Latvijā
Sabiedrība

Jaunietis beigtas kaijas dēļ netiek profesionālā dienestā Latvijas armijā 16


Vai ierobežojums ir samērīgs: pusaudža gados kaijas virzienā raidīto ložu dēļ šodien nedrīkst kļūt par profesionālu karavīru?
Vai ierobežojums ir samērīgs: pusaudža gados kaijas virzienā raidīto ložu dēļ šodien nedrīkst kļūt par profesionālu karavīru?
Foto – Marcovarro/Shutterstock

Ja manas un vecākas paaudzes vīrieši padomju laikos tik viegli būtu varējuši tikt vaļā no obligātā dienesta PSRS armijā, domāju, ka daudzi, kuri negribēja dienēt, būtu ko līdzīgu kā Dravis Leišavnieks darījuši apzināti. Taču padomju gados tas nebija tik vienkārši.

Bija laiki – pēc Otrā pasaules kara –, kad dienestā iesauca ne tikai krimināli sodītus, bet pat karojušus Vācijas armijas pusē. Vēlākos gados, kaut gan padomju armija arī īsti nemīlēja krimināli sodītos, taču krimināli un citi sodi nebija iemesls, lai nesauktu obligātā dienestā. Bieži pusaudžus nemaz nesodīja, milicija un tiesa novilka līdz iesaukšanas laikam un, kā saka, lai armija izmāca. Ja jaunajam cilvēkam gadījās nokļūt cietumā, dienestam viņš turpināja būt derīgs – ja vien paspēja iznākt no cietuma līdz 27 gadu vecumam. Pēc šā vecuma sasniegšanas gan obligātajā dienestā vairs neņēma.

Tomēr spēlēšanās ar sistēmu varēja beigties nelabi citādā nozīmē. Apzināta nepatikšanu taisīšana varēja beigties ar dienestu kādā poligonā, kur izmēģina atomieročus, tālu ziemeļos, tālu austrumos vai celtniecības bataljonos, kas pēc būtības bija tādas kā darba nometnes. Arī sēdēšana ne sevišķi komfortablos padomju cietumos nebija nekas patīkams, ar kuru salīdzinājumā dienests pat visriebīgākajā vietā tomēr varēja būt īsāks un patīkamāks. Ja cilvēks bija profesionāls un derīgs, krimināla sodāmība parasti nebija šķērslis, lai padomju laikā pēc obligātā dienesta pieteiktos un turpinātu to profesionālā līmenī – seržantu un praporščiku kārtā. Ar virsniecību bija savādāk. Lai kļūtu par virsnieku, vajadzēja stāties kādā no militārajām augstskolām, bet tajās bija lieli konkursi un ar sodāmību tikt iekšā praktiski nebija iespējams.

 

Beigtā kaija atspēlējas

Tik garas pārdomas man radās, domājot par šobrīd 24 gadus veco rīdzinieku Dravi Leišavnieku, kurš, tieši pretēji, ļoti grib nokļūt armijā – profesionālā dienestā Latvijas armijā, obligāta dienesta mums nav –, taču to nevar, jo liedz likums. Traucē beigta kaija, ko, iespējams, Dravis nošāvis 2009. gadā, kad viņš bija 15 gadus vecs.

Kā redzams no lietas materiāliem, 2009. gada 27. augustā Valsts policijas Rīgas Kurzemes iecirknis saņēmis informāciju, ka Rīgā starp namiem Kurzemes prospektā 164 un Tālavas gatvē 3 atrodas jaunieši, kuri ar pneimatisko ieroci nošāvuši putnu, iespējams, kaiju. Par to tajā pašā dienā arī sāka kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 230. panta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, kā dēļ tie gājuši bojā. Policija noskaidroja, ka ap pussešiem vakarā nepilngadīgais Dravis Leišavnieks no pneimatiskās šautenes šāvis divas reizes kāda putna virzienā un pēc tam pagalmā atrasta beigta kaija. Atradās arī lieciniece, kura liecināja, ka “pēc viņas dēla stāstītā, trīs pusaudži nošāvuši kaiju. Šauts no pneimatiskās pistoles vai šautenes. No sākuma iešauts kājā un pēc tam kaklā”.

Dravis vainu atzina, un Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa nolēma lietu nevilkt garumā, kriminālprocesu izbeidzot un pusaudzim nosakot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – brīdinājumu, kas nav kriminālsods. Lēmums netika pārsūdzēts, un 2010. gada 2. martā tas stājās spēkā. Saprotams, ka šaut uz putnu ir slikti. Gan jau to apzinās arī pats jaunais cilvēks, īpaši nobriestot un kļūstot pieaugušam. Iespējams, zinot, kādas sekas ir brīdinājumam, Dravis un viņa vecāki būtu tiesājušies līdz galam un, tikpat iespējams, būtu panākuši nevainību un šobrīd problēmu nebūtu. Nu, izrādās, beigtā kaija un brīdinājums atspēlējas: Militārā dienesta likums skaidri un gaiši nosaka, ka šādiem cilvēkiem kā Dravis Latvijas armijā nav vietas. Vai pamatoti un samērīgi? Cilvēkiem, ar kuriem esmu aprunājies, gatavojot šo rakstu, viedokļi dalās. Bet kas rakstīts likumā?

 

Likums izņēmumus nepieļauj

Militārā dienesta likuma 16. panta otrajā daļā teikts, ka militārajā dienestā nevar iesaukt un nevar pieņemt Latvijas pilsoni: kas, pirmkārt, ir sodīts par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības, nonāvēšanu aiz neuzmanības, miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības vai militārā dienesta mantas iznīcināšanu vai bojāšanu aiz neuzmanības, turklāt neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Otrkārt, to, kas kriminālprocesā ir atzīts par aizdomās turēto vai apsūdzēto, – tātad jāgaida, lai kriminālprocess beidzas un jācer uz laimīgu iznākumu. Treškārt, to, kas par šīs daļas 1. punktā minētu noziedzīgu nodarījumu notiesāts, atbrīvojot no soda, vai kriminālprocess pret to izbeigts uz nereabilitējoša pamata – un Dravja gadījumā brīdinājums ir nereabilitējošs pamats, tāpat kā tāds ir noilgums, amnestija, izlīgums, maznozīmīgs kaitējums, lietas izbeigšana, ja tā nav pabeidzama saprātīgā termiņā.

Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību preses nodaļas vecākā referente majore Sandra Brāle norāda, ka D. Leišavnieks saukts pie atbildības pēc Krimināllikuma 230. panta pirmās daļas: cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots, vai par dzīvnieka spīdzināšanu, par ko soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības turēt dzīvniekus uz laiku līdz pieciem gadiem vai bez tā un konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

“Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, šajā gadījumā pret kaiju, pēc kvalifikācijas ir tīšs noziedzīgs nodarījums, tādējādi personu nav iespējams iesaukt militārajā dienestā saskaņā ar Militārā dienesta likuma 16. panta otrās daļas trešo punktu. Turklāt atlases komisijas dienesta kompetencē nav vērtēt katras personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu būtību, tā kvalifikāciju un personas sodāmības pamatotību. Komisija savu lēmumu pieņem, pamatojoties uz Iekšlietu ministrijas Informācijas centra sniegtajām ziņām. Atkāpes no šiem atlases kritērijiem nav paredzētas,” skaidro S. Brāle.

Izskatās diezgan viennozīmīgi, tomēr Dravis un viņa tēvs uzskata, ka pārkāpums nav bijis tik liels, lai tas ietekmētu visu dzīvi un sagrautu jaunā cilvēka sapņus. Viņi ir nolīguši advokātu Juri Močuļski, lai cīnītos. Advokāts ir sagatavojis un iesniedzis argumentus prokuratūrai – lai atjaunotu tiesvedību, kā arī Tiesībsargam – par konkrēto gadījumu un sistēmas nepilnību kopumā.

 

Sekas tomēr esot pārmērīgas

Kādi tad ir J. Močuļska argumenti tieši Dravja sakarā? Advokāts nenoliedz, ka pusaudzis bijis neapdomīgs, taču, viņaprāt, krimināllieta izskatīta formāli un ne pēc būtības, kam sekas ir netaisnīgas un nesamērīgas, turklāt ņemot vērā, ka pusaudzis nekad nav bijis policijas redzeslokā, nav bijis psihiatrijas un narkoloģiskajā uzskaitē, aktīvi darbojies Jaunsardzē un mērķtiecīgi virzījis savu dzīvi uz dienestu Latvijas armijā.

Tiesa savu nolēmumu taisīja, vadoties pēc puiša atzīšanās un beigtā putna konstatācijas. Kaijas nāves cēlonis nav noteikts, tādējādi nav pierādīts, ka putns gājis bojā Dravja šāviena dēļ un vai tā ir tā pati kaija, kuras virzienā šauts. Lietā ir pretrunas liecinieku liecībās par izdarīto šāvienu skaitu un vietu. Tiesa nav analizējusi, vai Dravja izmantotā gaisa šautene vispār bijusi izmantojama precīzai šaušanai, ka viņa nolūks bijis putnu aizbaidīt, nevis cietsirdīgi nogalināt. Turklāt māte liecinājusi, ka dēls nekad neesot slikti izturējies pret dzīvniekiem.

Interesanti, ka policija nogādājusi beigto kaiju SIA “Dzīvnieku veselības centrs”, bet tas atteicies to pieņemt, jo nenodarbojas ar dzīvnieku nāves cēloņa noteikšanu bez saimnieka piekrišanas un ar dzīvnieku utilizāciju. Un policijas majoram nekas cits neatlicis kā pieņemt lēmumu kaiju apglabāt policijas iecirkņa pagalmā.

“Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs dzīvnieks pats par sevi ir vērtība, tomēr ir acīmredzami netaisnīgi, ka šāda pārkāpuma dēļ, kuram ir noziedzīga nodarījuma pazīmes, bet ar kuru faktiski nav radīts kaitējums, jaunam cilvēkam nākas ciest visu atlikušo mūžu. Uzskatu, ka šāds ierobežojums ir netaisnīgs, nesamērīgs un nav nepieciešams leģitīmu mērķu sasniegšanai, turklāt, pastāvot šādam tiesiskajam regulējumam, labums, ko iegūst sabiedrība, acīmredzami nav lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu,” domā advokāts, kurš pamanījis arī vairākus procesuālus pārkāpumus konkrētās lietas izskatīšanā, piemēram, pratināšanā un dokumentu noformēšanā.

Gan konkrēti par D. Leišavnieka gadījumu, gan vispār J. Močuļskis Tiesībsarga birojam norāda, ka pašreizējais Kriminālprocesa likums neļauj izskatīt no jauna lietas, kurās pieņemts nolēmums par audzinoša rakstura piespiedu līdzekli un kuras nav skatītas kasācijas kārtībā. Ņemot vērā sekas, advokāts uzskata, ka šī kārtība būtu jāmaina, tā ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, cilvēktiesības, pilsoniskās tiesības un ir pretrunā Latvijas Republikas Satversmei.

 

Tiesībsargs redz problēmu un gatavojas diskusijai

Saistītie raksti

Kā man saka Tiesībsarga biroja pilsonisko un politisko tiesību jurists Matīss Malojlo, iesniegums D. Leišavnieka lietā saņemts un tiek gatavota atbilde, tāpat problemātika ir konstatēta un tā tiekot pētīta. Jebkurā gadījumā būšot diskusija ar visām iesaistītajām pusēm. Pēc M. Malojlo domām, jāpārvērtē, vai ir pareizi, ka šāda veida tiesas nolēmums nepilngadīgajam vēlāk var tik nopietni ietekmēt visu atlikušo dzīvi.

“No vienas puses, likumdevējs paredzējis nepilngadīgajiem audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus – brīdinājumu, atvainošanās izteikšanu, ievietošanu sociālās korekcijas izglītības iestādē, sabiedriskā darba veikšanu, kaitējuma seku novēršanu ar darbu vai uzvedību ierobežojumus –, lai nebūtu garā tiesvedība un iespējamā kriminālā sodāmība, kas traumētu bērna psihi. Taču, no otras puses, tas īsti nestrādā, jo šis piespiedu līdzeklis nav reabilitējošs faktors un virkni profesiju ar tādu iegūt nevar, piemēram, karavīra, tiesneša, advokāta, notāra. Vienlaikus, piemēram, piespiedu līdzeklis nav diskvalificējošs, lai kļūtu par policistu vai robežsargu,” saka M. Malojlo, kurš arī norāda, kamēr Tiesībsargs skaidro situāciju, D. Leišavniekam neviens neliedz vēlreiz vērsties ar iesniegumu Aizsardzības ministrijā un Latvijas armijā par vēlēšanos dienēt. Ja tiks saņemts atteikums, tad var vērsties administratīvajā tiesā un iziet visas instances līdz pat Satversmes tiesai.

LA.lv