Viedokļi
Lasītāju viedokļi

Levits: Valsts valodas statuss valstij un pilsoņiem ir jāīsteno ikdienā 16

Jurists un politologs Egils Levits vērtē, vai Satversmes preambulā ietvertais akcents par valsts valodu ir uzlabojis tās pozīcijas, salīdzinot ar 2012.gada valodas referenduma laiku un preambulas pieņemšanas brīdi?

Raksts tapis kā atbilde “Latvijas Avīzei”, lūdzot novērtēt vienu no aizvadīto trīsdesmit gadu svarīgākajiem notikumiem. Tos aptaujā izvēlējās “Latvijas Avīzes” lasītāji.

Latvija ir dibināta un turpina pastāvēt kā latviešu nācijas nacionāla valsts. Valsts valoda ir centrāls (bet ne vienīgais) nacionālas valsts elements: attiecīgās valstsnācijas valoda nacionālā valstī ir valsts valoda. Tādēļ tas, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā, ir politiska un juridiska pašsaprotamība jau kopš valsts dibināšanas 1918.gadā.

Latviešu valodas kā valsts valodas statuss bija noteikts jau 1922.gadā Satversmes II.daļas – pamattiesību daļas – projektā, bet šī daļa politiskas neveiklības dēļ toreiz netika pieņemta. Vēlāk to apstiprināja 1935.gada likums par Valsts valodu. Trešās Atmodas laikā šo statusu latviešu valodai atjaunoja 1989.gada Valodu likums, kuru nomainīja patlaban spēkā esošais 1999.gada Valsts valodas likums.

1998.gadā šis statuss tika apstiprināts Satversmē – papildinātais 4.pants nosaka, ka “valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valodā”. Taču ne visiem bija skaidrs, ka tas nozīmē, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Tādēļ 2012.gadā tika pieļauta tautas nobalsošana, kurā tika prasīts valsts valodas statusu piešķirt arī krievu valodai.

Tomēr tautas nobalsošana sasniedza pretēju rezultātu, nekā bija cerējuši tās virzītāji: ¾ no tiem pilsoņiem, kas piedalījās nobalsošanā, noraidīja šo priekšlikumu. Viņu skaits pārsniedza pusi no visu Latvijas vēlētāju skaita. Tas nozīmē, ka pirmo un līdz šim vienīgo reizi Latvijas vēsturē tautas nobalsošanā tika sasniegts pilsoņu konstitucionālais vairākums. Tas līdz ar to apstiprināja, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, un vienlaikus apliecināja, ka Latvija ir latviešu nācijas nacionāla valsts. Tas tātad ir svarīgs – un līdz šim vienīgais – Latvijas konstitucionāli tiesiskais akts, ko tiešā veidā ir pieņēmuši mūsu pilsoņi.

2014.gadā noteikums, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, tika tiešā tekstā ierakstīts Satversmes Ievadā (preambulā). Tas izslēdz jebkādus pārpratumus vai negodprātīgas interpretācijas. Taču vēl svarīgāka ir Satversmes Ievada pirmā rindkopa, kas atklāj Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un pamatmērķus: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.” Šis noteikums pieder pie Satversmes negrozāmā kodola.

Tātad latviešu valodas pastāvēšana un attīstība ir viens no mūsu valsts pamatmērķiem, un Satversmes Ievada noteikums, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, ir šī mērķa konkrēta izpausme.

Valsts valodas statuss nav deklaratīvs. Tas valstij un visiem pilsoņiem ir jāīsteno ikdienā. Amatpersonām ar savas valsts iedzīvotājiem ir jāsazinās valsts valodā. Pilsoņiem šī valoda ir jālieto savstarpējā saziņā, it sevišķi publiskā telpā. Tas neizslēdz arī citu valodu lietošanu, it sevišķi privātā saziņā. Tomēr kopēja valsts valoda visiem ir viena. Attaisnojuma valsts valodas nezināšanai vai nelietošanai pēc 28 atjaunotās neatkarības gadiem vairs nav.

Saistītie raksti

Par valsts valodas pilnvērtīgu apguvi un pārvaldīšanu ir jāgādā, no vienas puses, valstij, it sevišķi nodrošinot tās lietošanu jau bērnudārzā un skolā, un no otras puses, katram pilsonim, to konsekventi lietojot publiskajā saziņā ar citiem mūsu valsts iedzīvotājiem un ģimenē dodot to tālāk nākamajām paaudzēm.

Vienā valstī dzīvojošo cilvēku kopēja valoda – neatkarīgi no tautības, izcelsmes un citiem faktoriem – veido kopēju pasaules redzējuma, informācijas un diskusiju telpu, kas nepieciešama, lai demokrātiskā sabiedrībā pieņemtu lēmumus un savstarpēji sadarbotos. Tā ir valsts valodas statusa jēga. Tādēļ tā ir saliedētas sabiedrības un labi funkcionējošas demokrātijas priekšnoteikums.

LA.lv