Kultūra
Teātris un kino

“Ķeriet vēsturi aiz rokas!” Saruna ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci 16


Rasa Bugavičute-Pēce
Rasa Bugavičute-Pēce
Foto – Timurs Subhankulovs

“Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” – pieminot 1919. gada vēstures notikumus, Latvijai dzimstot, ar šādu nosaukumu rīt Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos 112. sezonas pirmais jauniestudējums. Izrādi, kurai par pamatu ņemta dramaturģes RASAS BUGAVIČUTES-PĒCES īpaši Liepājas teātrim radītā luga, veido režisors Valters Sīlis, kurš par vēsturiski nozīmīgām tēmām runājis vairākos savos iestudējumos.

“Mēs dzīvojam laikā, kad varam atrast un lasīt simts gadus senus avīžrakstus, klausīties tā laika mūziku, dzirdēt valstsvīru balss ierakstus un ļaut vaļu fantāzijai, kā bija dzīvot brīdī, kad tapa Latvijas valsts,” saka R. Bugavičute-Pēce. “Man pašai lugas rakstīšanas process ir bijis ārkārtīgi izglītojošs un arī jaunus apvāršņus atklājošs, jo, jāsaka godīgi, iepriekš par laiku, kad Kārļa Ulmaņa veidotā Pagaidu valdība uzturējās Liepājā, nezināju neko daudz, bet tagad šķiet, ka ar vienu kāju teju vai dzīvoju tā laika notikumos un atmosfērā…”

Rasa, vai jums pašai ir arī kādas saites ar Liepāju?

R. Bugavičute-Pēce: Pēdējos četrus gadus te dzīvoju. No Liepājas ir mani vecvecāki, kaut gan viņu saknes stiepjas Lietuvā, – tieši Liepāja man saistās ar manu bērnības vasaru atmiņām… Kad nolēmu pārcelties uz Liepāju, bija sajūta, ka atgriežos mājās.

Kas jūs saista teātrī?

Teātris mani saista arī kā skatītāju. Pāris stundas sēdi slēgtā, tumšā telpā, neviena it kā neredzama, bet pati vēro veselu pasauli. Vari domāt par sev būtisko un aizdomāties par ko tādu, ko iepriekš ikdienā nekad neesi uztvērusi vai palaidusi garām. No otras, radītāju puses, teātris mani saista kā kolektīva māksla, kur viens patiesībā nav nekas, bet radošā komandā ir iespēja runāt par sev svarīgāko.

Kāda jaudīgākā atgriezeniskā saite izjusta līdz šim?

Kad pēc izrādes aktieri nāk klāt un saka: kad un ko tu uzrakstīsi atkal? Tad zinu, bijis labi. Jo aktieri nu reiz ir tie, kuri ar manu izdarīto darbu ļoti ilgi dzīvo tālāk. Un, ja viņi grib vēl, esmu laimīga. Man joprojām pie sirds jau pirms gadiem veidotā izrāde “Raudupiete” Valmierā, Dailes teātrī – “Es par Rēziju”, jo tas bija kaut kas ļoti savdabīgs, Nacionālajā teātrī “Sniegbaltīte un vilks”, “Ezeriņš”… Kaut arī tagad jau zināms noilgums un sākumā nācās grūti, bet arī uzveduma “Meitenes” gala iznākums man patīk. Liepājā neapstrīdami tā ir “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”.

Kā tapa “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”?

Visa sākumā bija teātra direktora Herberta Laukšteina ideja, ka šāda izrāde vajadzīga, jo tas pusgads no 1919. gada janvāra līdz jūlijam ir ietekmējis Latvijas tapšanu un neviens teātra valodā par to līdz šim nav runājis. Liepāja bija vienīgā brīvā sala Latvijā, šurp muka gan no Ventspils, gan citām tuvējām pilsētām. Liepāja bija cerība, centrs, caur kuru šībrīža Latvija izdzīvoja. Tad nu mums ar Valteru Sīli bija jāatrotī piedurknes, jāmetas grāmatās, periodikā… Esmu caurlūkojusi blāķiem tā laika avīžrakstu, kas mūsdienās pieejami arī elektroniski. Buroties caur veco druku, nāca apjausma par tolaik Latvijā notiekošo, kā mainījās cilvēku dzīve, kas viņiem bija aktuāls, kāda bija ikdiena. Mani pašu vēsture biedē, jo apzinos, ka nevaru līdz galam zināt, kā viss īsti notika un vai mans priekšstats ir kaut cik atbilstošs dzīves īstenībai. Bet caur periodiku un avīžrakstiem tā laika ikdienai varējām pietuvināties visdrošāk. Liekot mazus, sīkus faktus kā puzli, centāmies zīmēt tā laika ainu. Piemēram, kopā ar Valteru Sīli atradām avīžfaktu, ka no ostām masveidā zog malku, dēļu atgriezumus stiepj blāķiem, jo malkas nav un aukstums baiss. Un tad pēkšņi vēl atrodam ziņu, ka ostā par apsargu strādājis vecākais liepājnieks – 106 gadus vecais Sīmanis Gadanis. Viņam bijusi sieva, četri dēli, visu mūžu strādājis, nav ne pīpējis, ne dzēris… Bet ostu viegli apzagt, ja apsargs ir 106 gadus vecs vīriņš, vai ne?

Režisors Valters Sīlis sacījis, ka, atgriežoties tajā Latvijas valstij nozīmīgajā laikā, vēlējies runāt nevis par politiskajām intrigām, bet gan par to, kā šīs intrigas un politiskie pavērsieni atbalsojās ikviena cilvēka dzīvē.

Mūs arī šobrīd ietekmē aiz slēgtām durvīm nolemtais, dzīvojam kaut kādu politisku notikumu fonā, vienīgi nepievēršam tiem pietiekamu uzmanību, jo – dzīve jau turpinās. Tolaik pēkšņi paziņoja – re, te ir brīva Latvija! Taču dzīve jau uzreiz nemainījās, varbūt vienīgi akcenti. Maizes no varas maiņas tik un tā vairāk nekļuva, bet kādam pavīdēja cerība – re, kur Ulmanis sola, no amerikāņiem būs… Katra nianse, ko lielie vīri vai nu sola, vai vienkārši mūs noliek fakta priekšā, tomēr izmaina mūsu skatījumu uz notikumiem. Kad 1919. gadā vācu karavīriem nācās pamest Liepāju, visur mētājās lodes, granātas… Iespējams, tās tika atstātas netīšām, bet varbūt ar gudru ziņu? Vai, piemēram, mīlas stāsts starp latviešu meiteni un vācu karavīru. Vara mainās, spēles noteikumi arī, viņam jāiet prom, un dzīve sabrūk. Nupat Liepājas muzejā publicēta Pagaidu valdības sekretāres Emīlijas Vecvagares dienasgrāmata. Ar kādu prieku meitene bija tikusi pie darba – tolaik ārkārtīga deficīta! –, jo pārsvarā valdīja bezdarbs un bads. Bet viņa nostrādāja tikai mēnesi un pēkšņi – aprīļa pučs. Landesvēristi nāca no Kara ostas puses, pārtrauca telefona sakarus, izlaupīja druku, kur iespieda naudu, un kā pēdējo ieņēma Pagaidu valdības ēku Lielās ielas sākumā. Atradām kāda Pagaidu valdībai pietuvināta vīra, šī notikuma aculiecinieka, dienasgrāmatā rakstīto: pa Lielo – Liepājas galveno – ielu uz Pagaidu valdības ēku iet Ulmanis ar savu adjutantu, bet te pēkšņi mūk, metas pretējā virzienā uz kuģa “Saratov” pusi, uz kura angļu eskadriļas aizsegā Pagaidu valdība pavadīja vairākus mēnešus. Tas bija piņķerīgs laiks, bija cilvēki, kuri priecājās, ka Liepājā ir Pagaidu valdība, bija baltvācieši, kuriem likās, ka dzīve brūk, bija lielinieki un komunistu atbalstītāji, bet visa pamatā cilvēkiem visvairāk rūpēja ikdiena, skarbā izdzīvošana.

Kad uz Liepāju ar vilcienu atbrauca Pagaidu valdība, pilsētā nežēlīgi plosījās tīfs. Ja puse ģimenes slima – kāda starpība, ir te kāda Pagaidu valdība vai nav? Tu vienkārši izmisīgi ceri, ka izdzīvosi. Es parunājos ar savu babiņu. Manai vecvecmammai tajā laikā – 1919. gadā – bija 12 gadu, abi viņas vecāki gāja bojā tīfa epidēmijā. Viņi bija zemnieki, labi situēti, bet pēc viņu nāves vecvecmammai nācās iet kalpones gaitās. Ir negaidīti interesanti aptvert, ka šie notikumi nemaz nav risinājušies tik tālu un sen. Par simt gadu senu pagātni mēdzam runāt kā par kaut ko ārprātīgi aizvēsturisku, bet to ir piedzīvojusi mana vecvecmāmiņa, kuru es atceros. Kad man bija četri gadi, viņa vēl bija dzīva, es gulēju viņai klēpī, un viņa man dziedāja dziesmiņas. Tai simtgadu senajai pagātnei kādā mirklī, izrādās, pati esmu pieskārusies. Ceru, skatītājs būs gatavs saprast, ka viss izrādē atainotais noticis te, iespējams, pat ar mums tuviem cilvēkiem, viņu priekštečiem, kuri Liepājā tajā laikā dzīvojuši.

Izrādē varēšot atpazīt arī Latvijas kultūras vēsturē labi zināmas personības…

“Latvijas Sargā” diezgan daudz rakstīja Jānis Akuraters un Edvards Virza, aizstāvēja jauno varu. Izrādē darbojas Otīlija Muceniece, pirmā profesionālā latviešu režisore. Viņa ienāca teātrī neilgi pēc Latvijas dibināšanas un sāka te veidot savas izrādes. Ceru, skatītāji pamanīs, ka izrādē runājam tieši par mūsu teātra ēku un nevis kaut kādu mistisku namu pirms simt gadiem. Runājam par šīm sienām, šo skatuvi, šo zāli. Teātra ēka tika celta vācu trupai, bet, sākoties visām peripetijām ar Pirmo pasaules karu un jaundibināto Latviju, vācieši te tā arī nekad netika spēlējuši. Latviešu trupa bija pirmā. Un te mēs joprojām esam.

Tā laika aculiecinieku atvases nemeklējāt?

Aktieri aprunājās ar saviem vecākiem, vecvecākiem, Anete Berķe uzzināja, ka zināmais pulkvedis Berķis nav vienkārši vēl kaut kāds Berķis, bet tāls viņas rada gabals. Kas nu vēl var, ķeriet to vēsturi aiz rokas!

Tandēms Rasa Bugavičute-Pēce un Valters Sīlis radies pirmoreiz?

Jā. Esmu fantazētāja – ja atrodu ko interesantu, uzburu iespējamas tālākas attīstības ainu. Bet Valters spēj stundām meklēt faktus, kas iztēlē radīto var nostiprināt un pabalstīt, piekoriģēt… Katrai izfantazētai ainai pamatā ir kaut kripatiņa reāla fakta. Varbūt kaut kur esam pat trāpījuši ļoti precīzi, iespējams, to nekad neuzzināsim, bet cerēt uz to varam.

Pie klavierēm izrādes laikā atradīsies Liepājas teātra mūzikas daļas vadītājs pianists Normunds Kalniņš…

Jā, un man liels prieks, ka komponists Reinis Sējāns izrādes muzikālo noformējumu meklējis arī tā laika mūzikā, centies pietuvināties tās īpatnībām un formām. Tā kā izrādē ir gana liels fantāzijas procents, arī Reinim tika uzdevums atrastās melodijas lauzt un aizstumt negaidītos ūdeņos, jo mūzika teātrī ir atmosfērisks ierocis. Normunds Kalniņš spēlēs klavieres, aktieri arī dziedās un katrs atveidos vairākas lomas – te kļūstot par stāstniekiem, te kāda cita stāstītā notikuma varoņiem.

Kā scenogrāfs Uģis Bērziņš atveidojis tā laika pilsētvidi, lai skatītājs ieraudzītu 1919. gada Liepāju?

Saistītie raksti

Paldies Dievam, avīžrakstos ļoti precīzi bija norādītas adreses, par kurām Liepājas ielām un namiem ir runa. Scenogrāfs ņēma rokā vecās avīzes un gāja skatīties, kuras no minētajām ielām un mājām ir saglabājušās. Diezgan ilgu laiku viņš pavadīja arī muzejā, meklējot to laiku raksturojošas fotogrāfijas. Scenogrāfijā izmantoti reālie paraugi – tā laika fotoattēli, arī avīžu izgriezumi vecajā drukā – skatītāji varēs pārbaudīt, vai spēj to salasīt.

Lai arī izrāde skars nopietnus jautājumus, tā nebūšot drūma…

Neskatoties ne uz ko, cilvēki dzīvoja tālāk. Gribam šo vitalitāti noķert arī izrādē. Tolaik notika daudz traku lietu. Bēgļu gaitas, mukšana no Liepājas, daudzus veda atpakaļ vagoniem… No Ukrainas ceļš šurp ilga veselu pusgadu. Un katrs jaunpienācējs tika uzlūkots arī kā drauds, jo Liepājā turpinājās bads. Bet dzīvotalkas ir apbrīnojamas! Mani ļoti fascinēja ziņa, kas diemžēl nav iekļauta uzvedumā, bet man pašai kalpo kā lugas apakšvirsraksts. Es to sauktu par “Marmelādi”. 1918. gada beigās, jau pēc Latvijas valsts pasludināšanas, Liepāja iemainīja divas tonnas sāls Jelgavai un pretim dabūja divas tonnas marmelādes. To varēja dabūt pret kartītēm, cilvēki stāvēja garās rindās. Vai nav absurds – riņķī apkārt valda neprāts, bet cilvēks tik ļoti alkst apmierinājuma, to mazo dzīves saldumiņu, to iespēju, ka viss būs forši un labi…

Iestudējums “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” 

Režisors: Valters Sīlis, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, horeogrāfe Kristīne Brīniņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.

Lomās: Edgars Ozoliņš, Laura Jeruma, Rolands Beķeris, Ilze Trukšāne, Sandis Pēcis, Agnese Jēkabsone, Gatis Maliks, Anete Berķe u. c.

Tuvākās izrādes 9., 11. un 29. septembrī.

LA.lv