Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Guntis Ščerbinskis: Kas labi Omskā, līdz absurdam greizi Rīgā

Pirms dažiem gadiem, apmeklējot Omsku, sastapu tur daudzus vietējos latviešus, kuri ne tikai tur īkšķus par Rīgas “Dinamo”, kad mūsējie laukumā tiekas ar Omskas “Avangard”, bet ar apbrīnojamu neatlaidību no paaudzes paaudzē uztur senču valodu un tradīcijas. Latviešiem dzimtenē šāda spīta pietrūkst, un var jau šķist, ka, dzīvojot savā zemē, nevis svešumā, tas būtu lieks. Tomēr šāda pārliecība var būt mānīga.

Siltas atmiņas par Omskas latviešiem man atsauca ziņa par latviešu bērnu grupiņu atvēršanu krievu bērnudārzos. Nodomāju, cik jauki, ja tā tiešām tur notiktu. Bet diemžēl šī ziņa attiecas uz Rīgu un tāpēc rādās gluži citā gaismā. Kā saka, kas labi vienā Sibīrijas vai Īrijas pilsētā, var būt līdz absurdam greizi Latvijas galvaspilsētā.

It kā cēla mērķa vārdā – lai mazinātu rindas uz latviešu bērnudārziem – “Saskaņas” vadītā Rīgas pašvaldība no septembra organizē latviešu bērnu grupas galvaspilsētas krievvalodīgajos bērnudārzos. Šoruden šādu iespēju vai, pareizāk sakot, likteni (bez alternatīvas!) piedāvās jaunajiem rīdziniekiem septiņos mazākumtautību bērnudārzos. Kā noprotams no amatpersonu sacītā, nākotnē, iespējams, šāda prakse tiks izvērsta vēl plašāk. Saprotu vecākus, kuri, gaidot bezcerīgā rindā uz dārziņu, arī šādu risinājumu uzskata par labu esam. Tomēr, no valstiskā viedokļa raugoties, situācija ir pilnīgi aplama un ir klajā pretrunā līdzšinējiem sabiedrības integrācijas postulātiem. Faktiski tiek sākta sava veida reintegrācija.

Iepretim redzam, ka valdošie politiķi nevēlas kustināt jautājumu par valsts izglītības sistēmas harmonizēšanu ar Sa­tversmi, tostarp ar tās preambulā ietvertajām tēzēm. Vājas apņemšanās par izglītības “latviskošanu” naski noairētas un iegūlušas tālākās atvilktnēs. Iespējams, uzskatot, ka tas ir nākamo paaudžu jautājums. Tomēr var izrādīties par vēlu, ja redzam kādas aktivitātes izvērš un kādu politiku realizē viens otrs politiskais spēks.

Nešaubos, ka minētajos septiņos Rīgas mazākumtautību bērnudārzos latviešu grupiņās tiks nodrošināta audzināšana un izglītošana latviešu valodā. Taču tikpat neapšaubāmi ir tas, ka latvietim ir pamats justies savā valstī kā svešā zemē, ja bērna skološana ir pieejama tikai mazākumtautību izglītības iestādē. Patiešām gribas cerēt, ka šī soļa mērķis nav vairot šādu sajūtu.

Ja atmetam jautājuma politiskos aspektus, bet runājam tikai par praktisko pusi, nav saprotams, kāpēc nevar veikt bērnudārzu reorganizāciju atbilstoši situācijai, kad latviešu bērnudārzos akūti trūkst vietu, bet krievu dārziņos ir brīvas vietas latviešu bērnu uzņemšanai. Būtībā ir visi apstākļi tam, lai pamatā parietu uz pirmsskolas izglītību valsts valodā, nepieciešamības gadījumā nodrošinot atsevišķas grupas ar bilingvālu apmācību mazākumtautību bērniem. Tā būtu pareiza lietu kārtība, nevis otrādi. Piepildot mazākumtautību bērnudārzus ar latviešiem, Rīgas dome vienmēr varēs pamatot, kāpēc par katru cenu ir saglabājamas mazākumtautību izglītības iestādes. Un izrādīsies, ka to pastāvēšanā beigu beigās vairāk ieinteresēti būs paši latvieši, nevis cittautieši.

Jālūko, cik plaši tiks izvērsta šī Rīgas domes bērnudārzu politika un vai vēlāk tā netiks attiecināta arī uz skolām. Diskusijā par galvaspilsētas skolu tīkla optimizāciju atbilstoši Izglītības un zinātnes ministrijas kritērijiem Rīgas mērs Nils Ušakovs ne reizi kā piemērus piesaucis vienīgo latviešu skolu Iļģuciemā vai vienīgo latviešu skolu Bolderājā, kuras nāktos slēgt. Tiesa, pašvaldības vadītājs sola šādi nerīkoties. Vismaz pagaidām. Tomēr, ja sekojam loģikai bērnudārza jautājumā, arī latviešu skolēniem taču var atvērt klasītes mikrorajonu mazākumtautību skolās, vai ne?