Foto - no privātā arhīvaFoto - no privātā arhīva

Kurš režisē tikšanās, kurās svešums izzūd? Juris Ulmanis Preiļos ar Grenlandi mugursomā

Jutos gaidīts un pagodināts. Plakāti par tikšanos bija ļoti glīti un rūpīgi nostrādāti, bija pat izgatavotas nelielas kartītes interesentu līdzņemšanai. Pirmās dienas vakarā satiku Gunāru, aktīvu bibliotēkas apmeklētāju. Pazīstams ar to, ka ir ļoti brīvs cilvēks, atļaujas citādi domāt un citādi runāt. Viņš bija vienīgais pieaugušais, kurš nebija skolotājs vai bibliotekārs, bērniem domātajā tikšanās reizē.  Biju bērniem sagatvojis kalna ekipējumu, ko parādīt, un Gunārs arī grib to ekipējumu pamēģināt un pufaiku uzvilkt un pat nedomā dot priekšroku bērniņiem. Iesaistīties gribošs, visu apčamdīt, visu laiku jautā, skrien stāstam pa priekšu: “ā, tā ir Grenlandes karte, un cik ilgi tas gāja, cik auksts bija?”, un tā bez gala. Ātri, ātri un daudz. Pēc tam, kad ar bērniem ēdām kūciņas, lai atzīmētu viņu svētku dienu un lasīšanas veiksmes, Gunārs gaidīja mani,lai aprunātos vienatnē. Un man bija klikšķa moments. Kā jau ierasts mans ego gudroja – ko viņam no manis vajag, droši vien gribēs kaut ko lūgt. Savtīgi un auksti aprēķināju un gudroju, cik ilgi tas turpināsies un kā lai “atšujas”. Jutu, ka arī citiem neērti par šo situāciju.

Viņš sāka runāt par savu dzīvi, vēl iekšēji rūcu – kāpēc man tas jāklausās, bet viņš stāsta par īpašumu, ko viņam atņēma, par savām darba vietām. Redzu, ka viņš ir godīgs, sāku klausīties viņa garīgās pārdomas. Klik! Atlaid ego un pretestību! Signāls ļauties lika iedziļināties. Arī viņam kļuva vieglāk, vairs nebija neērti. Gunārs jautā man, kā ir Amērikā, es viņam – kā ir Latgalē? Kā uztver Krievijas agresiju? Viņš saka, ka nav agresijas, kaut TV par to informē. Arī viņš zinot, ka vajag klausīties CNN un BBC, bet nav tik labas angļu valodas zināšanas. Parādīja man vēstuli par īpašuma atgūšanu, ko parakstīja manā klātbūtnē. Vai man tagad bija jāzvana 02? Vēstulē ir aprakstītas manipulācijas ar ierakstiem Zemesgrāmatā! Tikām jūtot, ka esam ļoti ilgi, kāda bibliotekāre nāk mani “glābt”, sakot, ka ir jāiet. Bet mums abiem bija labi. Gunārs man saka: Juri, Tu esi pasaules gudrs, ko Tu man iesaki? Padomājis atteicu – Tu visu dari pareizi, esi jauks, gudrs un sirsnīgs. – Bet ko man darīt?, tā Gunārs. – Iemācies angļu valodu! Tu nāc uz bibliotēku, tu to izdarīsi ātri, Tev izdosies!

Pirmās dienas vakarā pēc Gunāra bija intervija ar “Vietējā Latgales Avīze”. Mani intervēja Lidija Kirillova. Viņas klātbūtnē biju ļoti brīvs un runāju ļoti daudz. Viņa prata mani atvērt. Intervijā ielika pat manu pirmo teikumu, ka mani sauc Juris Ulmanis. Rādīju savas bildes no ceļojuma pa Latgali. Viņa pacietīgi skatījās. Nebija vajadzības apdomāt katru vārdu, jutos ļoti brīvs, ļoti viegli. Viņa uzmanīgi ieklausījās manā stāstā par Latgali – ka Latgale ir kā dimanta gabaliņš. Viņa ir tiešām profesionāla žurnāliste. Stāstīju par visu ko, bet to visu salikt kopā, tas ir profesionālisms. Viņa iekļuva arī manā dienasgrāmatā.

Otrās dienas rītā devos pastaigā pa pilsētu. Plakātus par tikšanos redzēju pat pie Baznīcas. Biju ļoti pārsteigts ieraugot savu vārdu starp afišām par koncertiem, tos uzlūkojot pie sevis nosmējos, sak – vai es te varētu būt?, un biju ar’. Tapu priecīgs.

Tirgū pafotografēju. Kāds jocīgs, bārdains tipiņš, kuru nofotografēju, man pienāca klāt, lai palīdzu ar 1 eiro. Nu, labi.

Tā staigājot,ievēroju divus, kas pārvietojās visai dīvaini. Nevarēju saprast, kurš kuram palīdz, kurš kuru balsta, lai noturētu līdzsvaru. Ko darīt? Varbūt vienkārši sadzērušies? Bet viens tiešām mokās, iet salīcis, ne tāpēc, ka sadzēries, bet tāpēc, ka sāp. Iet vai neiet klāt? Iesaistīties vai ne? Galvaspilsētas pieredze saka, ka piesardzība būtu pašā laikā.Vienā brīdī sajutu, ka ir jāiet. Izrādījās, ka tiešām bija jāiet. Tas, kuram slikti, grib iet prom, bet tas otrs cenšas noturēt. Nelaiž, jo tad nebūs droši pieskatīts, nav droši kādas būs sekas. Tas pirmais saka, ka ir izsaucis policiju un ātros, tas otrs tikām joprojām grib aizmukt.

Jutu, ka to pirmo jāatbalsta, jo viņš tāpat ir vienkārši gājis garām un kā samarietis iežēlojies. Cilvēki jau parasti iet garām. Valodu īsti labi nesapratu – latgaliešu, latviešu, krievu? Jēgu tomēr apjautu. Tas, kuram slikti, runāja krieviski, to nu es nesapratu. Kā prazdami, sākām runāt, jutu, ka kopā tiksim galā. Ainārs, vēlāk uzzināju, kā viņu sauc, teica, ka jāzvana vēlreiz policijai. Tā, tā, es bezmaz priecīgs vaicāju: uz 02? Nu ja, ka uz 02! Zvanu, man atbild sieviete, un ņemas izvaicāt, kur mēs esam. Nu, uz Rēzeknes un kaut kādas ielas stūra! Kamēr runāju ar šo 02 dāmu, piebrauca iepriekš izsauktā policija un ņēma visu savās rokās. Kad vīrs, kuram sāpēja, bija aizvests, Ainārs sniedza man roku un stādījās priekšā, uz ko es atbildēju tāpat: mani sauc Juris. Teicu viņam: Jūs esat ļoti labs cilvēks, jo viņš bija labs. Viņš arī esot domājis – iesaistīties vai ne, jo tas ir mans laiks utt.