Pasaulē
Baltija

Jodkrante: iedvesmojošs maršruts no dabas līdz kultūras šūpulim 16

Publicitātes foto

Jodkrante ir viena no senākajām apdzīvotajām vietām Kuršu kāpās, rakstiskajos avotos minēta 1429. gadā. Šis kūrorts sāka attīstīties un kļuva pazīstams 19. gs. Mūsdienās Jodkranti ir iecienījuši tūristi, jo šeit ir jauki dabas stūrīši, kultūras objekti, senās villas, kas piesaista skatienu, un, protams, gardas kūpinātas zivis. Jodkrante patīk ne tikai pasīvās atpūtas cienītājiem, bet arī zinātkāriem, aktīviem atpūtniekiem.

PA VĒSTURES UN DZINTARA PĒDĀM

Ekskursiju pa Jodkranti ieteicams sākt ar Ludvika Rēzas kultūras centru, kur būs iespēja plašāk iepazīties ar apdzīvotās vietas vēsturi un šā novada izcilo personību — Martīnu Ludviku Rēzu (Martynas Liudvikas Rėza). Kultūras centrs izveidots tikai 2007. gadā. Agrāk tur darbojās skola, kas celta 1902.–1903. gadā. Sarkanu ķieģeļu ēka ir uzskatāma par tipisku Austrumprūsijas būvi.

Pirmo reizi pēc 100 gadiem, 2003. gadā vecās skolas vietā tika atklāta Jodkrantes izstāžu māja, un pēc dažiem gadiem — Ludvika Rēzas kultūras centrs. Centrā tiek rīkotas dažādas Lietuvas un ārvalstu mākslinieku laikmetīgās mākslas, senās mākslas un vēstures izstādes. Šeit tiek organizēti arī kultūras pasākumi: tradicionālie svētki, valsts svētki, koncerti, tematiskie vakari, tikšanās, lekcijas, konferences, izglītojošas nodarbības bērniem un jauniešiem, tiek īstenoti dažādi kultūras un izglītības projekti.

Par godu Jodkrantes vēsturei L. Rēzas kultūras centrā ir skatāma vēsturiska ekspozīcija. Pēc iepazīšanās ar vienu no Kuršu kāpu izcilākajām personībām, Kēnigsbergas Universitātes profesoru, dzejnieku, folkloras vācēju, Kristijona Donelaiša poēmas „Gadalaiki” un fabulu izdevēju, var doties apskatīt blakus kultūras centram esošo pieminekli L. Rēzam, ko 1994. gadā radījis tēlnieks Arūns Sakalausks (Arūnas Sakalauskas).
Blakus piemineklim ir iespaidīga gotikas stilā celta sarkanu ķieģeļu ēka — Jodkrantes Evaņģēliski luteriskā baznīca.

Baznīcu 1791. gadā sāka būvēt Karvaiču ciema (ciems Kuršu kāpās, kas kādreiz atradās uz dienvidiem no tagadējās Jodkrantes, starp Pervalku un Preilu) iedzīvotāji, kad viņu ciemats pilnībā tika ieputināts smiltīs un daļa cilvēku pārcēlās uz Jodkranti.

Galerijas nosaukums

Pirmā bija koka baznīciņa. Tā nodega 1878. gadā. Pēc septiņiem gadiem tika uzcelta jauna Jodkrantes baznīca — gotikas stila sarkanu ķieģeļu ēka, kas tajā pašā gadā arī tika iesvētīta. Pēckara gados šī baznīca kļuva par noliktavu. Īsā laikā tika izārdītas ērģeles, vitrāžas, noārdīta kancele, altārs, iznēsāti soli un noņemts zvans. Tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados to sāka remontēt, logus izrotāja ar vitrāžām. Kādu laiku šeit darbojās Miniatūru muzejs. Lietuvas Atmodas laikā Jodkrantes baznīca atguva savu agrāko statusu, kopš 1989. gada šeit atkal notiek dievkalpojumi.

Vēl viena skaista vieta Jodkrantes ziemeļu daļā ir neliels, idillisks jūras līcis, ko sauc par Dzintara līci. Šeit katru gadu jūnijā notiek niedru skulptūru simpozijs. Skulptūras visu vasaru priecē acis, bet rudens saulgriežu svētkos tās tiek sadedzinātas.
Līcim šis nosaukums nav radies nejauši. 1855. gadā pie Jodkrantes, kuģošanai padziļinot Kuršu jomas dibenu, strādnieki dūņās atraduši dzintaru. Par šo atradumu drīz vien sāka interesēties dažādi uzņēmēji. Pirmais, kas organizēti sāka meklēt dzintaru un rakt dūņas no jūras līča dibena, bija bijušais dzirnavnieks, kuģu īpašnieks un vēlāk Klaipēdas krodzinieks Vilhelms Stantīns (Vilhelmas Stantynas).

Viņam pievienojās tirgotāji no Dancigas, un tika nodibināta biedrība dzintara rakšanai no jūras dibena. Tai palīgā nāca vara: padziļināja kuģošanas gultni starp Klaipēdu un Krastu, no dzintara meklēšanas darbiem vēlējās gūt sev labumu. Apvienojot spēkus, biedrība kļuva turīgāka. Biedrība dzintara rakšanas darbos mudināja iesaistīties arī Jodkrantes iedzīvotājus, jo bija vajadzīgs lētais darbaspēks. Palielinoties apjomam, uz ziemeļiem no Jodkrantes tika uzceltas plašas barakas, atvērta kuģu remontdarbnīca, izveidota piestātne un darbnīcas ūdenslīdēju tērpu izgatavošanai.

Jodkrante pamazām kļuva par industriālu pilsētiņu. Dzintara rakšanas darbi notika tikai vasarā — apmēram 16 nedēļas gadā trijās maiņās. Dzintaram, kas izcelts no jūras dibena, bija jābūt attīrītam un atdalītam no piemaisījumiem. Laikā no 1860. līdz 1890. gadam šeit vidēji gada laikā tika izrakts ap 75 tūkstošiem kilogramu dzintara. Kad dzintara ieguve sāka samazināties, 1890. gadā rakšanas darbu līgums vairs netika atjaunots, tādēļ dzintara ieguve Jodkrantē tika pārtraukta. Veicot rakšanas darbus līča ostā, jūras dibenā tika atrasta vidējā neolīta, bronzas laikmeta dzintara izstrādājumu kolekcija, kas vēlāk nodēvēta par Jodkrantes dzintara dārgumiem.

Pēc izstādēm dažādu valstu pilsētās šie dārgumi kļuva zināmi visā pasaulē. Pēc Otrā pasaules kara no Jodkrantes dārgumiem ir saglabājušās tikai piecas atrastās lietas: trīs cilvēku figūriņas, falles formas piekars un dubultais trīsis ar ornamentiem. Kopā ar citiem saglabātiem dārgumu eksponātiem tie atrodas Getingenes Universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzejā. Pēc aprakstiem un zīmējumiem no R. Klebsa grāmatas māksliniece Brone Kunkuliene ir izgatavojusi divus dzintara mulāžu komplektus, kas tagad atrodas Palangas Dzintara muzeja un Mizgirju dzintara galerijas ekspozīcijā Nidā.

Jodkrantei jābūt pateicīgai tieši dzintaram par to, ka tā ir kļuvusi par vienu no pievilcīgākajiem kūrortiem pie Baltijas jūras, un līdz mūsdienām saglabājušās senās, 19. gs. celtās villas atgādina par neliela zvejnieku ciematiņa pārtapšanu slavenā atpūtas vietā.
Nav brīnums, ka, pieaugot iedzīvotāju skaitam un izplatoties ziņām par neparasti skaistu kūrortu ar savdabīgu un interesantu kultūru, šeit ir vairāk ne tikai iedzīvotāju, bet arī tūristu. Par Jodkranti sāka interesēties viesnīcu biznesa pārstāvji, ievērojami tika uzlabota pilsētiņas infrastruktūra, tika izveidotas promenādes pastaigām, krogi un viesnīcas.
Tolaik starp piestātni un kapiem arī izveidojās vesels villu kvartāls: divas viesnīcas, daudz privāto vasarnīcu un pansiju. Līdz mūsdienām autentiska ir saglabājusies tikai villa „Monbijou”, kurā šobrīd atrodas Jodkrantes seņūnija.

Par privātiem līdzekļiem jaunai dzīvei tika uzcelta arī viena no greznākajām Jodkrantes ēkām — villa „Flora”. Rekonstruētajā vasarnīcas saimniecības ēkā jau diezgan ilgi darbojas tāpat nosaukta viesnīca ar kafejnīcu. Šīs skaistās senās ēkas stāsta par Jodkrantes neparasto transformāciju. Kad nākamreiz dosieties gar šīm villām, padomājiet par to, ka 18. gs. beigās šeit atradās vien krogs-pasta stacija, skola un zvejnieku mājas. Tikai pēc Ziemeļu zelta dzīslas atklāšanas Dzintara līcī nelielais zvejnieku ciematiņš dažās desmitgadēs pārvērtās par vienu no pievilcīgākajiem kūrortiem.

PASTAIGA PA DENDROLOĢISKO TAKU

Dabas draugus Kuršu kāpu nacionālā parka direkcija aicina iepazīties ar pussalas kokiem un krūmiem, doties pastaigā pa iespaidīgo dendroloģisko izziņas taku.
1600 m garā dendroloģiskā izziņas taka izveidota Jodkrantes ziemeļu daļā, tā sākas pie Dzintara līča. Ejot pa to, iepazīsieties ar „koka biogrāfiju”, apmeklēsiet divpadsmit sarkano ozolu apli. Šajā takā reiz augusi milzīga liepa, par kuru ir saglabājušies tikai daži stāsti. Agrāk tā tikusi saukta par Grieku liepu. Tagad šajā vietā jau ir iestādīta maza liepiņa. Netālu šalc iespaidīgs Grieku gravas mežs. Atelpas un pārdomu brīžiem ļoti skaistās vietās ir uzstādīti soliņi.

Visu dendroloģiskās takas maršrutu rāda koka stabiņi. Maršruta sākums un beigas iezīmētas stendā. Takā ir 16 stacijas, kurās var atrast stendus ar koku aprakstiem, zīmējumiem un attēliem. Plašāka informācija sniegta bukletā, ko var iegādāties parka apmeklētāju centros Nidā un Smiltīnē.

Turklāt Jodkrantes vecajā mežā esošajā dendroloģiskajā takā ir uzstādīts iespaidīgs skaņu uztvērējs, kas atgādina megafonu. Šim trīs metrus augstajam un tikpat garajam koka skaņu uztvērējam ir šaurā un platā atvere. Pietuvinot ausi šaurajai atverei vai ieejot platajā, var klausīties „uztverto” meža skaņu melodijas. Šī koka ierīce ne tikai „uztver”, bet arī spēcina meža skaņas, lai cilvēks varētu baudīt dabas simfoniju. Tāds arī ir skaņu uztveršanas ierīces mērķis — dot apmeklētājiem iespēju gūt jaunus iespaidus, stiprināt sajūtas un sajust vidi.

Skaņu uztvērēju var atrast, paejot dažus simtus metru no dendroloģiskās takas sākuma. Ceļš sadalās — jāgriežas pa kreisi. Tieši tur, meža izcirtumā, arī ir uzstādīta ierīce (starp citu, vācieši šo meža taku reiz bija nodēvējuši par Bloksbergas promenādi). Skaņu uztvērēju atradīsiet, sekojot norādēm, miniatūrām uztvērēja kopijām.

EKSPOZĪCIJA ZEM KLAJAS DEBESS

Viens no interesantākajiem objektiem Jodkrantē ir tā sauktais Raganu kalns. Tā ir 42 m augsta paraboliskā kāpa, kas slavena ar 1979. gadā izveidotu tautas mākslas skulptūru parku. Kalna nogāzes ir apaugušas ar simtgadīgām priedēm, no augšas ir redzama vizuļojošā jūra, savukārt caur priežu stumbriem un egļu zariem mirguļo jūras līcis. Agrāk kāpas dienvidu un austrumu nogāzes nebija apaugušas ar mežu, no virsotnes pavērās ārkārtīgi skaists skats uz smiltāju un ūdeņiem.

Šajā vietā 19. gs. — 20. gs. sākumā Austrumprūsijas lietuvieši svinējuši vasaras saulgriežus — Rasas svētkus jeb Jāņus. Ar buru laivām un pat vairākiem tvaikoņiem no Sovetskas, Rusnes un Klaipēdas caur Kuršu jomu atpeldējuši koru dalībnieki, muzikanti, līksmojuši visu gada īsāko nakti līdz pat saules ausmai un meklējuši papardes ziedu. Svētku tradīciju pārtraucis Pirmais pasaules karš.

Raganu kalnu bija iecienījuši ne tikai cilvēki — stāsta, ka kopš neatminamiem laikiem dzīres šeit rīkojuši velni un raganas. Pat raganu dieviete Rage apmeklējusi gada īsāko nakšu salidojumus. Šī vieta ir īpaša — tā ir mistiskās un reālās pasaules robeža, te atdzīvojas iztēle un atmostas radošās spējas. Reiz Jodkrantes mežzinis Jons Staņus (Jonas Stanius) vēlējās uzaicināt tautas daiļamatniekus, lai viņi no koka izgrebtu gadu simtiem dzīvojušo leģendu un pasaku tēlus. 1979. gadā šeit notika pirmā radošā nometne. Daiļamatnieki — kokgriezēji un kalēji — ieradās no visas Lietuvas un izveidoja 25 skulptūras.

Nākamajā gadā tika noorganizēta otrā nometne, vēl pēc gada — trešā. Tagad gandrīz katru gadu šeit pulcējas meistari, kas restaurē senās skulptūras un izgrebj jaunas. Šis viss milzīgais ansamblis, ko veido vairāk nekā 80 ozola skulptūru, ir daiļamatnieku dāvana Jodkrantei un Lietuvai. Šodien, dodoties pastaigā pa kalna taku, cilvēki var apskatīt unikālu ekspozīciju zem klajas debess. Senā kalna skulptūru tēma ir pasaule, kurā dzīvo raganas, velni, lietuviešu brīnumpasaku un Neringas leģendu varoņi.

Vērts pieminēt, ka 1995. gadā Jodkrantē sāka veidot 2 kilometru un 400 metru garu krastmalu gar L. Rēzas ielu, to projektējis pilsētas galvenais arhitekts Ričards Krištapavičs (Ričardas Krištapavičius). Šāds lēmums tika pieņemts tādēļ, ka jūras piekraste bija dūņaina, izplatīja smaku un perināja odus. Visbriesmīgākais bija tas, ka atkušņa laikā ūdens applūdināja tuvākās mājas. Atjaunotajā krastmalā tika izveidots akmens skulptūru parks — 800 metru garā posmā izvietota 31 skulptūras ekspozīcija.

Šeit radītos darbus parkam uzdāvināja 1997., 1998. un 1999. gada vasarās notikušo trīs starptautisko tēlnieku simpoziju dalībnieki. Tēmu „Zeme un Ūdens” mākslinieki traktējuši visai dažādi, tomēr darbi savstarpēji saskan. Tie ievērojami ir mainījuši bijušās lielākās Neringas zvejnieku apdzīvotās vietas veidolu, savukārt skulptūru krastmala ir kļuvusi par apmeklētāko vietu Jodkrantē.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv