Dabā
Medības

Kā dzīvot Āfrikas cūku mēra epidēmijas teritorijā 16

Foto – Linda Dombrovska

Galvenais jautājums, kas nodarbina ļoti daudzus medniekus, – kādu taktiku izvēlēties, lai saglabātu dzīvas palikušās mežacūkas un varbūt atjaunotu populāciju?

Kad medību saimniecībā viss ir labi, dzīve norit, kā ierasts. Kad atnāk nelaime, katrs tiek galā ar problēmu pēc sava prāta un iespējām. “Rundēnu” vadītājs Vjačeslavs Matisons stāsta, ka viņa vadītais mednieku klubs, kas darbojas Ludzā, ir apvienojies ar vēl diviem kaimiņu kolektīviem, lai meklētu risinājumus. Tas palielina platības un ļauj izmantot vienotu stratēģiju savas saimniecības vadīšanā.

Lai pasargātu rukšus no inficēšanās ar Āfrikas cūku mēri (ĀCM), ir izstrādāta stratēģija un ikdienas darbu plāns. Pirmkārt, visi trīs klubi aktīvi papildina resursus mežacūku pievilināšanas vietās, kas ir izvietotas apvienotās teritorijas vidienē. Otrkārt, ir ierobežots dzinējmedību skaits. Faktiski “Rundēnu” mednieki rīko tikai pāris dzinēj-medības gadā. Turklāt tās tiek rīkotas tikai ārējām robežām tuvākajos kvartālos. Mednieki jau sezonas sākumā izlieto aļņu un staltbriežu licences, apstrādā gaļu un turpmāk medī tikai uz gaidi.

Kopējais traucējuma līmenis ir ļoti neliels, un lokālā mežacūku populācija nepamet centrālo iecirkņa daļu. Kopš 2014. gada, kad Latviju sasniedza Āfrikas cūku mēris, ir atrasts pavisam nedaudz mirušo mežacūku un visas gājušas bojā uz triju klubu apvienotā iecirkņa ārējām robežām. Liela nozīme ir apvidus apstākļiem. “Rundēnu” klubam un līguma biedru kolektīviem nav sevišķi daudz lauksaimniecības platību. Pamatā tur ir meži, purvi un ezeri. Iespējams, tādēļ vietējās mežacūkas nemigrē tālu. “Rundēnu” mednieki stāsta, ka šogad mežacūku skaits pieaug.

Pārtikas un veterinārā dienesta skatījums

Sazinoties ar Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) vadošo speciālistu Mārtiņu Seržantu, galvenie jautājumi bija, kā šāda taktika sader ar Latvijā pieņemto ĀCM apkarošanas plānu un kādas ir nākotnes vīzijas.

M. Seržants: “Aprakstītais “Rundēnu” modelis apstiprina to, ko PVD visu laiku mēģina pateikt. Latvijā pastāv mežacūku subpopulācijas, kas var dzīvot vairāk vai mazāk izolēti. Ja vietējās mežacūkas nenonāk kontaktā ar citām, ja mednieki ievēro biodrošības pasākumus, iespēja, ka dzīvnieki inficēsies ar ĀCM, ir diezgan minimāla. Ja kādam klubam vai klubiem izdodas izveidot šādu drošo zonu ar buferi apkārt, ja tur vēl ir kaut kādi dabiskie šķēršļi, tad vīrusam nav no kurienes rasties. Protams, nevar izslēgt citus vīrusa pārvietošanās ceļus, taču lokālās populācijas aizsardzība pēc “Rundēnu” modeļa var būt visnotaļ efektīva un ieteicama,” sacīja M. Seržants.

Lai šāda pieeja nostrādātu visā valstī, ar likumu būtu jānosaka, cik lielām ir jābūt medību platībām un konkrēti kur ir jāatrodas barošanas vietām. Vēl būtu smalki jānosaka, kuras platības ir jāatbrīvo no mežacūkām pilnībā. Būtībā valstiskā līmenī tas nav reāli, atzina PVD speciālists. Medību kolektīvi var apvienoties, paši spriest, kur varētu veidot lokālās mežacūku populācijas, un tā sekmēt sugas saglabāšanos.

Runājot par piebarošanu, M. Seržants uzsvēra, ka šobrīd ar noteikumiem atļautais apjoms 400 kilogramu uz 1000 hektāriem, ir normāls, stabilai piebarošanai piemērots, un tas ļauj medību saimniecībai pastāvēt. Protams, ir jāatceras, ka nedrīkst bērt barību uz zemes, taču atļauts ir izmantot piltuves un dozatorus, no kuriem barība birst uz platformas, kas pacelta virs zemes. M. Seržanta skatījumā, šāds apjoms ir pietiekams, lai noturētu mežacūkas konkrētā teritorijā.

Migrācijas pētījums

“Rundēnu” medību kolektīva darbības modelis izklausās pietiekami interesants, lai tuvākajā nākotnē piedāvātu tā biedriem sadarbību mežacūku migrācijas un slimības izplatības pētījumā, kas taps ar Vācijas kolēģu atbalstu. Pārrunas par kopīgu projektu jau ir ievadītas. Latvijas zinātnieku un pētnieku partneri būs Fridriha Loflera institūta zinātnieki ar vadošo pētnieku Klausu Deksneru vadībā. Ar “Rundēnu” kolektīva paraugu varētu zinātniski pamatot, kur un kā dzīvnieki pārvietojas tieši Latvijas areālā, jo pētījuma ietvaros ir paredzēts ķert mežacūkas un aprīkot tās ar izsekošanas kakla siksnām, norādīja M. Seržants.

Latvijas un Vācijas zinātnieku sadarbības forma un finansējuma līnijas vēl nav gluži skaidras, taču projektu iecerēts sākt pēc iespējas drīzāk. Ideālā variantā jau šogad, sacīja M. Seržants. Pētījumā paredzēts noskaidrot mežacūku migrācijas ceļus un ieradumus tieši Latvijas, Lietuvas un Igaunijas apstākļos. Visas trīs valstis darbosies vienkopus.

Noslēgumā M. Seržants atzina, lai arī Latvijā ir izstrādā taktika un vadlīnijas ĀCM apkarošanā, nekad nav simtprocentīgas pārliecības, ka visi rīkojas vienādi. Nav zināms, kas no pieņemtajiem darba modeļiem strādā un kas nestrādā. Tādēļ mednieku pieredze, apkopotā informācija un novērojumi ir ļoti svarīgi.

Sagatavots ar medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

LA.lv