Foto - LETAFoto - LETA

Egils Līcītis: Kas ievārīts

Vasaras karstumā liels pieprasījums pēc cukura. Ar saldvielu aizdara šogad labi noražojušās ogas un augļus, cilvēki nodrošinās ar mājās gatavota ievārījuma krājumiem ziemai. Vēlēšanu karstumā partijām īstais laiks kāpt pagrabā un pārlūkot savus krājumus. Kas četros gados ievārīts, ko no vēsinošas temperatūras režīmā noglabātā celt priekšā ēdelīgiem vēlētājiem. Ar to domātas politisko spēku daudzsološas programmas, tālejoši plāni un valstiski pārkārtojumi Latvijas iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai.

Un te nu ir zafte. Partijnieki halturējuši, burciņās cukurs atšķaidīts ar siltas dušiņas ūdeni, sanācis tāds pārvaldāmajiem lejams sīrupiņš, nevis risinājumi sasāpējušiem jautājumiem un praktiski darāmo darbu pa punktiem uzskaitījums, kur vēlēšanās uzvarējušie skaidri proklamē kursu – ja vēlētāji mums uzticēs balsis, paveiksim to un to, lielas lietas. Protams, pie varas grib tikt padsmitiem sarakstu, bet, kad nāksies varu īstenot, izskatās, daudzi politiķi cer uz pazīšanos ar burvi Merlinu vai labo feju, kas ieradīsies talkā, deputātu vietā gāzīs kalnus, rakstīs likumprojektus un visu izdarīs tip top.

Tikmēr vēlētāji gribētu zināt, kā valdīšana novērsīs, ka tik daudz budžeta naudas izdots par velti. E-veselības ieviešana ar daudziem nelietderīgi iztērētiem miljoniem nav ne pirmais, ne pēdējais šāds projekts, un jautājums, kura valdība stingrāk pievilks pavadu, vai kādu beidzot arī sodīs par nesaimnieciskumu, apejoties ar nodokļu maksātāju līdzekļiem? Vēlētājiem labpatiktu arī Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņa, bet par to ierunājies vien viltīgais rēzeknietis, latviešu balsu zvejotājs Jānis Urbanovičs, kurpretim saucamām latviskām partijām par to ne silts, ne auksts. Vai tāds “sīkums” – kura nacionāla partija atbalstīs Latvijas vēstures tālāku mācīšanu skolās, kur jaunais mācību saturs paredz vielu atkal “saspiest” kopā ar pasaules vēsturi. Nemaz jau neprasīsim, lai kāds no konkurējošiem spēkiem palepotos – redziet, ļaudis, kur mums ir ebreju zinātnieku pirmklasīgi izstrādāts plāns, kā pacelt valsts ekonomiku, tikt vaļā no problemātikas banku sistēmā.

Grūti saprast, kā partiju valžu noslēgtībā sastāda listes, izvēloties pirmo numuru lokomotīves. Teiksim, “Vienotībā” ministra pienākumus puslīdz solīdi pildījis Edgars Rinkēvičs, bet nenovērtējamu darbu ar valodas reformu skolās veicis Kārlis Šadurskis, kam dienās par to uzliks goda plāksni Izglītības ministrijas ēkā. Taču Kārlis kā varbūtēji “nepopulārs” paslēpts zemāk, un par līderiem virzīti tādi spīdekļi, kuriem diezin vai atradīsies ko atbildēt, kad ļaudis prasīs – ko četros gados tādu pamatīgu izdarījāt Latvijas labā? Toties portfeļus “Jaunā Vienotība” jau dala – ņemšot tieslietu ministra posteni sev. Bet kā tad tika nolaists tiesiskuma karogs, kur tad iepriekš taisnības cīnītāji ilgāku laiku bij pazuduši no ambrazūrām? Arī atbildīgajai varas partijai ZZS būs jāizliekas, ka nesaprot ne bū, ne bē no sabiedrības intereses – kā sargājāt, lai Latvijas iztirgotāji, oligarhi nepārņemtu demokrātisko sistēmu?

Dabiski, ka uz šīs veģetācijas fona aug jaunuzņēmumi, kas agrāk bija cirka liliputa izmērā, bet tagad piepelna reitingus, aizrādot uz “veco” pārvaldītāju savārītajām ziepēm un kļūdām. Jaunpienācējiem viegli baidīt tautu – ja atstāsiet vecos bukus pie varas, viņi, atkal tikuši valdībā, prasīs, lai privātie atdod zeltlietas, vedīs pretī valsts finalizācijai un nogāzīs citus lielākus podus. Ja rekonstruktoriem vēl pašiem būtu piedāvājums, kaut kas publiku saistošāks par rokā vicinātu skrāpi vai asu slotu, tad rudenī pašreizējā valdība nudien varētu iet bekot. Vecajai koalīcijai pagaidām palaimējies, ka konkurenti izskatās pēc skoču salīmētām apvienībām, par kurām sajūta, ka tās pārstāv tikai pašas sevi, nevis vispārības centienus. Tās nerunā par cilvēkus interesējošiem tematiem, bet sataisa troksni vairāk kā tūkstoš velnu. Un tad arī troksnis ir stipri vienveidīgs kaķu koncerts.