Kultūra
Literatūra

Vija Beinerte: Ja meža sanitārs iedomājas sevi lakstīgalu esam 16

Foto – Valts Kleins © 2018

Lai novērtētu vīnu, nav jāizdzer pudele, pietiek ar dažiem malkiem. Līdzīgi ir arī ar tekstiem. “Saplēstajās mežģīnēs” tālāk par trešo lappusi netiku – aiz lingvistiskas higiēnas apsvērumiem. Draugu lūgta, ar lielu piespiešanos izlasīju romāna autores eseju žurnāla “I’mperfekt” ziemas numurā. Valoda neizteiksmīga un bāla kā sauli neredzējušas anorektiķes krūtis, toties idejas svaigas kā tikko no otrreizējās pārstrādes ceha konveijera nākušas, savukārt humora izjūtas trūkumu kompensē profesionālā lieliskuma apziņa. Esejas pamata vēstījums – autore nav “izsmērējamais materiāls”, kuru kāds spētu “nolīdzināt līdz ar zemi kā ar ceļa rulli”. “Nenovīdības un skaudības presings” ir nieks salīdzinājumā ar medicīnas studijām un autores pieredzi saskarsmē ar pacientiem. Tagad viņa ir “iedvesmas avots un apbrīnas objekts tik daudziem nepiepildītiem, apspiestiem, savas dzīves pašplūsmas ritējumā ieslodzītiem cilvēkiem”, bet “retos nosodījuma vārdus pilnībā ir apslāpējusi atbalstītāju cieņa un sajūsma.”

Te nu ieskatam divi citāti no grāmatas, kas izraisījusi “atbalstītāju cieņu un sajūsmu”: “Džonatans grūdās Ketlīnas mutē tik dziļi un spēcīgi, ka viņa tikko spēja turēt līdzi nežēlīgajam ritmam.” (163) “Viņas krūtsgali bija sāpīgi, Džonatans tos bija nobrāzis un nosūcis jēlus. Kājstarpe sūrstēja, savainota no vīrieša iespaidīgā locekļa brutālajiem grūdieniem. Ketlīnai neizturami slāpa, kakls šķita izkaltis sauss un noberzts no tā, cik ilgi un dziļi viņa bija ņēmusi viņu mutē.” (405)

“Saplēsto mežģīņu” citātus (iekavās norādītas romāna lappuses) aizņēmos no Elīnas Kokarēvičas analītiskā raksta “Tu esi tas, ar ko baro savas smadzenes”. Ne miņas no “nenovīdības un skaudības presinga” – precīzi pamatota un eleganti formulēta recenzija. Gluži kā Alises Zariņas “Nemēģiniet atkārtot to mājās paši”, kur rotaļīgā vieglumā tiek analizēts Račko nākamais romāns “Debesis pelnos” un veids, kādā tur atražotas banalitātes un klišejas.

Ja kādam sabiedrības segmentam “saplēsto debesu pelnu mežģīnes” palīdz cīnīties ar hormonālo disbalansu, nekāda naida – mežā vajadzīgi gan dziedātājputni, gan sanitāri. Vienmēr kāds lasīs Belševicu, Belu un Ābeli, kāds – Kurts-Māleri un Račko. Trakums sākas, kad sanitārs iedomājas sevi lakstīgalu esam. Feisbuka ziņu lentē man ik pa laikam tiek rādītas Karīnas Račko publikācijas ar atzīmi “Sponsored”. Ja rakstniece maksā Zakerberga kantorim, lai man un pasaulei tiktu piedāvātas viņas atklāsmes, gribu zināt, kāds ir vēstījums. Un ieraugu glīti noformētu šērojamu bildīti ar uzrakstu: “Patiesībā ir tikai divas iespējas – izsapņot savu dzīvi vai izdzīvot savu sapni.” Paraksts: Karīna Račko. Uz brīdi man aizraujas elpa. Katram gadījumam pārjautāju Gugļu mātei, vai atmiņa mani neviļ. Nē, neviļ vis: “Don’t dream your life, but live your dream”, Mark Twain.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Saistītie raksti

Un tas vēl nav viss. Račko, kas sociālajos tīklos sevi pozicionē kā “Author”, tātad autori, raksta: “Lai iekļūtu dvēselē, gaismai vienmēr nepieciešamas plaisas, vai ne?” Te nu man nevienam nav jājautā, skaidri zinu, ka neilgi pirms nāves Leonards Koens intervijā ir teicis: “There is a crack in everything, that’s how the light gets in.” Kādu savu portretu uz jūras fona viņa papildina ar ierakstu: “She was a wild one, but some of us need the storm to feel safe.” Un ne vārda par to, ka tas ir citāts no Atikusa “Love Her Wild”. Un tā no vienas vietas. Līdz kļūst skaidrs, ka atziņas autore meklē nevis savas dvēseles dziļumos, bet interneta plašumos, un runā nevis tāpēc, ka viņai būtu ko teikt, bet tāpēc, ka ļoti gribas runāt, proti, būt par “iedvesmas avotu un apbrīnas objektu”.

Un te nu iestājas kognitīvā disonanse – kā tad, ja pornozvaigzne grib tikt uz sarkanā paklāja līdzās Merilai Strīpai, jo viņas skatītājiem taču arī mēdz notikt katarse. Protams, katrs var rakstīt, kādu grāmatu grib, un lasīt, ko grib. Tikai nevajag plastmasas pakaļdarinājumu pasludināt par “perfekti imperfektu” pērli.

LA.lv