Foto: LETAFoto: LETA

Anda Līce: Kad beidzas gods kalpot Latvijai?

Dīvains jautājums, vai ne? Tomēr ik pa laikam tas uzpeld. Īpaši tad, kad publiskajā telpā pavīd kārtējā ziņa – tā vai cita augsta amatpersona ir neapmierināta ar savu algu, dzīvokli, auto vai kādām citām materiālām vērtībām. Jaunākajos laikos pēc savu pilnvaru beigšanās pretenzijas ir pauduši vairāki mūsu valsts prezidenti. Te neapmierina valsts piešķirtais dzīvoklis, te auto no modes izgājis vai par mazu. Cilvēku kāre pēc dārgām luksusa lietām nav apturama pat laikā, kad valsts vēl nav atkopusies no iepriekšējās krīzes un tai jau tuvojas jaunas nepatikšanas. Saka, cerība mirstot pēdējā. Lai nu kā kuram nepatīk atsauces uz Bībeli, lepnība ir un paliek mūsu galvenais grēks jeb problēma un, iespējams, mirst tikai kopā ar cerību.

Var tikai minēt, kas garīgi it kā pat nobriedušiem cilvēkiem diktē vēlmi apliecināties caur taustāmām lietām – gēnu kombinācija, kādā dzīves posmā neremdināts kaut kā bads, kurā ir iestrēgts, vai arī pārprastas tiesības. Pretēji tam, ka mūža otrajā pusē, kad dzīves loģika liek dalīties tajā, kas ir sakrāts gan materiāli, gan garīgi, daudzi turpina pieprasīt un ņemt. Manuprāt, ne tikai Valsts prezidents, bet jebkura amatpersona, kura ir solījusies kalpot Latvijai, bijusī skaitās visai nosacīti. Ja tu dod šādu solījumu, tad tas ir līdz mūža galam, un goda jautājums ir – morālo latiņu nenolaist zemāk.

Runa jau nav par dzīvošanu zaru slietenī, bet gan par sava komforta samērošanu ar vispārējo līmeni un par cieņas saglabāšanu pret sevi arī pēc tam, kad pilnvaras ir nodotas citam. Kā gribētos lepoties ar tiem, kas pārstāv valsti gan ārpasaulē, gan tepat, Latvijā, bet cik bieži sanāk par viņiem kaunēties! Viens kalpo par lupatu lelli tiem, kas stāv aiz viņa, cits pārstāv valsti starptautiskos forumos, nespēdams kāpt tribīnē bez tulka, vēl kādu apēno negausība, ko parasti aizbildina ar: “Man pienākas, jo es taču valsts labā darīju to un to.” Cita lieta, kad par tavu darbu paldies saka citi, bet pieprasīt pašam…

Kalpošana idejai nozīmē no kaut kā atsacīšanos, sevis ierobežošanu un arī gatavību riskēt. Kā darīja tie, kas savā laikā izcīnīja Latvijas valsti un vēlāk atteicās to nodot. Šodien jau varam teikt – arī tie, kas, kaut arī piekrita sadarboties ar svešām varām, tomēr savā sirdī un darbībā palika uzticīgi Latvijai dotajam solījumam un iespēju robežās turpināja tai kalpot.