Kultūra
Kultūrpolitika

Aivars Eipurs: Kad džinsos par karstu 16


Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Foto – Timurs Subhankulovs

Lielā Ludzas ezera krastā atveras kādas mājiņas vārti, iznāk saimnieks un latviešu valodā sauc savu sunīti. No iekšpuses atskan saimnieces vaicājums: “Ko sunīte tur dara?” Saimnieks atbild: “Viņa stāsta ciemiņiem par Ludzu.” Turpat arī Mazais Ludzas ezers un pilskalns, pa kura augšējo līdzeno zaļo laukumu staigā vēl citi ciemiņi un latviešu valodā runā pa tālruni, it kā tā nebūtu pati vējainākā, bet sakariem pati ērtākā vieta. Taču šķiet, ka tālruņu zvanus pieprasa tieši pilskalns un vēsture. Tā, it kā vadonim būtu jāsazinās ar karapulku. Arī es, brīdi šajā nodarbē vērojis pārējos, piezvanu savai ģimenei. Izrādās, izkāpjot Susējas autobusa pieturā – tā ir nākamā aiz Aknīstes – ģimene aizmirsusi autobusā mugursomu. Tā viņi ieradušies uz Sansusī festivālu – bez mugursomas, bezrūpīgi, kā jau tur pieklājas, ja lieto tulkojumu no franču valodas (“san soucis” – bez rūpēm). Sazvanījuši Ilūkstes autoostu, un autoostas dispečere latviešu valodā teikusi, lai otrā rītā septiņos ejot uz Susējas pieturu mugursomai pakaļ.

Kultūras zirneklītis auž izplatījumā savu tīklu neatkarīgi no manas piepūles un karstuma grādiem vai pēdējo dienu epizodiskajiem lietus mākoņiem. Ja vēl nesen sevi attaisnoju varoņdarba neveikšanā – proti, necīņā par Dziesmusvētku biļetēm, tad afišu stabs, pret kuru es atsitos, klīzdams šķietami klajā laukā, lika man paskatīties apkārt un ieraudzīt daudzus citus līdzīgus stabus, kuri katrs signalizēja par vai jau atbalsoja kādu šīs vasaras kultūras notikumu. Pret kuru stabu es atsitos? Pret stabu par zaļumballēm visā Latvijā par godu tam, ka atlikušas 100 dienas līdz Latvijas 100. dzimšanas dienai. Nu, nezināju es to! Un lija lietus. Un man nebija līdzi garo džinsu, un biju tikai T kreklā. Karstums bija iemidzinājis manu modrību. Cik labi, ka karstums uznāca jau pēc Dziesmusvētkiem, citādi būtu daudz karstuma upuru un liela kņada ap to. Bet tā zaļumballe! Un tik grandiozs apzīmējums, bet reklāma laikam par klusu, ja es nemanīju. Zaļumballes vakarā biju Daugavpilī, kur tovakar, izrādās, bija arī “Prāta vētras” koncerts. Tauta mīl tos “prātiniekus” – viesnīcu pirms pāris mēnešiem izdevās rezervēt ar grūtībām, kafejnīcas bija pārslogotas, ēdienu visur solīja atnest pēc stundas. Iztikām ar saldējuma veikalu. Saldējuma bumbiņas palūdzām ielikt milzīgās, biezās un sātīgās vafeļu turzās. Pārdevējas locījās un mulsa kā ārzemnieces mūsu priekšā, bet saldējumu vajadzēja mums, un ar latviešu valodu te nevarēja tikt cauri. Tad gājām gar cietumu un dzelzceļu un klausījāmies, kā Valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” dispečere ziņo par vilcieniem tikai krievu valodā.

Bet Ludzā, tā bija nākamā diena pēc zaļumballes, uz ietves pilsētas centrā vēl ap pusdienas laiku mētājās sieviešu džinsi un kurpes. Vēl Daugavpils viesnīcā no rīta biju lasījis Sergeja Timofejeva dzejoli “Ekskursijas”: “Visus skumīgos septiņdesmito džinsus / (nejaukt ar laimīgajiem sešdesmito / un bezbēdīgajiem piecdesmito džinsiem) / sasēja vienā mezglā / un nobēdzināja pamestā karjerā / kaut kur pie Pitsburgas. / Reizēm turp pat aizved ekskursijas / no tuvējām skolām. / “Kāpēc džinsi ir skumīgi?” jautā bērni. / “Mēs nezinām,” atbild skolotāji. / “Mēs tikai nojaušam,” saka skolotāji. / “Mums grūti atcerēties,” atzīstas skolotāji.” Atdzejojis Arvis Viguls.

Kādi ir šie jau cita gadsimta padsmito gadu džinsi? Kādi ir mūsu katra džinsi? Melanholiskie džinsi? Varbūt inerces džinsi. Vai “neesmupartodomājis” džinsi. Laikam jau šie, Ludzā uz ietves, bija kā piecdesmito gadu – bezbēdīgie, bezrūpīgie, “san soucis”.

Citi šobrīd tuvojas Aglonai. Īsajās vai garajās biksēs. Atceros, vienā no Otara Joseliani filmām kāds džungļu iemītnieks pirmoreiz mūžā tuvojas pilsētai un pirmoreiz uzvelk garās bikses.

Tikmēr vasara griežas uz otru pusi jau daudz reālāk. Šī garā garā karstā karstā vasara. Kāds iesaucas: “Ārprāts, šodien tikai 17 grādu!” Tik ātri bijām pieraduši un pārējo jau aizmirsuši.

LA.lv