Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Krievijas invāziju Gruzijā Rietumi bija gatavi “norīt” 16


Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto – AFP/LETA

2008. gada 12. augustā Eiropas Savienībā prezidējošās Francijas valsts galva Nikolā Sarkozī ierosināja t. s. sešu punktu vienošanos, lai pārtrauktu karadarbību jeb būtībā Krievijas invāziju Gruzijā. Šis dokuments ir ticis dažādi vērtēts un interpretēts, taču toreiz citu iniciatīvu nebija. Pēc dažas dienas ilgušiem spriegiem Parīzes diplomātijas pūliņiem to 15. augustā parakstīja Tbilisi (Mihails Saakašvili), bet 16. augustā Maskava (Dmitrijs Medvedevs), kura tomēr nesteidzās ar karaspēka atvilkšanu līdz saistībās paredzētajai līnijai, un šis vienošanās punkts tā arī palicis neizpildīts. Turklāt 26. augustā Krievija atzina tās militārajā un politiskajā kontrolē esošo Gruzijas teritoriju – Dienvidosetijas un Abhāzijas – “neatkarību”.

Politologs Dmitrijis Oreškins uzskata, ka Rietumi tolaik droši vien atskārta, “kas ir Putins”, un ieguva pirmo nelāgo pieredzi, kuru tomēr bija gatavi “norīt”. Ja šīs pieredzes nebūtu, Eiropas valdošie politiķi, iespējams, līdzīgi reaģētu arī Ukrainas notikumu sakarā, jo Rietumos daudz ietekmīgu cilvēku allaž grib, “lai viss paliek kā agrāk” un lai viņu bizness turpinās. Kremlis uz to stipri paļāvās, taču 2014. gadā līdz ar Krimas sagrābšanu un agresiju Donbasā, ja tā drīkst teikt, pāršāva pār strīpu pat visnotaļ miermīlīgo Rietumu uztverē.

Varbūtējas pret Krieviju vērstas sankcijas tika pieminētas arī saistībā ar iebrukumu Gruzijā, bet Sarkozī aizbildinājās, ka tās varētu traucēt sarunu procesu, un drīzumā politiķi par Gruzijai atņemtajām teritorijām pacentās aizmirst – galu galā problēma tiek “risināta” Ženēvā rīkotajās apspriedēs. Tomēr karš Ukrainā šīs nelāgās atmiņas atdzīvināja.

Kremļa propaganda abos gadījumos vispirms piesauca nepieciešamību aizsargāt Krievijas pilsoņus un Ukrainā arī “krievu pasauli”, bet šķietami racionālākā tonī ieturētos izklāstos parādījās vecā tēze par NATO izplešanās radīto draudu novēršanu. Lai gan Janukoviča Ukraina jau labu laiku bija atteikusies no ieceres stāties Ziemeļatlantijas aliansē, toties pilsoņi tika mānīti ar pievilcīgo “Eiropas perspektīvu”, lai pēdējā brīdī solījumu (parakstīt asociācijas līgumu ar ES) neturētu. Tieši tas, kā zināms, ievadīja notikumu virkni, kas noveda pie viņa patriekšanas. Kā arī pie Krievijas agresijas, kura saprotamu ap-stākļu dēļ pacēla NATO popularitāti nepieredzētos augstumos.

Agrāk veiktās aptaujas liecināja, ka liela daļa Ukrainas sabiedrības izturas pret iespējamo dalību aliansē vēsi vai noraidoši, un viens no skepses iemesliem bija Rietumeiropas lielvalstu attieksme. Alianses samitā Bukarestē 2008. gada aprīlī Ukrainai un Gruzijai bija izredzes iegūt Rīcības plānu dalībai NATO, un ASV prezidents Džordžs Bušs šādu lēmumu aizstāvēja. Bet nostāsti vēsta, ka Krievijas – NATO padomes sēdē Putins esot piedraudējis anektēt Krimu un izvērst karadarbību Gruzijā… Viņa uzstāšanās atstāja cerēto iespaidu uz kancleri Merkeli un citiem. Rīcības plāna nepiešķiršana tomēr nenovērsa ne 2008. gada karu Gruzijā, ne 2014. gadā sākto Ukrainas valstiskuma graušanu. Savukārt NATO atturīgās dalībvalstis nebūt nav pasargātas no kiberuzbrukumiem, dezinformācijas kampaņām un pārējām hibrīdkara izpausmēm.

Tagad Kijevā strādājošais vācu analītiķis Andreass Umlands pieļauj, ka paradoksālā kārtā Ukrainu un Gruziju uzņems NATO tad, kad tām tas vairs nebūs īpaši vajadzīgs, tāpēc pagaidām, kamēr durvis netiek atvērtas, jo aliansē trūkst vienprātības, jāatrod citas drošības nostiprināšanas formas. Pa to laiku Ukrainas austrumos karš turpinās un Gruzijā nemitējas lienošā okupācija – separātisti pārbīda robežjoslā izvietotos nožogojumus, un vairāki desmiti gruzīnu ciematu tādējādi ir sadalīti vai “nonākuši” Dienvidosetijā. Kaut arī Gruzijas tagadējā valdība neskopojas ar miermīlības apliecinājumiem un īsteno separātistu apgabaliem draudzīgu stratēģiju, sauktu “Solis pretī labākai nākotnei”. Tikmēr Maskava ir iniciējusi pretsoļus gruzīnu zemju tālākas sagrābšanas virzienā, kas reti izpelnās nosodījumu.

Protams, Gruzijas kara atcere deva iemeslu izteikties. Krievijas premjers Medvedevs, kuram tolaik bija uzticēta Putina režīma izkārtnes loma, starp citu, ar gandarījumu atcerējās, cik ātri noplaka Rietumu uztraukums. (Taisnība – Vašingtona “restartēja” attiecības, Eiropa cīnījās ar finanšu krīzi un gaidīja, kad iestāsies Medvedeva iemiesotā Krievijas modernizācija un liberalizācija.) Tomēr nelaida garām izdevību atkal piedraudēt ar briesmīgu konfliktu, ja Gruziju vai Ukrainu uzņems NATO. Teju vispārējā nežēlastībā kritušais Saakašvili apgalvo, ka 2008. gada sākumā pat bijis gatavs atteikties no šā mērķa apmaiņā pret Krievijas bruņoto provokāciju izbeigšanu un iespēju padzītajiem gruzīniem atgriezties mājās. Katrā ziņā pilsoņu vairākuma izpratnē «labāka nākotne» nozīmēja Eiropu. ES augstās pārstāves Federikas Mogerīni paziņojumā atrodamas visnotaļ cildinošas frāzes par Gruzijas iepriekšējā gadu desmitā paveikto. (Jāatzīst – ne bez zināmas palīdzības Austrumu partnerības, asociācijas līguma un citu pasākumu formā.) Viņa piemin arī Krievijas pārkāpto sešu punktu vienošanos un nelikumīgo militāro klātbūtni. Šai klātbūtnei patiesībā piemīt pavisam noteikta saistība ar Gruzijas centieniem, birokrātiski runājot, integrēties transatlantiskajās struktūrās, kas spēj nodrošināt valsts demokrātisku attīstu. Un tieši to Kremlis uzlūko kā savu interešu apdraudējumu. Taču iztēlo par draudu avotu Krievijas “aplenkšanu”. Eiropas vadītāji izliekas, ka rīkojas pietiekami principiāli, bet pa diplomātiskajiem kanāliem.

LA.lv