Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijas valstiskuma simtgadei veltītās Latvijas muzeju kopizstādes "Latvijas gadsimts" veidošanas darba grupas pārstāvji (no kreisās) Dāvis Pumpuriņš, Imants Cīrulis un Toms Ķikuts sola, ka izstāde brīžiem pārsteigs.

“Latvijas gadsimts” liks domāt

Latvijas muzeju sarīkotā kopizstāde “Latvijas gadsimts” būs viens no nozīmīgākajiem sarīkojumiem Latvijas simtgades gadā. Eksponātus tam devuši 63 muzeji no visiem Latvijas novadiem. Izstāde Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) telpās Rīgā, Brīvības bulvārī 32, tiks atklāta 4. maijā un būs apskatāma līdz 2021. gadam, kad oficiāli noslēdzas Latvijas simtgades pasākumu programma. Par izstādes koncepciju galvu lauzījusi un strīdējusies desmit ekspertu darba grupa. LNVM pārstāvis TOMS ĶIKUTS ir izstādes satura koordinators, koncepcijas līdzautors un vairāku sadaļu veidotājs. Viņa kolēģis muzejā IMANTS CĪRULIS gatavojis sadaļu par pirmskara Latvijas periodu, savukārt Okupācijas muzeja vēsturnieka DĀVJA PUMPURIŅA ziņā ir Otrā pasaules kara periods. “Latvijas gadsimta” veidotāji teic, ka tā nebūšot gluži ierasta izstāde, kur vienkārši izlikti priekšmeti, kas reprezentē vienu vai otru laikmetu.

Ja “Latvijas gadsimts” ir viens no ievērojamākajiem Latvijas simtgades svētku pasākumiem, tad jājautā, kādu vēstījumu tajā vēlaties nodot skatītājam?

T. Ķikuts: Izstāde būs viens no valstiskuma simtgades centrālajiem notikumiem, ja ir vēlēšanās saprast, ko tad mēs svinam.

I. Cīrulis: Vēlamies paraudzītos uz visu, kas bijis šajos 100 gados, lai veidotu izpratni, kas ir Latvija. Svinam simtgadi, taču esam veidojušies ne tikai brīvās, neatkarīgās Latvijas ietvaros. Apzināti vai ne, mums līdzi nāk paaudžu mantojums.

T. Ķikuts: Realitātē lietas, kas veidoja attieksmi pret valsti, ir daudz un dažādas – nacionālais patoss 30. gados; izjūta par zaudēto un aizliegto pēc tam… Tur ir runa par sabiedrības vērtībām kopumā. Tāpēc politiskā vēsture izstādē ir tikai fons. Izstādes sadaļas veidotas tā, lai ne tikai atbildētu uz jautājumu, kādā situācijā ir Latvijas valsts, bet arī, kādā situācijā tā bija Latvijas sabiedrībā, kāda ir “personīgā Latvija”.

D. Pumpuriņš: Ja runā par izstādes neparastumu, manuprāt, vispirms tas ir lielais iesaistīto muzeju skaits. Tik daudz muzeju kopā vien ir ko vērts! Un, protams, arī priekšmetiskā dažādība!

T. Ķikuts: Nezinu, kā to finālā spēs nolasīt skatītāji, bet katrā no desmit izstādes sadaļām būs kādi pieci paralēlie dzīvesstāsti. Protams, ir aktīvie politiskās dzīves veidotāji, elite, bet tajā pašā laikā jāredz arī sabiedrība – tas vairākums, kas attiecīgajā laikmetā dzīvo un reaģē uz lietām, ko laikmets dod. Piemēram, 70. gados paralēli ar saviem dzīvesstāstiem un pieredzi pastāv trimdas latvieši, kompartijas funkcionāri, kam vēl varbūt ir iespaidi no pirmskara PSRS, tad vēl ir disidenti un Jurģa Skulmes stāsts, un vēl ir cilvēki, kas vienkārši atbildīgi dara savu darbu režīma sistēmas ietvaros. Viens centīgs provinces skolotājs pēc vislabākās sirdsapziņas audzina jauno paaudzi padomju sistēmā. Un tad mēs viņam noliekam blakus pārējos nosauktos un skatāmies, kāda katram no viņiem ir pieredze. Tas dod panorāmu, parāda pēctecību un paralelitāti. Plus vēl parādīsies Cēsu muzeja vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa izstrādātie 40 Latvijas valsts pasludinātāju dzīvesstāsti. 1918. gada 18. novembrī līdzās Kārlim Ulmanim un Miķelim Valteram bija tādi kā Pēteris Mūrītis un Jānis Ampermanis. Domāju, daudzi par viņiem dzirdēs pirmo reizi. Atlasot dzīvesstāstus, mūsu pieeja bija drīzāk izvēlēties mazāk zināmas personības.

Latvijas muzejnieku dzīvē “Latvijas gadsimts” acīmredzot būs lielākais notikums.

T. Ķikuts: Un organizatoriski ļoti sarežģīts. Bet mums kā muzeju sabiedrībai ir ļoti saistoši ieraudzīt, kas katram novadam šķiet interesants parādīšanai.

I. Cīrulis: Mums bija zināmas grūtības nokomplektēt eksponātus izstādes sadaļai par 90. gadiem, jo mūsu izpratne par to, kas iederas muzeja krājumā un kas ne, izrādījās dažāda.

T. Ķikuts: Ja atskatās, kas mēs bijām 90. gadu sākumā un kas esam šobrīd, tad atšķirības ir milzīgas, bet nodokumentēt to ar muzeja krājuma priekšmetiem nemaz nav tik vienkārši. Ja jautājam muzejiem par starpkaru laiku un represijām, dabūjam ļoti daudz piedāvājumu. Bet, kad prasām lietas, kas veidojušas vietējās sabiedrības dzīvi 90. gadu Balvos vai Liepājā, redzam, ka nav nemaz tik vienkārši.

D. Pumpuriņš: Piemēram, šķita ļoti svarīgi 90. gadu stāstā iekļaut kādu, kurš brīvā tirgus sākumā uzsāka nodarboties ar lauksaimniecību. Bija ļoti grūti atrast tādu, kas būtu tam gatavs un vēl dotu ko krājumam: “Kāpēc par mani jau būtu jārunā vēstures izstādē?”

T. Ķikuts: Būs, “Breša zemnieks” izstādē būs. Būs arī komercuzņēmējs un cilvēks, kurš pirmo reizi pēc dzelzs priekškara krišanas izmantojis iespēju gūt pieredzi Rietumos. Priekšmetiski to varbūt grūtāk parādīt, bet to var izdarīt ar fotogrāfijām, simboliem, ar to, ko cilvēks savā saimniecībā ražoja.

Tomēr, atlasot 1500 eksponātu, grūti panākt dažādību, lai nebūtu tikai medaļas, nauda un tamlīdzīgi…

T. Ķikuts: Dažādība tiešām būs – sākot ar Dailes teātra arhitektes Martas Staņas kumodi no Tukuma muzeja un beidzot ar 80. gadu kooperatīvu ražotajām matadatām.

D. Pumpuriņš: Būtiski, ja par konkrētu laiku pastāsta ne tikai unikāli priekšmeti vienā eksemplārā, bet arī tādi, ko ražoja masveidā. Tāpēc esam iekļāvuši izstādē lietas, par kurām apmeklētājs varēs izsaukties: “Tāds man ir bijis!”

T. Ķikuts: “Tāds man ir bijis!” ir ļoti svarīgs muzeja reflekss. Visi apmeklētāji jau nav vienādi – vieni izstādē meklēs politisko, kas tad attiecīgajā laikā noticis, citi vienkārši lūkosies, kas ekspozīcijā interesants un “kas man arī bijis”. Tas ir nostalģiskais skats uz pagātni, ģimenes pieredze. Tāpēc arī esam veidojuši tādus kā laikmeta šķērsgriezumus – kas ir attiecīgā laikmeta lietu mantojums, kas paliek pāri, pāriet nākamajai paaudzei un veido saikni ar iepriekšējo. Tās var būt atsauces uz valstiskumu, sarkanbaltsarkanais karogs, pieclatu monēta, žurnāls “Atpūta” bēniņos. Man šķiet, sabiedrībā šobrīd valda diezgan distancēts priekšstats par vēsturi, kaut patiesībā vērtība ir ne tikai tam, ko var izlasīt grāmatās, bet arī katras ģimenes pieredzei. Tāpēc jau izstādē esam mēģinājuši raudzīties no abām pozīcijām. Katrā sadaļā lūkosim parādīt tās lietas, kas aizvijas tālāk. Piemēram, “tautiskums”, kas formējās I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos – kā šī ideja transformējusies līdz mūsdienām. Tautiskuma simboli Staļina laikos – tas ir diskutabli, bet, no otras puses, tā bija zināma pašsaglabāšanās un mēs ar saviem simboliem pateicām, ka joprojām esam vienota kopiena, kas nāk no vēstures.

Un to visu parādīsiet muzejiskiem līdzekļiem?

T. Ķikuts: Mēģināsim. Piemēram, 18. novembris 1918. un 1938. gadā. Un tad – no čekas lietām izņemtas, 80. gados uz 18. novembri zīmētas Latvijas karoga atklātnītes, kuras slepus meta pastkastītēs, lai atgādinātu par Latvijas valsti. Bet nodaļu par 40. gadu beigu un 50. gadu sākumu izmantosim, lai runātu ne tikai par lauku kolektivizāciju 40. gados, bet atkāpsimies līdz vecsaimniecībām 19. gadsimtā, kad sāka veidoties mūsu apziņa, ka lauki latviešiem ir “nācijas šūpulis”, un tad tālāk līdz lauku tēmai 90. gados.

I. Cīrulis: Varētu sacīt, tas būs aicinājums saredzēt pazīstamas līnijas un vērtības dažādos vēstures posmos. Protams, kādā brīdī var rasties jautājums: kas tad ir Latvija? Vai lauku dzīves vidi radikāli mainošā kolhozu ainava ir Latvija? Vai tikai padomju propagandas piedāvātā dzīves vides aina? Un kur tajā laikā bija patvērusies īstā Latvijā? Vēlamies raisīt skatītājos šādas pārdomas, nevis piedāvāt dogmatiskas atbildes.

D. Pumpuriņš: Kad ieraugi Latvijas laukus no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām, labāk saproti, ko nozīmēja tos zaudēt kolektivizācijas laikā.

Tātad izstādes nodalījumu hronoloģiskie “rāmji” būs diezgan izplūduši…

T. Ķikuts: Tie būs, bet ar atkāpēm. Negribējām šoreiz iet tradicionālo mācību programmas ceļu. Ja kāds vēlēsies, varēs muzejā uzkāpt stāvu augstāk un iziet cauri Latvijas vēsturei pēc klasiskā • hronoloģiskā principa.

I. Cīrulis: Atkāpes no “rāmjiem” palīdz labāk uztvert lietu pēc būtības. Mūsdienās daudz runājam par emigrāciju uz Rietumeiropu. Izstādē arī piedāvās skatījumu uz latviešu emigrāciju cauri laikiem • kopš 19. gadsimta. Šo fenomenu apskatīsim jau mūsdienu sadaļā.

T. Ķikuts: 10% latviešu ārpus Latvijas teritorijas dzīvoja arī 1914. gadā. Tas, ka 50 gadus migrācijas uz Rietumiem nebija, jau nenozīmē, ka viss bija labi – vienkārši robežas bija slēgtas.

Kas būs savdabīgākie eksponāti?

T. Ķikuts: Pirmajā izstādes sadaļā būs interesanta latviešu tradicionālo apģērbu kolekcija, sākot ar seno letgaļu tērpa rekonstrukciju un beidzot ar mazliet provokatīvu 2015. gada modes kolekciju. Pie Pirmā pasaules kara mans favorīts ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja piedāvātās fotogrātijas, kas cauršautas latviešu strēlnieka mugursomā. Pie Neatkarības kara stāsta iespaidīgākā ir Dobeles Novadpētniecības muzeja piedāvātā Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa karavīra granīta galva, saglabāta padomju okupācijas laikā. Dobeles pieminekli atklāja 1940. gada 9. jūnijā un tas bija pēdējais pirms okupācijas. Vispirms to izmantoja kā dekorāciju padomju karavīru kapos, bet 1950. gadā saspridzināja. Tomēr dobelnieks Olafs Radziņš šo galvu slepeni paņēma no drupu kaudzes. Ceturtajā nodaļā viens no simboliskajiem priekšmetiem ir ēvele no Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja krājuma. Ar šo instrumentu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Ūbergs 20. gados cēla jaunsaimniecību un pēc tam to lietoja kolhozu darbā. Piektajā, par ulmaņlaikiem…

I. Cīrulis: Ļoti īpašs eksponāts ir balva – grezns šķīvis no 1938. gada IX Vispārējiem dziesmu svētkiem, kur Lazdonas draudzes koris uzvarēja lauku koru kategorijā. Tas ir no Rakstniecības un mūzikas muzeja. Un turpat blakus no Madonas muzeja fotogrāfija, kurā Lazdonas koris ar jauno diriģentu Haraldu Medni. Tā bija viņa debija Dziesmu svētkos.

D. Pumpuriņš: Sestajā nodaļā būs lietas, ko cilvēki ņēma līdzi, dodoties bēgļu gaitās, izsūtījumā, vai arī lietas, kas tika slēptas. Man personīgi emocionālākais šķiet stāsts par kāzu kleitu. To paņēma līdzi izsūtījumā. Pēc tam no tās izņēma auduma gabalu jaundzimušā bērniņa apbedīšanai. Septītā nodaļa ir kolhozu laiks. Tur “stīga”, kas iet cauri, ir lauki literatūrā. Tur būs atlasīti manuskripti darbiem, kas veltīti lauku tēmai. Sākot ar Andrieva Niedras “Līdumu dūmiem” manuskriptu līdz Imanta Ziedoņa “Kurzemītei”.

T. Ķikuts: Astotā – padomju okupācijas laiks pēc Staļina līdz 80. gadu vidum. Tur redzēsiet vienu sadzīvisku lietu, kas tam laikam bija ļoti raksturīga un kam arī bija loma identitātes uzturēšanai, – puslegālos ierakstus magnetofonu lentēs. Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc 1989. gadā, kad uz Latviju atbrauca “Čikāgas piecīši”, visi zināja viņu dziesmu vārdus, kaut Padomju Latvijā viņu dziesmas oficiāli ne reizi nebija atskaņotas. Un tad ir atmodas laiks – devītā nodaļa. Tur favorīts ir akmeņkaļa Arta Leončika diplomdarbs – tāds klasisks padomju laika kapa piemineklis. Tajā vajadzēja iekalt jebkādu tekstu. Meistars bija pateicis, lai iekaļot “Mūžīgu dusu Latvijas PSR”.

Viņam pateica – iekal, un viņš iekala. Piemineklis ilgu laiku stāvēja Varakļānos pie degvielas uzpildes stacijas, pēc tam nonāca Varakļānu muzejā. Uzraksts sanāca ļoti simbolisks, turklāt tā bija nejaušība, tas netika darīts ar ilgi perinātu nolūku. Vienkārši tolaik tas virmoja gaisā. Desmitā sadaļa – par 90. gadiem. Tur eksponēsim jau par vēsturisku kļuvušo Marijas Naumovas kleitu, kurā viņa uzvarēja 2002. gada Eirovīzijas konkursā. Tas ir dziedātājas privātais deponējums.

I. Cīrulis: Desmitās sadaļas īpašā vērtība ir tik ikdienišķa, tik atpazīstama nesenā vēsture. Portfelis tīras naudas pārvadāšanai, ar kuru kāds uzņēmējs devās pirmajos biznesa braucienos, suvenīri, ko ņēma līdzi. Tā ir tā jaunā Latvijā, tas mūsu “ceļojums uz Eiropu”. Varbūt šādi laikmeta nospiedumi šķitīs necili, taču, iztēlojoties, kā par Latviju runās vēl pēc 100 gadiem, iespējams, šīs mūsdienās tik ikdienišķās lietas būs tas tipiskākais un raksturojošais.