Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Agrāk vai vēlāk saruna sāk grozīties ap algām 16


Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto – LETA/Edijs Pālēns

Vasara ir laiks, kad ir iespēja sastapt “jaunos trimdiniekus”. Latvieši, kuri jau gadiem strādā Anglijā, Īrijā, Vācijā, Norvēģijā, uz pāris nedēļām iegriezušies dzimtajā pusē, lai apciemotu radus un draugus. Agrāk vai vēlāk saruna sāk grozīties ap algām un cenām. Mūsējie vēl nav tik politkorekti kā rietumnieki, kuri par ienākumiem parasti izvairās runāt. Viena no visbiežāk dzirdētajām atbildēm, ko vismaz man nācies dzirdēt: “Saņemam labi, bet, lai kaut ko iekrātu, ir jāskaita un jāekonomē.” Un tad sākas uzskaitījums – cik maksā cigaretes Anglijā, dzīvoklis Vācijā vai maizes kukulis Norvēģijā.

Bet ieskatīsimies statistikā. Lūk, vidējās neto algas, ko cilvēks saņem uz rokas dažās Eiropas zemēs (2017. vai 2018. gada dati, pārrēķināti eiro): Šveice – 4500, Norvēģija – 3395; Īrija – 2505; Somija – 2500; Lielbritānija – 2000; Vācija – 2300, Igaunija – 1053; Latvija – 733; Lietuva – 700; Krievija – 434; Ukraina – 237. Kā redzam, atšķirības ir milzīgas. Un tomēr es neesmu pārliecināts, ka, piemēram, ukraiņi dzīvo desmit reizes sliktāk nekā vācieši. Un kā ar 60 eiro pensijas, kādu saņem lielākā daļa Ukrainas pensionāru, šī sabiedrība vispār spēj funkcionēt? Izrādās, ka var. Atbilde slēpjas pirktspējas paritātē – cik preču un pakalpojumu cilvēks var nopirkt par savu algu vienā vai otrā zemē. Visu zinošie statistiķi sarēķinājuši arī to. Lūk, tās pašas vidējās algas, rēķinātas jau pēc pirktspējas paritātes: Šveice – 3658, Norvēģija – 3143; Īrija – 2656; Somija – 2382; Lielbritānija – 2152; Vācija – 2529, Igaunija – 1688; Latvija – 1357; Lietuva – 1348; Krievija – 1163; Ukraina – 931 eiro. Patiesībā uz šiem skaitļiem jāraugās relatīvi, tas ir, uz to attiecībām vienam pret otru. Un tad mēs redzam, ka patiesībā “vidējais latvietis”, ja viņš strādā, rēķinot naudas izteiksmē, dzīvo vien 1,6 reizes sliktāk nekā anglis. Nav brīnums, ka no aizbraucēju mutēm bieži dzird – varētu jau palikt Latvijā, ja vien dzimtajā pusē būtu darbs, nu kaut vai par to pašu vidējo Latvijas algu. Problēma ir tā, ka šī darba nav.

Manuprāt, bez naudas ir vēl kāda universāla vērtība, kas ļauj spriest par dzīves kvalitāti vienā vai otrā valstī. Tas ir laiks, precīzāk – vidējais dzīves ilgums. Patiesībā laiks ir visai pretrunīga lieta. Saka jau, ka “laiks ir nauda”, ka “laiks ir vienīgā lieta, ko nevar nopirkt par naudu”. Bet varbūt par naudu var nopirkt garāku mūžu? Izrādās, ka var. Lūk, vidējais dzīves ilgums dažās valstīs (Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas 2015. gada dati): Japāna – 83,7 gadi; Šveice – 83,4; Norvēģija – 81,8; Lielbritānija – 81,2; Somija – 81,1; Vācija – 81, ASV – 79, 3; Kuba – 79,1; Igaunija – 77,6; Tunisija – 75,3; Latvija – 74,6; Lietuva – 73,6; Ukraina – 71,3; Ēģipte – 70,9; Krievija – 70,5. Sarakstu ar 50,1 gadu ilgu vidējo mūža ilgumu noslēdz AIDS epidēmijas un pilsoņu kara skartā Sjerra Leone Āfrikā. Kā redzam, tad skalas augšgalā atrodas turīgas valstis. Bet ir arī izņēmumi. Izrādās, ka bagātajā ASV un nabadzīgajā Kubā vidējais mūža ilgums praktiski sakrīt. Lai arī ukraiņi “uz rokas” saņem gandrīz divreiz mazāk nekā krievi, viņi tomēr dzīvo ilgāk. Tunisijas arābi dzīvo ilgāk nekā latvieši, kaut arī iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu iedzīvotāju, Latvijā ir divarpus reizes lielāks nekā Tunisijā.

Tātad cigārs zobos un ruma kokteilis rokā kubiešiem netraucē sasniegt tikpat garu mūžu kā ar veselīgu dzīvesveidu apsēstajā Amerikā. Interesanti – kāpēc? Varbūt tā ir māka dzīvot? Bet varbūt tomēr atbilde slēpjas veselības aizsardzības organizācijā? Kā būtu, ja tauta samestu un aizsūtītu mūsu tik ilgi mocītās veselības sistēmas reformas autorus “politiskā tūrisma” braucienā uz Kubu? Lai jau paguļ zem palmām, bet lai neaizmirst ieskatīties arī vietējā poliklīnikā.

Saistītie raksti
LA.lv