Bijusī Valsts Drošības komitejas ēka jeb "Stūra māja", kurā izveidots muzejs 20.gadsimtam. Foto - LETABijusī Valsts Drošības komitejas ēka jeb "Stūra māja", kurā izveidots muzejs 20.gadsimtam. Foto - LETA

Egils Līcītis: Maisi jāver vaļā

Kaut gan šo rindu autors jaunībā no Padomju Savienības uz brīvo pasauli aizmukt neplānoja, antikomunistisku mežabrāļu kustību neorganizēja un idejiskās tuvcīņās, izmētājot skrejlapas pret pastāvošo režīmu, neielaidās, tomēr arī tika aplaimots ar ielūgumu uz Stūra māju. Uz profilaktiskām pārrunām, un noskaidrot, vai neesmu tas, kurš uz N. vidusskolas sienas absolventu salidojuma naktī uzkrāsojis “Par brīvu Latviju!” (acīmredzot bija drosmīgāki nacionāli noskaņoti ļaudis).

Viens oficieris bija draudzīgāks, otrs bargāks, tomēr kopumā abi laipni, par apkalpošanu nevarēja sūdzēties, lai arī ar armēņu konjaku necienāja. Astoņdesmitie nebija gadi, kad dauzīja priekšzobus. Čekisti paskaidroja, ka jaunam ideoloģiskās frontes cīnītājam (toreiz partijas Rīgas rajona komitejas laikraksta žurnālistam) jāturas pa gabalu no pretpadomiskām izdarībām un jāved morāli izturēts dzīvesveids. Ar sadarbības piedāvājumiem VDK vīri sevišķi neuzmācās, un, pieklājīgi atteicis partnerību, aizvēru padrūmā nama durvis, uzelpodams, ka izdevies izrausties no nepatikšanām.

Varbūt latvieši nebija tik apzinīgi informatori, kādi esot bijuši VDR aktīvie “Stasi” palīgi, kas ziņojumus uzražoja tonnām, tomēr jāatzīst, ka VDK izmeklētājiem bija nostučīta pilna manas darbības kopaina, viņi bija lietas kursā, kā studiju draugu lokā (kur kādi bija nedraugi) dziedātas leģionāru dziesmas, slavināta brīvvalsts un kritizēta iekārta. Viss rūpīgi fiksēts, noziņots, kur vajag. Čekai darbaspēka netrūka. Vēl būtu saprotams, ja cieši uzraudzītu universitātes žurnālistus, juristus vai vēsturniekus kā topošos komunistiskās nākotnes cēlājus, bet mana apmeklējuma reizē čekisti no alfas līdz omegai noskaitīja visu, ko zina par radagabaliem tālā Sēlijā. Arī tur uzticības personas cītīgi pildīja PSRS pilsoņa pienākumu pavēstīt par potenciāli kaitīgiem pretpadomju elementiem un buržuāzisko nacionālistu sekotājiem. Jāsecina, latviešus vaktēja un izsekoja centīgi, un nav šaubu, ka tie arī vairumā būs mīļie, klusie letiņi ar lielām ausīm, kuri izbirs no čekas maisiem. Ieceļotājus droši vien kā politiski uzticamākus kontrolēja paviršāk.

Tagad skan vaidi un lūgšanas pēc žēlsirdības pret čekas ziņu pienesējiem. Tie jau pensijas vecumā, daudzi apmiruši, citi – “nevainīgi cilvēki”. Varbūt paši “sistēmas upuri”. Ar vārdu atklāšanu uzplēsīšot vecas rētas, cirtīšot jaunas dvēseliskas brūces un sabiedrību no lieka saviļņošot. Maisus derētu nogremdēt Daugavas dzelmē.

Tomēr sabiedrību interesētu, kas vai nu apstākļu dēļ VDK gūstā nokļuvuši, vai brīvprātīgi piekrituši, bet ziņojuši par darbabiedriem, paziņām, draugiem. To avīzi padotu no rokas rokā, kur viens pret vienu publicētu noglabāto esošo kartotēku, tūkstošiem informatoru vārdus. Kartotēka neesot falša, un tas ir noticis fakts – bija cilvēki, kas sadarbojās ar okupācijas režīma represīvo iestādi, labi saprazdami, ka tā nav nevainīga bojskautu organizācija. LPSR beigu periodā nosūdzētajiem sliktākā gadījumā pabojāja karjeru, bet vēl ir dzīvi cietumos iemestie, deportētie – cietušie, kurus VDK nodeva “dzirdīgi” cilvēki. Kurš biedrs pats pieteicās izspiegot, kuru savervēja, kurš gribēja papildināt krājkases cūciņu (lai arī pakalpojumi esot lēti pirkti) – lai aģenti meklē attaisnojumu.

Ja Kangera komisijai jāsniedz ierosinājumi, kādā mērā kartītes publisko, es teiktu, tik pilnā mērā, cik iespējams.

Ko tas valstij dos? Daudzkārt piesaukto pašattīrīšanos un apziņu, ka nez vai jābūt gaužām samiernieciskiem pret tiem, kas apzināti sastrādājušies ar krievu okupācijas varu, jo tas tomēr ir amorāls, nosodāms nodarījums. Mums netrūkst cilvēku līdzās, kas dotos viņu pēdās šodien, sadarbojoties ar Latvijai naidīgiem spēkiem. Un mums ir čekists Savickis, ietekmīgs vīrs arī atjaunotā Latvijā, skaitās autoritāte valsts enerģētiskās drošības jautājumos, sporta dzīves vadītājs, kura ložā ir iesildītas vietas politiskās elites pārstāvjiem. Čekas maisu publicēšana pazeminātu šādu bijušo biedru, tagad kungu iespaidu, kuriem Drošības komiteja šķiet bijusi visai progresīva iestāde un kurus māc šaubas, vai Latviju okupēja vai ne.