Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Māris Zanders: Kučinskis upes krastā

Galvenais aizrādījums saistībā ar premjera ikgadējo ziņojumu Saeimas ārkārtas sēdē 15. martā – pareizas publiskās komunikācijas loma joprojām nav pietiekami novērtēta.

Māris Kučinskis uzstāšanās sākumā, šķiet, mēģināja mazliet skart teorētiskās fizikas jomu, sakot – “kā apgalvo filozofi – divreiz vienā upē iekāpt nevar. Citi piebilst, ka pat vienreiz nevar, jo ūdens un arī laiks plūst bez apstājas”. Es savukārt nemēģināšu ieslīgt lingvistiskās debatēs, tomēr liekas, ka jēdziens “padarītais” ietver arī pieļautās kļūdas. Un par kļūdām gandrīz 30 lappušu garajā dokumentā nekas nav lasāms.

Taisnības labad jāteic, ka mutiskās uzstāšanās formā valdības vadītājs jau bija tiešāks un paškritiskāks, tomēr problēma ir tā, ka deputāti, gatavojoties debatēm, balstās uz ziņojuma “papīra” tekstu. Un tādējādi teksta nogludinātā, iežūžojošā forma deva iemeslu parlamentāriešiem pilnīgi pamatoti valdību kritizēt par pašapmierinātību.

Jāpiebilst, lai gan kritiskās piezīmes parlamentā parasti balansē uz populisma robežas, šoreiz bija arī konstruktīvi aizrādījumi (Gunārs Kūtris, Juris Viļums, arī koalīciju pārstāvošais Vilnis Ķirsis u. c.). Problēma ar jēdzīgo kritiku savukārt nereti ir tā, ka tās paudēji pievēršas kādai konkrētai jomai (nevis vispārīgam noraidījumam), uzsverot, ka šai jomai ziņojumā nav veltīta pienācīga uzmanība. Vienlaikus ir skaidrs, ka ziņojumā, ja vien tā apmērs nepārsniedz 100 lappuses, vienmēr kaut kā pietrūks. Līdz ar to ieteikums būtu šāds: ja par kādu tēmu X ir plānošanas dokumenti, savukārt tēmas izklāstam tieši ziņojuma tekstā īsti vietas nav, varbūt tajā vismaz var iekļaut norādes uz citur izlasāmo. Lai nav iespaids, ka tēma X vispār tiek ignorēta.

15. maija sēde arī parādīja, ka Saeima kļūst par priekšvēlēšanu kampaņu komunikācijas platformu. Jo ir grūti citādi izskaidrot Armanda Krauzes (ZZS listes nr. 1 Rīgā) dzēlienus Mārtiņam Bondaram (LRA/LA listes nr. 1 Rīgā), piemēram, “viņš arī nav mācījies no mūsu kolēģa Artusa Kaimiņa, jo Artuss Kaimiņš ir profesionāls aktieris, bet Bondara kungs joprojām mācās. Un viņš tā arī mācīsies!” Tas viss, protams, ir aizraujoši, tomēr šī, kā saka, bezmaksas reklāmas iespēja pašvaldību vēlēšanu ietvaros uzlabos debašu kvalitāti Saeimā. Tiesa, ir zīmīgs apvērstais gadījums – debatēs gandrīz nepiedalījās “Saskaņa”, kas liekas neloģiski, ja vien skaidrojums nav tāds, ka “Saskaņas” vēlētājam Latvijas Republikas parlamentā notiekošais nav svarīgs (ja hipotēze pareiza, tas ir ļoti nelāgi un bīstami).

Atgriežoties pie Kučinska snieguma (ņemot vērā viņa amatu, no svara ir arī komunikācijas stils), jāteic, ka no viņa kā politiķa prasmju viedokļa pozitīvi ir tas, ka viņš iemācījies ne tikai nosvērti šņākuļot, bet būt gaumīgi zobgalīgs. Piemēram, noslēguma uzrunā atzīmējot, ka skaļākās runas kaut kā sakritušas ar televīzijas kameru klātbūtni sēžu zālē. Pozitīvi vērtējama arī paša premjera paustā vēlme biežāk tikties ar parlamentāriešiem.

Saglabājas gan viena problēma, kas garantē spokainu sajūtu: lēmēja un izpildvaras pārstāvji var diskutēt, solīt – turklāt, iespējams, pat nemānoties –, tomēr atklāti nepateikts paliek tas, ka ļoti daudz šajā valstī joprojām nosaka t. s. aizkadra spēlētāji. Formulēšu citādi: kamēr netiks atzīta lobiju plašā ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesu, politiķu labticīgajiem nodomiem un runām nav ticamības. Vienalga, vai runa ir par veselības aprūpi, enerģētiku vai nekustamo īpašumu tirgu. Turklāt virknē gadījumu lēmumu neoficiālie ietekmētāji nav nekāds milzu noslēpums, tomēr saukt tos, tā teikt, vārdā vairās gan pozīcija, gan opozīcija. Lai gan galu galā sabiedrības dusmas vēršas tieši pret politiķiem, nevis “aizkulisēm”. Šādai iekāpšanai upē drosmes laikam vēl pietrūkst.