Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans

Uldis Šmits: Kā Orvela romānā

Vācijas un Nīderlandes varas­ie­stāžu lēmums nedot atļauju oficiālās Ankaras organizētiem mītiņiem Vācijā (saistībā ar Turcijā paredzēto referendumu par prezidenta pilnvaru paplašināšanu), kā zināms, izraisīja Redžepa Tajipa Erdogana dusmu izvirdumu. Viņš pavēstīja, ka tāda nostāja “neatšķiras no nacistu rīcības”. Apgalvojuma absurdais raksturs nav īpaši jāpierāda. Bet daļēji pati Vācija – viena no tolerantākajām pasaules valstīm – ir radījusi situāciju, kurā Erdogans var sacīt un arī darīt gandrīz visu, ko grib, sevišķi nedomājot par sekām. Jo par sekām jādomā Eiropai, kas kļuvusi atkarīga no Ankaras labās gribas bēgļu straumju iegrožošanā.

Ir arī pierasts, ka citiem adresētās absurdās apsūdzības visskaļāk izsaka klaji represīvi režīmi vai valstis, ko pazīstamais franču ekonomists Nikolā Baverē mēdz dēvēt par “demokratūrām”. Tajās saglabāta demokrātijas fasāde, taču visas institūcijas – parlaments, tiesu iestādes, prese –, kā arī ekonomiskās norises šķietami brīvajā tirgū ir pakļautas vienas personas iemiesotam varas centram. Nav iespējams pilnībā atgriezties pie kāda pagātnes iedvesmota diktatoriska pārvaldes modeļa, tāpēc varas dalīšanu simbolizējošās institūcijas turpina pastāvēt, bet faktiski apkalpo mūžīgā prezidenta un viņam pietuvināto cilvēku vajadzības. Eiropas attiecības ar “demokratūrām” vienmēr bijušas sarežģītas un arī samērā liekulīgas. Vārdos un darbos nepārkāpjamās robežas nekad nav tikušas stingri formulētas, un savā ziņā ir pat likumsakarīgi, ka tās tiek pārkāptas.

Tā kā nopietnu argumentu trūkst, apvainojumus nacismā šodien bār­sta ar plašu vērienu. Nu tie sasnieguši Vāciju, kuras paveiktais savas vēstures izvērtējumā varētu noderēt par paraugu dažam labam totalitārās pagātnes nostalģijā iegrimušam režīmam. Tikmēr Krievijas aizsardzības ministrs Šoigu liek būvēt Piemaskavas “Patriotu parkā” tādu kā rotaļu Reihstāgu jaunatnes militārajiem vingrinājumiem un izliekas nesaprotam, kāpēc vācieši uztver šo ideju bez pārliekas sajūsmas. Tas pats ministrs pērn cēla iebildumus pret britiem, kuri manevros “ienaidnieka apzīmēšanai sākuši izmantot Krievijā ražotus tankus un Krievijas bruņoto spēku formastērpus”, un piebilda, ka “pēdējo reizi šādu mācību metodi izmantoja nacistiskā Vācija Otrā pasaules kara laikā”. Diezgan neprecīzi, jo tolaik pastāvēja nevis Krievijas armija (protams, ja neskaitām Vlasova “Krievijas atbrīvošanas armiju”), bet gan Strādnieku un zemnieku sarkanā armija – tā oficiāli līdz 1946. gadam sauca PSRS bruņotos spēkus. Un vēlāk aukstā kara ērā rietumvalstis tos uzlūkoja par galveno draudu. Nebūsim sīkumaini, tikai konstatēsim, ka Šoigu nepatīk manevri ar Krievijas iztēlošanu potenciālā pretinieka lomā, kas, viņaprāt, pielīdzināma nacistiskai praksei. Taču viņam šķiet gluži dabiski, ja Krievija – vismaz kopš “Zapad–09”, tātad 2009. gada – rīko vērienīgas kara spēles, kurās tiek simulētas militāras operācijas pret Baltijas valstīm vai kodoltrieciens Varšavai.

Pēdējā laikā birka “nacists” vai “fašists” nav piekarināta varbūt vienīgi tiem, kuriem tā vislabāk piestāvētu. Process, kas iesākās ar “nacisma atdzimšanu” Baltijā, vēršas plašumā. Tā sagadījies, ka 16. martā jeb datumā, kad, Kremļa telekanālu vārdiem, Rīgā “maršē esesieši”, pirms trim gadiem Krimā zem tur iemaršējušo zaļo cilvēciņu stobriem noritēja “referendums” – Eiropas neonacistu visnotaļ apsveikts – par pussalas iekļaušanu Krievijā. Nostādnes, ar kādām tika pamatota Krimas aneksija, saskanēja ar 1938. gadā Minhenē nacionālsociālistu izvirzītajām un Eiropas demokrātisko lielvalstu akceptētajām prasībām par Sudetu apgabala pievienošanu Vācijai. Pēc Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas, respektīvi, Otrā pasaules kara sākumā arī Maskava izmantoja tēzi par brāļu tautu atbrīvošanu, lai pamatotu sarkanarmijas iebrukumu Polijā, tās sadalīšanu un teritorijas lielas daļas piesavināšanos, kas izrietēja no Staļina un Hitlera darījuma. Toreiz Maskavā “nacisti” nebija lamuvārds. Molotovs, uzstājoties PSRS Augstākās padomes sēdē, aicināja piepildīt ar “jaunu saturu” arī tādus jēdzienus kā “agresija” un “agresors”. Proti, agresors ir ne jau tas, kas iebrūk un anektē… Teju kā Orvela attēlotājā ačgārnajā sabiedrībā, kur “karš ir miers”, jēdzienu piepildīšana ar jaunu saturu ir atsākusies.