Ekonomika
Bizness

Dizainere Ilze Landmane darina lina kleitas ar odziņu 16

Foto-Anda Krauze

Apģērbu dizainerei Ilzei Landmanei ir īpašas attiecības ar vieglo un vasarīgo linu. Ilze spēj atdzīvināt šo audumu, piešķirot tam netradicionālu skatu. Šis ir stāsts par to, kā neiekļūšana Mūzikas akadēmijā pavēra pavisam citas durvis un atgādināja par bērnības aizraušanos – apģērbu darināšanu.

Vasarā tā vien gribas uzlaikot un iegādāties Ilzes jaunākos darinājumus – oranžas, dzeltenas un gaiši zaļas lina kleitiņas. Ilze atklāj, ka pēdējos trīs gadus strādā gandrīz tikai ar linu. “Man ļoti patīk lins, un šobrīd cenšos pāriet tikai uz šo materiālu. Pašos pirmsākumos vēl nevarēju izvēlēties, kādus tieši apģērbus veidošu un no kādiem materiāliem tos šūšu. Bija jātaisa teju viss, ko klienti vēlējās. Taču pēdējā laikā pasūtījumiem piekrītu vien tādā gadījumā, ja tas šķiet saistošs un varu izpausties radoši. Nesen viena meitene palūdza, lai uzšuju viņai svārkus un krekliņu. Atbildēju: ja no lina, tad piekrītu un uzšūšu ar lielāko prieku!” teic Ilze.

Lai burzās!

“Atceros, ka skolas laikā gandrīz visi skolotāji teica, ka strādāt ar linu ir visgrūtāk, ka tas ir visneparocīgākais audums, taču man liekas tieši otrādi. Varbūt vaina ir tieši cilvēku attieksmē pret šo materiālu – man tas ir tik tuvs un patīkams, ka arī strādāt ar to ir gana viegli. Zinu, ka ir cilvēki, kas linu nevalkā tikai tāpēc, ka tas burzās. Jā, diemžēl jāteic, ka nav tāda lina auduma veida, kas neburzītos, tāpēc es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no katra cilvēka personīgās attieksmes – vai viņš pieņem to, ka audums saburzās, vai ne. Manuprāt, burzījumiem šajā gadījumā nav ne vainas, tie neizskatās nevīžīgi, jo tie ir dabīgi. Burzās visi dabīgie audumi – zīds, lins, vilna, kokvilna.”

Apģērbu darināšanas lauciņš Latvijā ir gana noslogots, un izsisties tajā nav vienkārši, bet Ilze ir atradusi savu odziņu, kas palīdz atšķirties un izcelties. “Es cenšos atdzīvināt linu, dizainēt neierastākas lietas, nevis tikai garus svārkus vai taisnas, garas kleitas. Parasti tie, kas strādā ar linu, to vien dara, kā rada tradicionālās kleitas, kaut ko ļoti tautisku. Man ir dažādu piegriezumu apģērbi, kuri ir mazliet neordinārāki.”

Galerijas nosaukums

Šuvējas pieredze

Ilze stāsta, ka viņu jau no bērnības interesējis šūšanas un apģērbu radīšanas process. “Veidoju tērpus savām lellēm, nesu dažādus vecus apģērba gabalus pie vietējās šuvējas, lai viņa man uztaisītu ko oriģinālu. Vidējo izglītību ieguvu Vieglās rūpniecības tehnikumā, un toreiz man šķita, ka nu tik taisīšu savas kolekcijas, nu tik būs! Taču reālajā dzīvē tas nemaz nav tik viegli. Lai nopelnītu iztikas līdzekļus, esmu strādājusi gan kafejnīcās, gan apavu veikalos, līdz nonācu līdz tam, ko daru šobrīd. Pamazām sāku strādāt pie citiem dizaineriem par šuvēju, pati gāju klāt, runāju, teicu, ka labprāt darbotos un palīdzētu. Tādā veidā esmu uzkrājusi lielisku pieredzi, kas man daudz ir palīdzējusi. Pēdējos piecus gadus darbojos viena pati. Pa vidu absolvēju apģērbu konstruēšanu Rīgas Tehniskās universitātes studiju programmā. Starp citu, sākotnēji es vēlējos kļūt par operdziedātāju, taču netiku Mūzikas akadēmijā, lai gan mēģināju iestāties divus gadus pēc kārtas. Es nemāku notis. Otrajā gadā gan tiku līdz otrajai kārtai, bet tas ir cits stāsts… Sapnis par operu beidzās, un patiesībā jāteic, ka mamma mani uzvedināja uz pareizā ceļa, atrodot man skolu un programmu, kas saistīta ar to, ko daru šobrīd. Viņa īstajā brīdī pamanīja to, kas man patīk un padodas, lai gan toreiz tas tiešām bija tikai hobijs, par kuru skolas laikā biju sajūsmā.”

Svarīgi būt sev pašai

Ilzes studijā Meža ielā gaisā virmo radošas domas un uz priekšu virzās radoši darbi, un ne velti – Ilze jau pirms apģērbu šūšanas klientiem pasaka, ka gala iznākums noteikti nebūs tāds, kā sākumā iecerēts, jo viss rodas procesā. Ilzei ir svarīgi, lai katrs darbs būtu oriģināls un tajā varētu just viņas pienesumu: “Parasti klients pie manis nāk ar savu ideju, savukārt es viņam uzreiz izklāstu savu darba kārtību, lai nebūtu lieku pārpratumu – mēs kopā ejam uz veikalu, izvēlamies audumu, un laikošanas procesā mēs kopīgi domājam detaļas. Īsāk sakot – ir klienta vīzija, kura kalpo par pamatu, un mēs to darba gaitā papildinām. Es uzskatu, ka citādi man nemaz nav jēgas uzņemties šo darbu, jo uzšūt tērpu pēc bildes var jebkura laba šuvēja. Man svarīgi ir ielikt darbā daļu no sevis. Protams, ir bijušas reizes, kad klienti nav līdz galam apmierināti ar rezultātu, bet tādi gadījumi notiek arvien retāk. Laikam esmu iemācījusies nolasīt klienta vēlmes, labāk saprasties, izstāstīt savu domu. Pārsvarā cilvēki ļaujas manam redzējumam un ir ļoti priecīgi par iznākumu. Ja godīgi, es nemaz nevaru atrast lielus mīnusus savā ikdienas darbā. Viss ir ļoti pozitīvi.”

Ārzemniekiem patīk

Ar lielu apbrīnu vēroju, cik sirsnīgi un viegli Ilze pieiet darbam. “Protams, sākotnēji man bija bail, vai vispār kāds kaut ko nopirks. Kad strādāju pie dizaineriem, tad viņiem bija stabila klientu bāze, bet, kad sāku savu biznesu, viss bija jāsāk no nulles. Tagad beidzot man ir izveidojusies un nostiprinājusies pašai sava klientu bāze. Lielākoties klienti par mani uzzina, kad cilvēki viens otram izstāsta par maniem darinājumiem – tā ir vislabākā reklāma, jo cilvēks dalās pats ar savu pieredzi. Agrāk es nemaz neatbildēju svešiem cilvēkiem, kuri vēlējās kaut ko iegādāties, taču tagad ir tik patīkami, ka kāds tevi ir atradis, ka esi kādu ieinteresējis. Es tiešām jūtu izaugsmi, pieprasījuma palielināšanos. Liels prieks, ka šāda veida apģērbi interesē arī ārzemniekus. Reizēm pat šķiet, ka cittautieši lina ekskluzivitāti un kvalitāti novērtē vairāk nekā mūsējie. Ārzemju tirgus ir tas, uz ko mērķēju, bet lielu gandarījumu sagādā arī tas, ka manās kleitās staigā tepat, Latvijā.”

Kā saka Ilze pati – viņa šajā procesā lielākoties ir viena. Viņa gan modelē, gan šuj, gan meklē audumus, gan ved gatavos modeļus uz veikalu “Klase” “Berga bazārā”, gan arī vada savu “Etsy” veikaliņu internetā. Ļoti liels atbalsts Ilzei ir viņas vīrs, kurš atbalsta gan morāli, gan finansiāli. Brīžos, kad laika ir par maz un darba par daudz, darbiņi tiek uzticēti skolasbiedrenei Jolantai, kura Ilzei palīdz šūšanas lietās. Tomēr bizness ir attīstījies tiktāl, ka dizainere sāk domāt par papildspēkiem.

Sapnis par Pēterburgu

“Būšu atklāta – es nemāku pārdot. Ļoti daudzi nemaz nezina, kas es esmu un ko es īsti daru. Man noteikti būtu jāmeklē kāds cilvēks, kurš izprot mārketingu, jūtu, ka tam ir pienācis laiks. Man ir daudz ideju, bet es arī neuzskatu, ka man pilnīgi viss būtu jādara pašai. Ja godīgi, manas prioritātes ir sakārtotas nedaudz citādi nekā daudzām biznesa sievietēm, kuras raujas uz visām pusēm, lai tikai nopelnītu. Es neesmu metusies iekšā biznesā uz visiem 100%. Ļoti daudz laika pavadu kopā ar ģimeni, draugiem – tā ir mana prioritāte. Esmu apmeklējusi kursus, seminārus, bet neesmu meklējusi investorus, neesmu mēģinājusi startēt biznesa inkubatoros, tāpat nevaru saņemties ziedot kādu sev mīļu sestdienu, lai tirgotos kādā tirdziņā. Zinu, ka tas palīdzētu manam biznesam, bet es neesmu gatava veltīt tam savu brīvo laiku. Mans vīrs ir jūrnieks – trīs mēnešus viņš ir mājās, pēc tam – trīs mēnešus jūrā. Tāpēc brīžos, kad viņš ir mājās, cenšos visu savu laiku veltīt viņam. Man tas ir ļoti svarīgi. Cenšos atrast balansu starp lietām un cilvēkiem, kuri man ir svarīgi. Pagaidām es vēl tā plūstu, baudu darba procesu, jo man tiešām patīk tas, ko es daru. Tāpēc man nav slikto piemēru ar grūtībām, ar kurām esmu saskārusies darba procesā – viss ir labi. Man ir svarīgi nevis uzšūt 100 vienādas kleitas, kuras masveidā pārdot, bet gan atšķirīgas, tādas, kuras radot es varu izpausties, būt es pati.” Runājot par nākotni – Ilzei ir lieli sapņi: “Kādreiz jau vajag pasapņot, jo sapņi tiešām mēdz piepildīties. Piemēram, kādreiz domāju, cik jauki būtu, ja manas kleitas varētu iegādāties “Berga bazārā” – un nu jau trīs gadus mans sapnis īstenojies dzīvē. Nākotnē es gribētu, lai mani ražojumi būtu nopērkami Sanktpēterburgā. Pat īsti nevaru atrast šim sapnim izskaidrojumu. Kāpēc tieši Pēterburga? Laikam jau tādēļ, ka šajā pilsētā esmu bijusi jau trīs reizes, vienmēr skatos uz skaistajiem veikaliem un aizsapņojos – kā būtu, ja būtu…”

LA.lv