Tehnika
Auto un moto

Blīvā satiksmē bez pārkāpuma neiztikt 16


Tipisks rīts uz Rīgas apvedceļa pie Mārupes. Distanču nav, jēdzīgu apdzīšanas iespēju nav. Bet azartiski un bīstami mēģinājumi notiek.
Tipisks rīts uz Rīgas apvedceļa pie Mārupes. Distanču nav, jēdzīgu apdzīšanas iespēju nav. Bet azartiski un bīstami mēģinājumi notiek.
Foto – Atis Jansons

Ņemot vērā lasītāju lielo interesi par šovasar publicētajiem rakstiņiem, kuros tika runāts par drošu distanci (ne tikai iespējamas bremzēšanas, bet arī apdzīšanas iespēju sakarā), šodien atgādināsim dažus fragmentus no savulaik ļoti populārās “Auto akadēmijas” drošas braukšanas kursa (pasniedzēji ­Atis Jansons, Ivars Caune, Jānis Štrauss, Ivars Grošus). Starp citu – “AA” mazākā apjomā un mazliet citos veidos turpina savu darbību arī tagad. Piemēram – būsim (bez maksas) pieejami “Gada auto” dienā pie “Mola” (13. oktobris).

Blīvā satiksmē bez pārkāpuma neiztikt

Apdzīšanas manevrs Latvijā ir īpaši riskants. Mūsu satiksmes noteikumi, nosakot divus nedaudz atšķirīgus braukšanas ātrumus vieglajam un smagajam transportam, rada situāciju, kurā limitu precīza ievērošana var kļūt bīstama. Ātrumu starpība starp lojālu smago un vieglo ir tikai 10 km/h jeb nepilni trīs metri sekundē. Tātad nenovēršama ir ilgstoša atrašanās pretējā virziena joslā. Lai iegūtu nepieciešamos 30 – 40 metrus, vajadzēs vismaz 10 sekundes jeb kādus 250 metrus (90 km/h ir 25 metri sekundē). Praktiski nevis 250, bet divreiz vairāk, jo arī pretim braucošais attālumu deldē tikpat ātri.

Saīsināt atrašanos svešā teritorijā (kreisā josla) var vienīgi, īslaicīgi pārsniedzot 90 km/h. Un ieskrējienu sākot jau savā joslā (vajadzīga distance!). Tad – ja savu privāto limitu paaugstināt līdz 120 – pietiks ar 80 – 100 “kreisiem” metriem. Bet riskējot saņemt sodu. Fotoradars pret faktisko nepieciešamību un šādu jūsu ieguldījumu drošībā tolerants nebūs.

Dilemma. Sēdi (snaud) rāms vai esi aktīvs un (vismaz formāli) likuma pārkāpējs. Kuru variantu izvēlēties – katra paša lēmums. Mēs vēlamies tikai atgādināt, ka iegūtais laiks, 10 km braucot ar 85 vai 100 km/h, ir tikai divas minūtes (turklāt vien tad, ja 100 būs pastāvīgi, nevis epizodiski). Un vērst jūsu uzmanību uz raksturīgajām kļūdām, kuras pieļauj gan pasīvie, gan aktīvie.

Vispirms par pirmajiem (attēlā brūnais auto). Kreisajā bildītes daļā redzama tipiska un divkārt aplama “likumpaklausīga” Latvijas pilsoņa rīcība. Pirmkārt – ātruma limitu pārkāpt viņš negrasās, tādēļ melno neapdzīs. Bet, sargājot teritoriju savā priekšā, viņš samazinājis drošības distanci trīskārt. Samazinājis arī zonu, kuru būtu iespējams pārskatīt, ja attālums līdz līderim būtu normāls. Viņa drošība ir šķietama, modrību iemidzinoša, nevis garantējoša. Otrkārt – viņa pozīcija uz ceļa nav sekojošo kolēģi (pelēkais) informējoša. Nav iespējams uzminēt, ko brūnais gatavojas darīt. Apdzīs? Paliks astē? Neziņa un avantūras rosinošs stress.

Nekādi neiebilstot pret rāmu braukšanas stilu, mēs tomēr aicinām rīkoties citādi. Ja tavs nodoms ir apdzīt, rādi to laikus – gan ar maksimāli kreisu pozīciju uz ceļa klātnes, gan kreisā pagrieziena signālu. Tas būs nepārprotams vēstījums pelēkajam – nelien, pirmais braukšu es pats! Tad tu.

Ja apdzīt negatavojies, dari pretējo. Brauc pa ceļa labo malu, tā parādot, ka nepretendē uz apdzīšanas “cīņu lauku”. Ja kāds no aizmugurē braucošajiem nesaprot tavu piekāpšanos, vari apstiprināt savus nodomus, pamirkšķinot labo pagrieziena signālu. Sliktākais, ko dara lojālie un rāmie – viņuprāt, pareizākās kārtības sargu lomas uzņemšanās. Traucēšana apdzīt (starp citu – to aizliedz CSN, neatrunājot apdzinēja rīcības atbilstību noteikumiem) rada bīstamas konflikta situācijas, bet ātrāko nepārliecina un neizmaina. Gluži otrādi – parasti padara vēl agresīvāku.

Izmanto sava auto spējas!

Lai pēc iespējas īsu laiku pavadītu pretējā virziena kustības joslā, apdzīšanai jābūt dinamiskai. Mūsdienu automobiļi tādu iespēju dod. Liela daļa autovadītāju šo iespēju neizmanto. Viņi ir aizmirsuši (vai nekad nav zinājuši), kas tā tāda – iekšdedzes dzinēja jaudas raksturlīkne. Viņiem tahometrs ir gluži nevajadzīga greznumlieta. Un iznāk, lūk, kas. Starta ātrums 80 km/h. Apgriezieni 2000. Auto, kura pasē lepni rakstīts 200 ZS, “neiet”. Un nevar “iet”, jo faktiski šobrīd attīsta mazāk par pusi no iespējamās vil­kmes. Ja braucamais pieticīgāks (max 100 ZS), pie 2000 apgriezieniem tam būs veca zaporožeca spēks. Kādi 30 zirgi.

Aktīvs, ātrs, precīzs un drošs manevrs prasa aktīvu rīcību. Sava auto dzinēja un transmisijas pazīšanu un pareizu izmantošanu. Sešpakāpju ātrumkārbām parasti ar piektā pārnesuma ieslēgšanu būs par maz. Ir jaunāko modeļu (eko ēra) auto, kam pie 100 km/h īstais vilcējs ir pat trešais “robs”. Slēdzieties! Sarkanās atzīmes sasniegšana tahometrā dzinējam nekaitēs. Pat otrādi – pilsētas “gandrīz tukšgaitas” kvēpu izpūšana ir tam veselīga. Momentālais degvielas patēriņš būs liels, bet īslaicīgs. Vidēji pat zemāks, nekā (ilgāku laiku) spīdzinot motoru ar pedāli grīdā un 2500 apgriezieniem.

Tikai labākās no automātiskajām ātrumkārbām ātri reaģē uz “kikdaunu” (gāze grīdā), pārslēdzot par pārnesumu vai pat diviem trim uz augšu. Pārējām ir jāpalīdz, pārejot uz “S” vai manuālo režīmu. Jāpastrādā mazliet. Vai no apdzīšanas jāatsakās, līdz ceļš būs tukšs kilometra attālumā.

“Kāda jēga griezt to motoru, ja apdzenot jāievēro atļautais ātrums? Lai no 80 paātrinātos uz 90, nevajag zināt nekādas līknes!” tā protestē kāds nodarbības dalībnieks.

Nav tiesa. Pat ātruma izmaiņa par 10 – 15 km/h atkarībā no auto iespēju izmantošanas vai neizmantošanas var aizņemt pusotru sekundi vai trīs līdz piecas. Starpība attālumā 60 – 100 metri. Tas nav sīkums. Tā ir nevajadzīga atrašanās teritorijā, kas nav tava. Turklāt “AA” nemāca un neaģitē pārsniegt limitus. Katrs savu braucienu vada un par sekām atbild pats. Taču “Auto akadēmija” neslēpj, ka uzskata limitu īslaicīgu pārkāpšanu apdzenot par Latvijas apstākļos nepieciešamu toleranci, kura diemžēl mūsu noteikumos un likumos nav atrunāta.

Bez izlēcieniem!

Un nu par stratēģiju. Attēla divās daļās redzama ļoti izplatīta nepareiza un diemžēl retāk sastopama pareiza apdzinēja rīcība. Straujais izlēciens no savas joslas (kreisā bilde) ir aplams trīskārt. 1. – pārredzamā zona maza, priekšābraucēja aizsegta. 2. – apdzenošais izbrauc kreisajā joslā ar to pašu ātrumu, kādā kustas līderis, un tikai tad sāk paātrinājumu. 3. – pastāv risks spogulī neieraudzīt krietni ātrāko (tam nospļauties par limitiem) trešo situācijas dalībnieku un nonākt konfliktā ar to. Trešā situācija pie lielām ātrumu starpībām nepieradušiem tūristiem bieži gadās uz Vācijas “bāņiem”, kur pa kreiso joslu kāds var nākt pat ar 250 km/h. Latvijā retāk, bet arī iespējams.

Labējā bildītē (starts no lielākas distances) ceļa pārredzamība uz priekšu labāka. Akselerācija sākta agrāk. Arī pārredzamība uz aizmuguri labāka un iebraukšana iespējamā agresora trajektorijā nav tik asa un bīstama. Brauksim šādi!

Un visbeidzot. Skaisti, ātri, droši apdzīt var un vajag iemācīties. Taču nevajadzētu gan kļūt no šīs baudas un prieka atkarīgam. Pārāk daudz mūsu ceļos ir tādu, kam šis manevrs kļuvis par pašmērķi. Kā saka – mazvērtības kompleksi un lieluma mānija sadzīvo. Nekur es neesmu pirmais. Darbā “drāž” visi, kam nav slinkums, mājās grauž sieva un neklausa bērni, bet te – es māku, es varu, es esmu pirmais, es esmu karalis, vidējais pirksts jums!

Kā no šīs kaites izsargāties? Recepte vienkārša – NEKAD NEAPDZEN, JA NEGATAVOJIES BRAUKT BŪTISKI ĀTRĀK, NEKĀ TO PAŠLAIK DARA PRIEKŠĒJAIS! Nav runa par limitiem. Runa par to, ka nav nekādas jēgas (izņemot pieminēto slimīgo tieksmju apmierināšanu) tērēt savus spēkus un naudu (degvielas patēriņš šādā stilā braucot ievērojami aug), aizskart kolēģa pašcieņu, ja, garām pabraucis, tu turpat viņa deguna priekšā vien maisīsies.

LA.lv