Kultūra
Teātris un kino

Kamera un vīrieši viņu mīlēja. Aktrisei Dzidrai Ritenbergai šodien paliktu 90 gadi 16


Dzidra Ritenberga Malvas lomā, par kuru Venēcijas kinofestivālā kā labākās sieviešu lomas tēlotāja saņēma Volpi kausu.
Dzidra Ritenberga Malvas lomā, par kuru Venēcijas kinofestivālā kā labākās sieviešu lomas tēlotāja saņēma Volpi kausu.
Foto no Jevgeņijas Valdmanes krājuma

Grāmatu par Dzidras Ritenbergas dzīvi bibliotēku plauktos nemeklējiet, tādas nav. Lai gan no publicitātes viņa nevairījās, savus memuārus rakstīja pati. Simttrīsdesmit astoņas lappuses nu iegūlušas Teātra muzeja krātuvē un Die’s vien zina, kad sagaidīs drukas gaismu. Mākslinieces 90. gadu jubilejas mēnesī piedāvājam iepazīties ar līdz šim nepublicētiem atmiņu pierakstu fragmentiem.

 

Ar roku rakstītas lapas un lapiņas vismaz 15 gadu garumā. Pēc aktrises nāves tās apkopojis un datorā iedrukājis brālis Rihards ar kundzi Valdu. Viss Dzidras Ritenbergas radošās dzīves arhīvs nodots Teātra muzejam. Tur tagad glabājas arī leģendārais Volpi kauss, kuru par lomu filmā “Malva” 1957. gadā viņai piešķīra XVIII Venēcijas kinofestivālā. Tā vien šķiet, ka padomju kinematogrāfa funkcionāriem augstais novērtējums mazpazīstamai Latvijas aktrisītei šķitis nepelnīts, jo uz Venēciju viņa netika un pašu balvu dabūja tikai pēc vairākiem gadiem, vienkārši savācot no kāda nekaunīga funkcionāra kabineta ar vārdiem “Sveiki, tas ir mans kauss!”, Rihards Ritenbergs smiedams atstāsta māsas drosmīgo soli. Atgūtais Vopi māksliniecei kalpojis kā puķu vāze un trauks, kur Ziemassvētkos novietot mazo eglīti.

Aktrises meitai Jevgeņijai Valdmanei, kura deviņus gadus kā pārcēlusies uz dzīvi Vācijā, strādā par sākumskolas pagarinātās dienas audzinātāju un vada Minsteres latviešu kori, vēl neesot padomā izdot mātes atmiņu grāmatu. Vēlētos jau gan, tikai ne kuram katram redaktoram var to uzticēt.

 

Pirmā loma – mammas vēderā

“Savu pirmo lomu tiku nospēlējusi vēl sešus mēnešus pirms nākšanas pasaulē. Tas notika Dundagā, Nevejas skolā, kur direktores Ķēniņa kundzes vadībā iestudēja lugu par kinozvaigznes Ria-Rai likteni. Šo superzvaigzni attēloja mana māte un, protams, es līdz ar viņu. Laikam jau šis pirmais iznāciens uz skatuves dēļiem bija man liktenīgs,” savās atmiņās raksta Dzidra Ritenberga.

Viņas izvēle par labu teātrim nepavisam nepatika tēvamātei, sauktai par grosmammu, viņa aktiera profesiju uzskatīja par vieglprātīgu nodarbošanos. “Mān’ mazmeit’ ies citem sāvs plikes cencels rādet!” viņa pikti iesaucās. “Tad tu vairs mans mazmeitiš’ nav,” cieti noteikusi, aizgriezās pie plīts un notrausa asaru. Arī Dzidrai nācis raudiens, jo grosmamma viņas dzīvē bija svarīgs cilvēks. Pat ar savu šerpo raksturu un aso mēli, kas vienā brīdī varēja iecirst kā ar pātagu, otrā – mīļi nopaijāt. Tās bija senča poļa Kārļa Roviča asinis, kas mutuļoja vecmammas un mazmeitas dzīslās.

“Gulēt ejot, viņa noglāstīja man galvu un sacīja: “Kā tas kungs būs nolicis, tā arī būs.””

Meitas vilkmi uz skatuves mākslu visādi atbalstīja mamma. Teātris bija Paulīnes mīlestība, viņa spēlēja pašdarbības ansamblī, bija skatītāju atzīta un mīlēta. Māte devās līdzi Dzidrai iesniegt dokumentus un uz iestājeksāmeniem, sarunāja gultas vietu pie savas jaunības dienu draudzenes, sūtīja naudu un produktus uz Rīgu. Brālis Rihards atceras, vēl pusaugu puika būdams, ar mugursomu vedis māsai pārtiku, cik nu, mammai strādājot par šuvēju, iztikšana ļāvusi. 1945. gadā studentiem stipendijas nemaksāja, mācības bija par maksu. Ar visu palīdzību Dzidra drīz vien kļuva “caurspīdīga”, bet kursabiedrs Jānis Kubilis atceras, ka reiz pat no nespēka paģībusi. Pati par knapo iztikšanu studiju laikā nesūdzas. “Jaunība ir stipra, es izturēju, un ēdiens man vairs nebija galvenais.”

 

Pielūdzēji – desmit rindās

Par Dzidru Ritenbergu nešauboties var teikt – kinokamera un vīrieši viņu mīlēja. Savā pirmajā darba vietā Liepājas teātrī jaunā aktrise ar izcilām lomām netika sevišķi lutināta, visai bieži nācies atdzīvināt padomju lugu nīstos un izdomātos tēlus, taču viņas skaistuma un tīkamo ķermeņa formu dēļ pirmās desmit rindas teātrī allaž bijušas aizpildītas. To ātri vien uzķēris galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks un skatītāju interesi meistarīgi izmantojis kases papildināšanai. Kad šķitis, ka apaļumu par daudz, bez aplinkiem teicis: “Tu sāc apvelties, mīļā! Tā var ātri pazaudēt formu. Ne vienmēr tas, kas labs gultā, var noderēt skatuvei. Tu man nedusmo?” Dzidra centusies smaidīt, bet kaklā knosījies niknums, jo neilgi pirms šīs sarunas pats Mūrnieks licis kostīmu šuvējai pamatīgi atkailināt augšdaļu Margaritas Gotjē tērpam “Kamēliju dāmā”, kuru aktrise atzīst par vienu no savām skaistākajām teātra lomām. Izrādi iestudēja jaunais režisors Imants Krenbergs, bet galvenais režisors koriģējis Ritenbergas kleitas izgriezumu. “(..) Izteicos, ka mans dekoltējums sākas pie kakla, bet nekur nebeidzas. Uz ko Mūrnieks atbildēja: “Tā ir nauda, meitiņ. Mūsu teātrī uz tavām izrādēm pirmās desmit rindas izpērk tikai vīrieši.” (..) Mūrniekam piemita paradums smieties skaļi un spontāni, tā notika arī tagad. Izsmējies viņš, acis piemiedzis, jautāja: “Pastāsti, ko tu ēd?” – “Visu, kas pagadās,” es atbildēju. Mūrnieks: “Kūciņas?” Es: “Reņģes, kartupeļus un otrādi.” – “Un ko vēl?” – “To pašu,” un es pametu savu režisoru, nesagaidījusi sarunas beigas. Mūrnieks man bija ļoti liela autoritāte, bet toreiz sirds bija vienkārši pārāk pilna.”

Par zivīm un kartupeļiem nebija pārspīlēts, aktieriem maksāja maz, trūcīgākos glāba treknās Liepājas reņģes par 10 kapeikām kilogramā. Kopā ar istabas biedreni kolēģi Vilmu Melbārdi tās tika ceptas, vārītas, marinētas un liktas uz maizes bez sviesta.

“Mazās algas un Liepājas lombards bija cieši saistīti jēdzieni. Tur iegūla viss, kam bija kāda vērtība, izpirkt neko nevarēju. Bijām pliki un nabagi, bet lielu ideju pilni. Jaunība ir spējīga paciest un cerēt, ka būs labāk. Tikai šis “labāk” nāca pavisam nemanāmi.”

 

Malva un krievu valoda

Kurzemniece, dzimusi un augusi Dundagas un Talsu pusē, Dzidra pirmos 12 dzīves gadus bija nodzīvojusi brīvā Latvijā bez krievu valodas. Būtu iztikusi vēl ilgāk, ja režisors Vladimirs Brauns neuzaicinājis uz provēm Malvas lomai filmā pēc Maksima Gorkija stāsta. Uz Kijevu viņa devās ar tulku, sagaidīšana bijusi iespaidīga – mazpazīstamo Liepājas teātra mākslinieci pie lidmašīnas trapa ar rožu pušķiem sagaidīja pats režisors ar operatoru un filmas direktoru. Kinostudijā ieradās lielā, spožā “Čaikā”, pie galvenās ieejas drūzmējās daudz ļaužu, kuri gribēja redzēt aktrisi, kas spēlēs krievieti, ne vārda neprazdama krieviski.

“Vēlāk direktora kabinetā Brauns smējās, ka zinot gan, ka viņu tagad saucot par trako Braunu (..). Viņš esot jau izdomājis viltīgu gājienu. Mana filmēšana notiks bez teksta. (..) Augstākais, kas man būs jāpasaka, ir vārdi: “Durak, smešno, ti meņja ļūbiš.” (Tulkojumā no krievu valodas – muļķis, smieklīgi, tu mani mīli. – I. P.).”

Vēlāk Brauns aktrises tulkam teicis, ka pati daba viņā ielikusi īsto saprašanu un valodas nezināšana nebūšot lielākais šķērslis. Aktrise bija tik pārliecināta, ka lomu dabūs, tāpēc, atgriezusies Liepājā, ar skubu pēc pašas metodes metās apgūt valodu. Pēc diviem mēnešiem uz Kijevu devusies bez tulka, tikai brālim palūgusi, lai paskaidro, kā krieviski jājautā lidmašīnas atpakaļceļa reiss. Patiesībā viņa bija iemācījusies tikai scenārija tekstu un gandrīz neko vairāk neprata.

“Prakse, vajadzīga prakse,” nosprieda Dzidra un, būdama galvaspilsētā, pamēģināja savu valodas varēšanu pie kāda “noplukušāka vīreļa”. “Skažiķe požāluista skoļko časi?” (Kļūdaini uzdots jautājums – sakiet, lūdzu, cik pulkstenis? – I. P.) Vīrelis paskatījās uz mani un latviski pasūtīja uz poda.”

Jau krietni vēlāk, kad viņas liktenis savīsies ar tolaik Padomju Savienībā slaveno aktieri Jevgeņiju Urbanski, Ritenbergas krievu valoda skanēs no K. Staņislavska teātra skatuves Maskavā. Urbanska dzīvesbiedrei tika piemeklētas atbilstošas lomas, kurā iederas viņas īpatnais Baltijas akcents ar nedaudz pastiepto “o”.

 

Trīs lielas mīlestības

Manā dzīvē bijušas trīs lielas mīlestības – ne reizi vien intervijās teikusi aktrise. No atmiņām saprotams, ka pirmā 2. kursa studentes dzīvē ienāca kursabiedra Valda Akuratera personā. “Jā, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņa koptēls – tas pauda dzīves pieredzi, māku apieties ar sievietēm, un sievietes tas pievilka kā magnēts. Viņa zaļās acis aptvēra visu uzreiz, ieslēdzot tur arī mani… (..) Ak, Dievs, kā man patika šis vīrs.” Dzidra, kā pati raksta, “iekrita” par viņu astoņus gadus vecāka vīrieša “izliktajās cilpās”, taču arī rūdīto mīlnieku skāra Amora bulta.

“Mazais, tas garais, sprogainais nav tas, kas tev vajadzīgs. Tik jaunā jaunībā galvenais ir darbs, lomas māksla, lūdzu, izbeidz šo spēlīti,” Dzidru par jauno mīlas romānu rāja kursa vadītāja Vera Baļuna. “Mēs nekad viņai nerunājām pretī, jo viņai vienmēr bija taisnība. Pašai negaidot, es izdvesu: “Es viņu mīlu!” – “Mans eņģel,” tā Baļuna, “ko tu zina pa mīlestīb’, tā jau ir tikai tād’ patikšan’. Visi šie šuri muri tikai maisās tavās sma-dzenēs, bet tev jāstrādā.” Pēdējo vārdu viņa pateica ļoti retināti.”

Dzidras mammai Akuraters nepatika, taču viņa to neizrādīja, pat mēroja tālo ceļu no Talsiem uz Daugavpils cietumu, lai viņam aizvestu pārtiku un veļas paku pirms izsūtīšanas uz Sibīriju. Čeka par seniem “grēkiem” Valdi savāca pēc vienas no pirmizrādēm Liepājas teātrī, bet draudzeni gribēja savervēt par ziņotāju, taču – nesekmīgi. Mīlestība palēnām izplēnēja, kad Dzidra uzzināja par drauga sānsoļiem.

Viņas otrā lielā mīla četrus gadus bija Vjačeslavs Tihonovs, kuru šodien vēl daudzi televīzijas skatītāji atceras kā 70. gadu populārā seriāla “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” galvenās lomas izlūka Isajeva-Štirlica tēlotāju. “Ar šo vīru saistījās liels manas dzīves periods. Tā bija liela mīlestība, un nekādas runas un brīdinājumi no draugu puses, ka šai savienībai nav nākotnes, mani neietekmēja.” Pareģojumi piepildījās – jaukais, inteliģentais Vjačeslavs nespēja izšķirties par ko pamatīgāku attiecībās ar skaisto latvieti, kura, kā zina teikt brālis, cerēja apprecēties.

Trešā mīlestība bija Jevgeņijs Urbanskis. Volpi kausa laureātes dzīvē viņš iebrāzās pēkšņi – kā uzrunāja 1959. gadā Maskavas kinofestivāla laikā, tā neatkāpās vairs ne soli. Atgriezies filmēšanā Jaroslavļā, viņš laimīgs un pacilāts režisoram Grigorijam Čuhrajam teicis: “Es iemīlēju sievieti, Griša!”

 

Melnais sniegs

Tikai pieci gadi kopīgas laimes bija doti abiem aktieriem, varbūt tāpēc daudz kas viņu dzīvē notika strauji un kaislīgi – bez liekas gaidīšanas un ceremonijas apprecējās, kopā ar draugiem svinēja dzīvi savā sešu kvadrātmetru miteklītī, ja strīdējās, tad tā, ka trauki plīst, – Dzidrai bijis tāds niķis… Žeņam, kā viņa uzrunāja vīru, Dzidra bija kā balsts, viņš sievai – drošā aizmugure. Dzidrai 30 gadu vecumā bija nepieciešama sirds operācija – Jevgeņijs grasījās vest viņu uz ārzemēm, taču tā izrādījās pa spēkam arī Maskavas ķirurgiem.

“Vai esat redzējuši melnu sniegu? Es esmu. Sniegs krita aiz loga lielām pūkām, tikai tas bija melns. Visa sniega noklātā iela bija melna. (..) Tie bija pirmie Ziemassvētki bez Jevgeņija.”

Kad Dzidrai pavēstīja, ka nelaimes gadījumā filmēšanas laikā Uzbekistānā aizgājis bojā viņas vīrs, pirmā doma, kas bija prātā, – aktieri nepareizi tēlo nāvi. Nav nekādu kliedzienu un vaidu, tieši otrādi – prāts darbojas skaidri, dzirde uztver visas apkārtējās skaņas – kā mamma raud virtuvē… Dzidra saka brālim, lai iedod mātei kaut ko sirdij. Organismā ieslēdzas aizsargmehānisms, citādi to nebūtu iespējams izturēt. Raudas un kliegšana sākās daudz vēlāk. Palīdzēja arī nemitīgais novērotājs prātā, kas skatījās it kā no malas uz notikumiem un analizēja katru sajūtu, it kā tā notiktu ar kādu citu.

Pēc trīs mēnešiem Maskavas klīnikā piedzima Ritenbergas un Urbanska meitiņa. “Kad ārste man viņu pa-rādīja, manī lūkojās mana vīra brūnās acis. Piedod man, meit, es gaidīju dē-lu. Meitene nes sava tēva vārdu, kas te, Latvijā, nebija tas gudrākais, bet man tā bija svēta piemiņa. Žeka, tā es uzrunāju meitu, ir apvienojusi tēva un mātes ārējos dotumus. Vieni viņā redz māti, otri – tēvu, bet savā būtībā viņa ir tipiska Roviča.

No tēva viņa ir mantojusi muzika-litāti, no mātes – sievišķīgo pievilcību. Teiksit – nu gan lielīga. Nē, bet gadu gaitā esmu iemācījusies sevi novērtēt.”

 

Krāsainie sapņi

Vīra zaudējums pēc dažiem gadiem atveda viņu atpakaļ uz Latviju, taču šeit teātri pēc Maskavas aktrises neilgojās. Ritenberga izstudēja režiju un metās kinematogrāfā. Uzņemtas astoņas aktierfilmas, arī pati uzaicināta filmēties, taču īsta gandarījuma par veikumu nejūt.

“Gribu mieru, klusu māju jūras krastā ar kamīnu un vienmēr siltām kājām. Tās man pēdējā laikā vienmēr salst. Bet es esmu vienīgā pelnītāja, tāpēc jāstrādā un jāpelna nauda. Vai ir godīgi, ka es to daru ar kino taisīšanu? Droši vien – ne. Es neesmu nekāds izņēmums.”

Kājas Dzidrai sala sirds nespējas dēļ, atkal vajadzēja operāciju. 1993. gadā, pateicoties cilvēku ziedojumam un brāļa atbalstam, viņa atkal var justies labi. “Kad pēc rehabilitācijas iznāca no sanatorijas, gluži vai dancoja!” atceras Rihards. Viļņas klīnikas ķirurgi uzdāvināja māsai desmit gadus dzīves.

Kopš bērnības viņa redz tikai krāsainus sapņus. Māte stāstījusi, ka uz jautājumu: “Kā tu čučēji, meitiņ?” – at-bildējusi: “Labi, es gāju pa baltu ceļu un mīkstu, mīkstu smiltiņu.” – “Kur tad tu gāji?” – “Es gāju pasaulē laimi meklēt.”

“Šodien, pēc daudziem nodzīvotiem gadiem, varu sacīt: es to atradu!” savās atmiņās raksta Dzidra Ritenberga. Pēdējos mūža gadus viņa veselības dēļ pavadīja mājās un palaikam devās uz slimnīcu, taču nekad netika žēlojusies par ierobežoto dzīvi. Grāmatu bija apņēmusies pabeigt slimnīcā

 

Galerijas nosaukums

 

Dzidra Ritenberga

Aktrise un režisore

Dzimusi 1928. gada 29. augustā Dundagas pagasta “Mazpaņos”.

1948. gadā beigusi Drāmas teātra studiju, 1974. gadā – Latvijas Valsts konservatorijas režisoru nodaļu.

Karjeru sāka Liepājas teātrī, turpināja – Rīgas Krievu drāmas teātrī un K. Staņislavska Maskavas drāmas teātrī.

Par Malvas lomu 1957. gadā saņēma Venēcijas kinofestivāla Volpi kausu.

Tēlojusi 30 kinolomās.

Kā režisore uzņēmusi astoņas kinofilmas, to vidū “Šīs bīstamās balkona durvis”, “Trīs minūšu lidojums”, “Pats garākais salmiņš”, “Valsis mužā garumā” u. c.

Laulībā ar aktieri Jevgēniju Urbanski dzimusi meita Jevgēnija.

Mirusi 2003. gada 9. martā Rīgā, apglabāta Rīgas Meža kapos līdzās vecākiem.

 

LA.lv