Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Monika Zīle

Monika Zīle: Iecienītais pusrata princips

Mēģinu atcerēties, kad pēc valsts neatkarības atjaunošanas pie mums bez problēmām un stresa izglītības sistēmā būtu sācies jauns mācību gads. Neizdodas. Tāds pats rezultāts lokālā draugu un paziņu zibaptaujā: 1. septembris vecākiem un skolotājiem vienmēr nācis rokrokā ar spriedzi un neziņu. Arī šoruden. Šķiet, nu jau gandrīz atrisināts ilgi un mokoši staipītais pedagogu atalgojuma jautājums, bet izglītības iestādēs darba kārtībā svaigs stresa avots – kompetenču pieejā balstītais mācību saturs. Dažās skolās jau startējot tam atbilstošs programmu un metodiku pilotprojekts, un, iespējams, pāragri bažīties: kas tas būs un kā tagad būs? Varbūt jāsamierinās ar cerību, ka gan jau Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) domājusi, pa kādiem ceļiem līdz pārējiem nonāks šis svarīgais jaunums. Taču izglītības darbinieku arodbiedrības vadība uzskata, ka jaunā mācību satura ieviešana ir sasteigta: runāts par to bija sen un gari, bet nu, kad jāsāk darīt, jautājumu daudz vairāk nekā atbilžu. Nav pieejamas atbilstošas mācību grāmatas, turklāt ar jaunajām programmām strādāt apmācīts stipri maz pedagogu, Bet, ministrijasprāt, pietiekami – šie apgaismotie kursos iegūtās zināšanas izplatīšot “neskoloto” kolēģu pulciņos. Tā sakot, kļūs izglītības reformas lāpneši, plaša mēroga darbaudzinātāji un kas tikai vēl ne. It kā jau pareizs uzstādījums, jo kompetencēs balstītā apmācība nozīmē vairāku priekšmetu pasniedzēju sadarbību, un tad jau procesā pedagogi aizlāpīs caurumus iecerētās reformas pašķidrajā deķītī.

Nav šaubu, Latvijas pedagogi ir īsti profesijas patrioti un centīsies uzminēt, ko IZM gaida, deleģējot savu darbinieku pienākumus ierindas skolotājiem. Bet ja nu tas darīts ar gudru ziņu?… Kad nākamajā starptautiskajā pētījumā Latvijas skolēnu lasītprasme saglabāsies tajā pašā zemajā līmenī, vainīgi būs pedagogi, kuri jau gadiem strādā spriedzes un neskaidrību apstākļos. Piemēram, kas īsti gaidāms no bieži piesauktā skolu tīkla sakārtošanas projekta? Tur sen būtu pielikts punkts, ja pašvaldības nespītējušās pretī, taisnojas IZM. Novadi patiesi vilcinās lemjot, jo šodien nav droši, ka rīt pamodīsies tagadējās robežās, kam tuvojas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) skaļi strīķētā reformas izkapts. Kur šņāps, ko aizpļaus? Un kā vainagojums visam – nemitīgi daudzinātā vajadzība reformēt valsts pārvaldi.

Zem dažādu reformu pieteikuma karoga dzimušie jau paši gādā pēcnācējus, bet lauvas tiesa izsludināto pārmaiņu piedzimt nesteidzas. Dažas – piemēram, sabiedrības integrācijas jomā – palikušas aizperētas un norakstītas kā vanckari. Citām, jau minēto administratīvi teritoriālo, gala neredz. Mainās valdības un nozaru ministri, bet katra jaunā slota manto priekšgājējas stilu. Tas, kādam vai kādiem iztopot, izpaužas vilcinātos un atliktos lēmumos par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Vārdu sakot, vēlēšanu režīma stimulētajā pusratā, ko aizplīvuroti dēvē par politiskās gribas trūkumu. Netieši tas atspoguļojas arī koncepcijās balstītā izglītības satura ieviešanas mezglojumā – kā jau tradicionāla muļļāšanās.