, kura nestrādā algotu darbu, neko citu nemāk un negrib darīt. Nepiekrītu! Manuprāt, tā vienkārši ir skaudība. Mūsu ģimene šo gadu laikā sapratusi – mūsu bērni izaugs un attīstīsies kopā ar vecākiem, nevis auklītēm, vecvecākiem vai citiem ģimenes locekļiem. Mēs par saviem bērniem izjūtam vislielāko atbildību. Daudz esam domājuši un runājuši, vai manai sieviņai Ivetai arī vajadzētu strādāt un pelnīt. Bet ātri šo tematu esam slēguši. Jā, piekrītu, sievietei ir jāsocializējas – griezties tikai ģimenes “vāveres ritenī” ir vienkārši neiespējami. Bet Iveta visu laiku ir nodarbināta, pirmkārt, ar bērniem, un, otrkārt, ar savām lietām, lai pilnveidotu un īstenotu savas intereses. Esmu laimīgs, ka mana karaliene dara to, kas viņai patīk, un tajā gūst piepildījumu – viņas aicinājumi ir henna, dekorēšana, frizūras utt. Tas ir mans gods un lepnums būt par manas ģimenes apgādnieku. Kaut gan – kāds apgādnieks? Tētis un vīrs, kurš rūpējas par savām princesēm.