Kultūra
Teātris un kino

“Kontakts” starp mākslu un politiku II 16

Foto – Ieva Makare/LETA

Teātra valodas māksliniecisko iespēju izmantojuma ziņā izrādēs par varas un politikas peripetijām nenoliedzami pārāki bija krievu teātra trīs paraugdemonstrējumi. Maskavas Dramatiskās mākslas skola sniedza savdabīgu iespēju publikai ielūkoties “šajā laikā, kurā esam nolemti dzīvot” caur Nikolaja Ostrovska lugas “Līgava bez pūra” dramaturģiski transformētu variāciju Dmitrija Krimova režisoriskajā lasījumā. Izrādes darbība pārcelta uz izbijušu padomju laika kultūras namu, pa kura logu var vērot saulē vizuļojošu Volgu un lugas personāžu ierašanos skatuves laukumā, lai izspēlētu pazīstamā sižeta liktenīgākos pavērsienus. Marijas Smoļņikovas impulsīvo Larisas tēla traktējumu žūrija novērtēja ar festivāla labākās aktrises balvu. Knurovs un Voževatovs ir provinciāli biznesmeņi, kas cēlušies no deviņdesmito gadu bandītiem, Karandiševs – ierēdniecības vergs, bet Paratovs – upes atnesta un aiznesta cerība mainīt šo dzīvi, kas nemaz nav iespējams, jo Volgas krastos alternatīvu nav. Skarbi, bezcerīgi un patiesi – spēcīgākās izrādes dāvātās sajūtas, kas Dmitrijam Krimovam atnesa festivāla labākā režisora godu.

Valdošajām aprindām joprojām neērtais “Teātris. doc.” festivālā parādīja sava mākslinieciskā vadītāja, kino un teātra režisora Mihaila Ugarova pēdējo iestudējumu “Cilvēks no Podoļskas”. Rakstnieka Dmitrija Daņilova absurda manierē sarakstītajā tekstā apbrīnojami izteiksmīgi sabiezē Kafkas motīvu mūsdienīgās mutācijas, liekot noprast, ka vienkāršā cilvēka bezspēcība spēlēs ar varu nekur nav pazudusi, bet tikai formāli pielāgojusies demokrātijas prasībām. Žūrija to novērtēja ar festivāla Speciālo balvu.

Trešo krievu izrādi “Marusja” varētu uzskatīt par tādu kā humora pilnu pārsteiguma dāvanu visiem laikmetīgā dejas teātra cienītājiem. Kostromas trupas “Dialogue Dance” horeogrāfs Aleksandrs Andrijaškins asprātīgi parotaļājies ar žanra klišejām. Izrādes galvenā varone un vienīgās lomas izpildītāja ir šā teātra menedžere Marusja Sokoļņikova – neprofesionāla dejotāja, kas uz skatuves spēlē pati sevi, ļaujot no sirds pasmaidīt gan par “laikmetīgās dejas radīšanas mokām”, gan par publikas uztveri, gan par neatkarīga teātra darbības aizkulisēm.

Poļu teātra krāsas konkursā pārstāvēja Krakovas Tautas teātris ar Marcina Viežhovska režisēto iestudējumu “Frīdmenu slepenā dzīve”, kas veidots pēc Andreja Jarecka dokumentālās filmas motīviem un stāsta par kādas ģimenes cīņu par izdzīvošanu.

Trīs atlikušās festivāla izrādes varētu klasificēt kā izteiktas mākslas parādības. Bāzeles teātrī iestudētā Georga Bīhnera luga “Leons un Lena” mūsdienās uz skatuves parādās ārkārtīgi reti, režisors Toms Luzs savu absurda plīvurā ietīto uzvedumu pēc tās motīviem veidojis kā muzikālu, dell’arte tradīcijās ieturētu komēdiju ar satīriski piesātinātu tēlainību. Tukšā istabā pianists izmisīgi cenšas atskaņot Bēthovena “Mēness sonāti” uz klavierēm, kas vidū pārzāģētas pušu un katra daļa atrodas pretējā skatuves stūrī. Gluži tas pats notiek ar abiem izrādes varoņiem Leonu un Lenu, kuru mīlestība ir līdzīga šai brīnišķajai mūzikai, bet “atskaņota” tiek uz viena instrumenta divām pusītēm, jo šajā pasaulē viņi ir un paliek atdalīti viens no otra.

Alana Platēla vārdu, jādomā, būs dzirdējis katrs, kas kaut nedaudz interesējas par skatuves mākslas norisēm pasaulē. Pirmā lieluma režijas un horeogrāfijas zvaigzne pie laikmetīgā dejas teātra debesīm, kura iestudējumi izceļas ar ļoti augstas raudzes mūzikas un dejas vai kustību partitūras sakausējumu. Viņa 1984. gadā dibinātā kompānija “Les Ballets C de la B” jau vairāk nekā divdesmit gadus sajūsmina šā žanra cienītājus, un katrs iestudējums ir autentisks mākslas akts. Izņēmums nebija arī festivālā skatāmais “Rekviēms L.” (“Requiem for L.”), kura radošās ieceres pamatos iegūluši Mocarta nepabeigtā “Rekviēma” motīvi. Komponists Fabricio Kasols, izmantojot visdažādākos modernās mūzikas žanrus, iestrādājis tos savā oriģinālajā partitūrā, kas vienprātīgi tika novērtēta ar festivāla Labākās mūzikas balvu. Uz skatuves, kas līdzinās gabaliņam eiropeiskas kapsētas, to tādā kā improvizējošā manierē izpilda četrpadsmit mūziķu ansamblis, kustību zīmējumā ieskicējot daudzu Āfrikas cilšu apstāvēšanas rituālus. Kopā ar Platēla vārdu laikam jau ir tikai loģiski, ka simts minūšu garā performance žūrijas skatījumā izpelnījās “Grand Prix” un festivālā akreditēto kritiķu balvu.

Vladislava Nastavševa Rīgas Krievu teātrī reanimētā “Mēdeja” festivāla izrāžu vidū izcēlās ar savu nevainojamo stila tīrību, lakonisko mizanscēnu ekspresiju un tēlu piesātinātību. Gunas Zariņas “mēmais kliedziens” ar tādu spēku uzspridzina mītā ieslēpto konfliktu starp cilvēcisko un dievišķo jeb likteņa lemto, ka zemapziņas tumšie kaislību viļņi vienā mirklī pārrauj Mēdejas apziņas celtos aizsprostus un aiztraucas pa arhetipu izsusējušām gultnēm. Šo pāridarījuma izraisīto straumi nevar apturēt, jo tā izverd no dabas dzīlēm un bez žēlastības aizskalo jekuru šķērsli, arī Jasonu, viņa jauno sievu, bērnus un Kreonu. Kaut arī žūrijas lēmumi nav apstrīdami, es tomēr šoreiz palieku pie pārliecības, ka Gunas Zariņas aktieriskais veikums festivālā netika adekvāti novērtēts.

Festivāla programmu jūtami papildināja jaunā direktora Andžeja Čurska izlolotās “Kontakta” laboratorijas, kas ietvēra lugu lasījumus, meistardarbnīcas, grāmatu prezentācijas, izstādes un instalācijas. Ar politiku saistītu tēmu lielais īpatsvars festivāla izrāžu klāstā ir tikai normāla teātra reakcija uz pašreizējās dzīves aktualitātēm un liecina par to, ka dažādu varu un interešu grupu finansiālais spiediens teātri Eiropā joprojām nav spējis pārvērst par komerciālu izklaides produktu. Šodienas politiskā drudža pārņemtajā pasaulē to ir īpaši svarīgi apzināties un “Kontakts” tādu iespēju dod. Protams, atklāts paliek jautājums par politisko izrāžu māksliniecisko kvalitāti, taču tas vairāk ir dzīvā teātra procesa iekšējais diskurss un festivāla ietvaros atspoguļojas gana uzskatāmi.

LA.lv