Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Māris Zanders: Ir viens vienkāršs kritērijs

Senās Romas kultūras zinātāji teic, ka jēdziens “provocatio” sākotnēji nozīmējis praksi, kad indivīds savas taisnības aizstāvēšanai vērsās pie tautas, runājot “pāri” birokrātiskajai varai. Citiem vārdiem sakot, “provokācijas” jēdziens savos iesākumos nenozīmēja to pašu ko mūsdienās. Varu iedomāties, ka, izlasot šo, priecīgi sarosās politisko provokāciju cienītāji šodien, jo gan jau arī viņi uzskata, ka nodarbojas ar vēršanos pie tautas, runājot “pāri” t. s. isteblišmentam, t. sk. plašsaziņas līdzekļos. Šādā interpretācijā provokācija kā politisks instruments kļūst attaisnojams. Tomēr es tam piekrist nevaru, jo vienkārši neredzu šo simbolisko sienu, kas jāpārvar – izmaiņas informatīvajā vidē nozīmē, ka mūsdienās nav lielu problēmu savu vēsti paust, pat ja to cenšas ignorēt t. s. tradicionālie mediji. Šādā skaidrojumā provokācija nav attaisnojama.

Ko es saprotu ar provokāciju politikā? Tas, ka politiskā procesa dalībnieki lieto savstarpēji aizskarošus izteikumus, lai cik paradoksāli tas skan, vairāk ir tāda kacināšana, ne provokācija. Ja es saku, ka mans politiskais oponents ir pajoliņš, kurš vispār neko nejēdz, tas ir viedoklis. Viedoklis var būt pārsteidzīgs, kļūdains, un, kas te visbūtiskāk, es varu atzīt, ka mans viedoklis ir bijis aplams. Provokācija ir tad, kad notiek apzināta MELOŠANA. Te var iebilst, ka cēlonis melošanai arī var būt nezināšana. Protams, bet – ja cilvēkam norāda uz viņa paustā kļūdainību, bet viņš no teiktā neatsakās, neatvainojas par to, tad viņš ir MELIS.

Kāpēc tik lielu uzmanību pievēršu tieši melošanai? Es personīgi fiziskās pasaules izprašanā iztieku bez Dieva jēdziena, tomēr noteikts ētisko principu kopums ir noderīgs gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Varam tās saukt par kristīgajām vērtībām, varam par vispārcilvēciskajām. Abi formulējumi iekļauti Latvijas Republikas Satversmē. Un tagad mirklis abstrakcijai – ko nozīmē situācija, ja politiķis, vēl pat, kā saka, neticis līdz zvērēšanai Jēkaba ielā pie Satversmes, rūpīgi uzspļauj Satversmē paustajam? (Diez vai sīki jāargumentē, ka melošana neatbilst nevienam, domāju, vērtību aprakstam.) Lūk, tā ir reāla provokācija, jo tas nozīmē, ka uzspļauts ir pamatu pamatiem, tam, kuriem ir jāsaglabājas neatkarīgi no konjunktūras. Formulēšu citādi: ja parlamentā iekļūst vienkārši jefiņš, tad viņa iespējami sastrādāto cūcību maksimums ir atsēdēšana un algas saņemšana par neko. Savukārt melim faktiski nav robežu nelietību darīšanā. Tas nav tik abstrakti, kā izklausās. Mēs visi kļūdāmies. Vairumam no mums gadās arī sameloties, tomēr vairumā gadījumu mēs, arī saskaroties ar samelošanās atmaskojumu, kaut kā cenšamies izlīst no situācijas: “es laikam neprecīzi izteicos” u. c. varianti. Tas ir cilvēciski, un, lai gan negribīgi, mēs atzīstam savus melus. Pašam tā ir gadījies. Ja mēs atzīstam, ka esam samelojušies, tad mēs vismaz ar to apliecinām, ka uztveram apmeloto – turklāt, iespējams, saglabājot iepriekšējo nepatiku pret viņu – kā cilvēku. Ja neatzīstam, tad tas nozīmē, ka mēs šo otru vispār neatzīstam par sev līdzvērtīgu kā cilvēku, Dieva radību utt., kādā nu kurš tradīcijā domā. Izklausīsies pārspīlēti, bet robeža starp cita cilvēka apmelošanu, neatzīstot viņu par sev līdzvērtīgu, un apspiešanu, t. sk. fiziski, ir diezgan nosacīta. Melu neatzīšana ir totalitārisms.

Un nevajag teikt, ka meli ir relatīvs jēdziens, jo viss esot atkarīgs, no kādas puses uz jautājumu skatās. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Vācijas ārlietu ministrs sarunā ar Francijas kolēģi bez ļauna nodoma pauda, ka Pirmā pasaules kara izraisīšanā nav tikai viena vainīgā (Vācijas). Tam var piekrist, bet taisnība bija arī Francijas ministram, kurš pēc īsas pauzes iebilda: jā, tomēr viens nu gan ir skaidrs – ne jau Beļģija iebruka Vācijā…

Rezumējot. Ja kandidāts, jūsuprāt, runā nekonkrēti, izvairās no atbildes, vispār izklausās pēc pamuļķa, tad uztveriet šo indivīdu kā kaitinošu parādību, kas pelna jūsu laiku kaut vai kritikai. Savukārt, ja kandidāts melo (atgādināšu – neatsakās no teiktā arī tad, kad pierādīts teiktā melīgums), tad bloķējiet viņu savā apziņā un vispār netērējiet viņam laiku.