Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Apsaukājas un stumda mākoņus 16


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto – Valdis Semjonovs

Nezin cik reižu esmu sev atgādinājusi, ka iesaistīties diskusijā sociālajos tīklos ir muļķīgi un tas vainagojas tikai arī izniekotu laiku. Tomēr nupat nesavaldījos un uzrakstīju dažas replikas “Facebook”, iebilstot kādas ASV šobrīd dzīvojošas tautietes apgalvojumam, ka visu iespējamo ļaunumu sakne ir žurnālisti. Piedāvājumam izteikties konkrētāk kundze atsaucās vēl samērā miermīlīgi, kronēdama sevi par politisko diskusiju pieredzē rūdītu lauvu, no kuras labāk turēties pa gabalu. Kaut gan ar šo apgalvojumu pilnīgi pietika, lai neturpinātu, kāds nelabais mani dīdīja pajautāt, vai brīdinājums nozīmē citu viedokļu izslēgšanu no domu apmaiņas. Atbildē dabūju pēc pilnas programmas: izrādās, dāma bija meklējusi iemeslu verbāli atriebties liktenim par visiem piedzīvotajiem pāridarījumiem, un es kā muļķīte piedāvājos…

Patiesībā smieklīgi un nebūtu pārstāsta vērts, ja 13. Saeimas pirmsvēlēšanu politiskajā telpā notiekošais šabloniski neatbilstu iepriekšminētajai epizodei: vispirms jauno sarakstu līderi piešķir sev gudrības, nesavtīguma un brīnumdarīšanas eņģeļu titulus, pēc tam uzlej zampu kādam stiprākam konkurentam no pa rokai turēta spaiņa. Taktika ļoti vienkārša – abu darbību strauja secība un skaļš atkārtojums, lai nepieļautu pauzes jautājumiem par piena upju ķīseļa krastu izejvielu avotiem. Ir zīmīgi un vienlaikus skumji, ka šobrīd jau zināmu popularitāti iemantojušie politiskie jaunpienācēji uzsver tikai budžeta tēriņu nodomus: palielinās pensijas, cels algas un tamlīdzīgi. Taču nav jābūt rēķinu izcilniekam, lai sāktu šaubīties, vai solītajiem “pīrāgiem” pietiks ministriju saplūdināšanā un likvidēšanā – kā rakstīts dažā karogā – iegūtā. Iespējams, tur nekas pāri nepaliks, drīzāk būs papildu izdevumi. Ja pārvaldes aparāta drastisko reformu sludinātāji neplāno pavisam atsacīties no likumiem, tad prasās darbinieku atlaišanas pabalstu aprēķins.

Bet, arī šo viltoto briljantu mūsu nākotnes apzeltītāju kronī neredzam izliekoties, turpina pieaugt bažas, ka skaisto pārmaiņu sludinātāji vāji saprot vai vēl nav interesējušies, no kurienes valsts kasē ienāk nauda. Acīmredzot uzņēmējdarbības vide dažai listei šķiet nenozīmīgs piedēklis, kas nav pieminēšanas vērts. Taču, rūpīgāk aplūkojot šos sarakstus, atliek nopūsties. Nu, ko mēs gaidām no cilvēkiem, kuriem vasaras vidū trāpījis misijas apziņas zibens, mudinot vēstījumam: viss, eju politikā?!… Nav dzirdēts par “iešanu” baletā bez gadiem ilgas ķermeņa vingrināšanas. Tāpat grūti iedomāties, ka gar slimnīcu soļojošu filologu (tikai piemēra pēc!…) pēkšņi apciemo ideja ņemt rokā skalpeli un dziednīcas kolektīvs šai vēlmei aplaudē. Nevienā profesijā nav iespējams lēciens augstā amatā, pirms apgūta zemāko ābece. Politikā – lūdzu, uz priekšu!… Diemžēl daudziem vēlētājiem šķiet, ka politikā nekādas zināšanas nevajag, un tieši tāpēc parlamentam tik zema autoritāte.

Pie diskusijām atgriežoties – Heinriham Heinem pieder teiciens: “Mūsdienās, kad vairs nestaigā ar zobenu pie sāniem, vienīgais ierocis ir katram sava asā mēle.” Dižajam dzejniekam, kura erudīciju apskauduši slaveni laikabiedri, veikla runas orgāna un spožas smadzeņu darbības kopsakars bija tik pašsaprotams, ka viņš atturējās to uzsvērt. Bet mums, gatavojoties izvēlei 6. oktobrī, gan jāliek aiz auss: bez prāta klātbūtnes kustināta mēle ir vienīgi tukšu valodu salmu dauzīšanas sprigulis.

LA.lv