Latvijā
Sabiedrība

Juris Lorencs: Kā būtu, ja internetā tiktu ieviesta maksa par komentāru? 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Shutterstock

Manā pirmajā darba vietā (vēl padomju laikos, 80. gadu sākumā) reiz atgadījās kāda nepatīkama lieta. Proti, partijas komitejā, arodkomitejā, visās citās iespējamās “komitejās” sāka pienākt anonīmas vēstules, kļauzas jeb kā toreiz teica – “anoņimkas”. Kā vēlāk izrādījās, vēstulēs paustajiem faktiem nebija nekāda pamata. Kad “anoņimku” rakstītāju milicija beidzot izskaitļoja, izcēlās milzīgs skandāls, pēc kura to autors bija spiests aiziet no darba un pat pārcēlās uz dzīvi Krievijā. Tāda, lūk, tolaik bija anonīmu vēstuļu cena.

Par šo gadījumu atcerējos divu skandālu iespaidā, kas pēdējā laikā saviļņojuši Latvijas sabiedrību – aizdomu ēna pār kādu politiķi, ko izteicis KNAB, un katoļu priestera aizturēšana. Pat abstrahējoties no šiem cilvēkiem izteiktajiem smagajiem apvainojumiem (kas vēl jāpierāda kompetentām instancēm), ir pamācoši ieskatīties viņiem veltītajos anonīmajos interneta komentāros.

Un tad atklājas, ka brīžiem šie komentāri sāk dzīvot savu patstāvīgu dzīvi. Ka tie attīstās, mijiedarbojas un pat savstarpēji komunicē pēc savas iekšējās loģikas. Ka veidojas kaut kas līdzīgs apgalvojumu lavīnai, kurai vairs nav nekāda sakara ar izteikto apsūdzību būtību. Un tad rodas jautājums – vai cilvēki, kuri tos rakstījuši, būtu gatavi runāt atklāti, kā tas nu jau gadsimtiem ilgi bijis pierasts parastā pasta korespondencē, uz aploksnes rakstot savu vārdu, uzvārdu un mājas adresi. Maz ticams.

Kā būtu, ja internetā tiktu ieviesta maksa par komentāru? Ne liela, bet arī ne maza, un šī samaksa būtu atklātība. Manuprāt, tas būtu tikai taisnīgi. Es taču zem šī raksta parakstos ar savu īsto vārdu un uzvārdu. Iespējams, ar laiku cilvēki sapratīs pilnīgi brīva interneta ēnas puses un centīsies atgriezties pie “vecās labās pasaules”, kurā vajadzēja atbildēt par saviem vārdiem.

Uz šī fona gluži pretējas dabas patīkams notikums – kāda Latvijas skaistule, bijusī modele nupat apprecējusies ar puisi, kurš reiz strādājis valsts augstāko amatpersonu apsardzes dienestā. Publicists Jurģis Liepnieks savā blogā līgavaini savulaik raksturoja kā ietekmīgu cilvēku, prezidenta Valda Zatlera “pelēko kardinālu”, “par kuru jūs neko neatradīsiet internetā”.

Šis raksturojums (ko var vērtēt arī kā uzslavu) tik dīvaini kontrastē ar citu dzirdētu apgalvojumu – “ja tevis nav sociālajos tīklos, tad tevis nav vispār”. Kam taisnība? Mēs jau tā dzīvojam stikla krātiņā, kurā notiek nepārtraukta “ārējā novērošana” (internets, viedtālruņi, visuresošās kameras, banku kartes utt.).

Saistītie raksti

Un tomēr cilvēki gluži vai izmisīgi kliedz – vēl par maz uzmanības! Re, kur es esmu! Vēlme tikt pamanītam ir tik liela, ka pagājušajā gadā kādā Maskavas lielveikalā parādījās automāti, kuros iespējams iegādāties pozitīvus interneta klikšķus jeb “laikus”. Un tad cilvēki brīnās, ka pa visu pasauli skaļi izbazūnētā atvaļinājuma laikā tiek apzagts dzīvoklis. Ka rodas jauna emocionālās vardarbības forma – mobings sociālajos tīklos. Ka parādīšanās internetā var izsaukt ne tikai apbrīnu, bet arī anonīmu un nepatīkamu komentāru gūzmu, kas var sabojāt ne tikai garastāvokli, bet pat dzīvi.

1997. gadā izdotajā futurologu jeb nākotnes pētnieku Džima Teilora un Vatsa Vekera grāmatā “500 gadu delta. Kas notiks pēc tā, kas notiks” (Jim Taylor, Watts Wacker “The 500 Year Delta: What Happens After What Comes Next”) izteikts paradoksāls, bet patiesībā visai pravietisks apgalvojums – lielākā privilēģija, pats lielākais luksuss nākotnē būs “iespēja būt nezināmam un anonīmam”.

Vēl neesam sasnieguši šo laiku. Bet izskatās, ka tālu līdz tam vairs nav.

LA.lv