Kultūra
Teātris un kino

“Laika tilti” no pagātnes uz nākotni 16

Publicitātes foto

Režisori Audrjus Stonis un Kristīne Briede ir radījuši laika cilpu, ar Rīgas stila kino valodas līdzekļiem atskatoties uz šī paša stila, sauktu arī par poētisko dokumentālo kino, pirmsākumiem un attīstību. Filmas asprātīgā koncepcija – kopā ar Baltijas jaunā viļņa kino režisoriem apceļojot to filmu uzņemšanas vietas, izvēloties precīzi to pašu kameras leņķi un ievietojot režisorus šajā ainavā, – rada jau filmas nosaukumā pieminētos laika tiltus.

 

Ivars Seleckis rūpīgi iestudē, kā nostāsies šķūņa durvīs, un tad vīlies atsakās no ieceres, jo durvis neklausa un veras ciet; Aivars Freimanis kādu brīdi domīgi veras kamerā un tad pēkšņi saka, ka nu jau pietiek, pagriežoties uz prom iešanu. Igauņu dokumentālists Marks Sosārs ar neticami jauneklīgu skatienu filozofē par nenovēršamo laika ritumu, savukārt Andress Sēts, kuru hronikās redzam, parādot mēli kamerai vai elegantā kostīmā un gumijniekos stiepjot kameru caur purvu, arī nesenajos filmējumos apmētā kameru ar kukuržņiem un uzsauc – kas pie velna! Marks Sosārs, atspiedies pret lielu akmeni, saka: “Nav nekā mūžīga, ir tikai bezgalīgas variācijas. Pirms es uzfilmēju “Sievietes no Kihnu”, arī pastāvēja kāda tad jau izzūdoša pasaule. Un pirms tam bija vēl kāda. Šī izzūdošā pasaule, kurā šobrīd mēs dzīvojam, tiks aizvietota ar citām variācijām, ar citiem cilvēkiem.” Savukārt Andress Sēts, apciemojot ābeļdārzu, kura stādīšanu savulaik filmējis, atceras, cik bezcerīgi toreiz šķituši zemnieka, kurš ved jūraszāles mazajiem kociņiem, pūliņi. Bet tieši tādēļ īpaši, poētiski – “jo tur bija daba un bija cilvēks, kurš darīja kaut ko, kas šķistu bezjēdzīgs parastam garāmgājējam”.

“Laika tiltu” neparastā īpašība ir spēja radīt nostalģiju pēc tiem laikiem, kas nemaz nav piedzīvoti. Visticamāk, tādēļ tā gribas tvert 60., 70., pat 80. gadu filmu epizodes, kā arī ieklausīties to veidotājos, ka tie ir nevis reportieri (kaut filmētas arī reportāžas) un sensāciju mednieki, bet drīzāk kino dzejnieki, kas saskata īpašu vērtību ikdienišķajā un īpašu skaistumu parastajā. Un, lai gan Marks Sosārs apgalvo, ka nav iespējams veidot kino nākotnes paaudzēm, jo “mēs nezinām, kā šie cilvēki domās, cik ātri domās un kas viņiem šķitīs interesants”, šīs filmas ir tikpat aktuālas arī šodien.

 

“Laika tilti”

Latvija, Lietuva, Igaunija, 2018.

Režisori: Kristīne Briede, Audrjus Stonis

No 5. septembra kinoteātros “Splendid Palace”, “K.Suns”, “Kino Citadele”, “Cinamon Rīga”, Vidzemes koncertzāle “Cēsis”.

LA.lv