Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Polijas karogs

Uldis Šmits: Vācijai piestāda kārtējo rēķinu par Otro pasaules karu

Ja kādai Eiropas Savienības valstij rodas saspīlētas attiecības ar Briseli, attiecīgās valsts politiķi nereti vainu uzveļ Vācijai, kurai piestāda kārtējo rēķinu par Otro pasaules karu. Nesen šādu jautājumu dzīvi apsprieda Grieķijā. Tagad to izvirza Polija valdības līmenī. Minēto ierosmi mēdz skaidrot ar varas partijas “Likums un taisnīgums” galvas Jaroslava Kačiņska populismu un konservatīvo aprindu vēlmi atkratīties no ES. Tomēr būtu lietderīgi aplūkot strīdīgo tēmu drusku vispusīgāk.

Polija bija kara pirmais upuris un tika pakļauta represijām un izlaupīšanai, ko piekopa divi totalitāri režīmi kopš 1939. gada rudens: 1. septembrī valstī iebruka nacionālsociālistiskā Vācija, bet 17. septembrī – Padomju Savienība. Abi agresori 28. septembrī noslēdza līgumu “par draudzību un robežu” (sava veida izvērsumu 23. augusta paktam), kura slepenie papildprotokoli paredzēja sadarbību dažādās jomās, kas praksē izpaudās arī NKVD un gestapo sadarbībā poļu pretošanās kustības apspiešanā. Hitlera un staļiniskās PSRS draudzības periods vainagojās ar gandrīz vienlaikus veiktām Polijas elites iznīcināšanas akcijām – “akciju AB” un Katiņas traģēdiju. Turklāt masu slaktiņi turpinājās gan visu kara laiku, gan arī tam sekojušajā t. s. sociālisma celtniecības posmā. Līdzīgi kā citviet Austrumeiropas reģionā, ko vēsturnieks Timotijs Snaiders dēvē par asinszemēm. Tāpēc Polijas politiķi ir tiesīgi apgalvot – “mēs zaudējām piecdesmit gadus”. Taču kārtējās reparācijas, lai cik milzīgas, nepalīdzēs atgūt ne zaudēto pusgadsimtu, ne miljoniem cilvēku. Un diez vai Kačiņskis ir īsti patiess, pavēstīdams, ka “Vācija daudzus gadus atteicās uzņemties atbildību par Otro pasaules karu”. Jo mēs lieliski pazīstam citu valsti, kura patiešām atteicās un kuras mantinieki atsakās joprojām.

Bet pārdomas raisa arī Berlīnes nostāja – esam norēķinājušies, lieciet mūs mierā. Sākotnēji tā balstījās uz “tautas Polijas” 1953. gada piekrišanu turpmāk necelt Vācijai, precīzāk, “demokrātiskajai Vācijai” jeb VDR materiālas pretenzijas. Visnotaļ apšaubāms arguments. Tāpat kā atsaukšanās uz Potsdamas konferenci (1945), kas nolēma, ja tā drīkst teikt, pārvietot Poliju rietumu virzienā, piešķirot tai Pomerāniju, Silēziju un lielu daļu Austrumprūsijas. Politiskā ziņā par īsto ieguvēju toreiz kļuva Maskava, kura drīz uzmetās par visas “sociālisma nometnes” pārvaldītāju. Protams, šīs robežas ir starptautiski atzītas un uzskatāmas par negrozāmām, taču jāšaubās, vai tas tagad saistāms ar atlīdzības lietu. Juridiski un ētiski pārliecinošāka izskatās atsauce uz 1990. gada Vācijas atkalapvienošanās līgumu, kas atkārtoti uzsvēra Vācijas un Polijas robežas negrozāmību. Varšava vienošanās sarunu gaitā esot apņēmusies neatgriezties pie kompensāciju prasības šajā jaunajā situācijā. Berlīne atdarīja, sekmējot Polijas integrāciju ES un Ziemeļatlantijas aliansē. Lai gan NATO uzņemto Austrumeiropas valstu – Polijas un vēlāk Baltijas valstu – reālu aizsardzības plānu izstrāde iekavējās, un ne mazums ekspertu apliecina, ka lielā mērā Berlīnes nostājas dēļ…

Vāciju pelnīti uzskata par totalitārās pagātnes pārvarēšanas paraugu, kas iedzīvina saukli “nekad vairs”. Šodien Eiropas ekonomiski spēcīgākā valsts atkal grib uzņemties politiskas lielvaras lomu. Tomēr jāatgādina – austrumeiropiešiem, pirmām kārtām poļiem, bija sava loma Berlīnes mūra noārdīšanā un ir savi nopelni vāciešu saimnieciskajos sasniegumos. Cerams, nākamā Vācijas valdība atcerēsies šīs kopsakarības, lai, piemēram, kopā ar Poliju vēl vairāk stiprinātu reģiona drošību apstākļos, kad Krievijā atplaukst staļinisms un pērnā gadsimta 30. gadu stila ārpolitikas metodes, ieskaitot svešu zemju sagrābšanu tajās mītošo “tautiešu” vārdā. Demokrātijas un starptautiski atzīto robežu neaizskaramības aizstāvība būtu labākā atlīdzība, ko mūsdienu Vācija spēj atmaksāt. (Notikušas diskusijas arī par vāciešu īpašo atbildību pret Otrajā pasaules karā okupēto Ukrainu, kuru daudzi arvien uztver vienīgi kā kādreizējo padomju teritoriju, kas rietumniekiem asociējas ar Krieviju.) Bet šajā ziņā Berlīne ne vienmēr ir konsekventa. Savukārt Varšavas jeb Jaroslava Kačiņska, kā viņš pats izteicies, “vēsturiskā kontr-ofensīva” kaut ko sasniegs tikai tad, ja principiāli tiks izraudzīti pareizie mērķi. Polijas un arī mūsu interesēs.