Foto: Timurs Subhankulovs/Latvijas AvîzeFoto: Timurs Subhankulovs/Latvijas Avîze

Dziesmu un deju svētku gājiens Rīgā, 01.07.2018.

“Hibrīdkara apstākļos” no integrācijas plāna izsvītro latvisko

Kultūras ministrijas izstrādātais informatīvais ziņojums “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas īstenošanas plāns 2019. – 2020. gadam”, kas vakar bija iekļauts Ministru kabineta sēdes darba kārtībā, būtu pieņemts bez kādas aizķeršanās un diskusijām, ja vien tribīnē nekāptu personas, kas nepārstāv valdību un ierēdniecību, aicinot plānu neapstiprināt. Tomēr valdība šo dokumentu akceptēja, neraugoties uz to, ka tajā notikusi būtiska ideoloģisko nostādņu maiņa, atsakoties no latviskās kultūrtelpas, bet tās vietā piedāvājot nacionālo kultūrtelpu. Vārds “latvisks” vairs attiecas tikai uz diasporu.

Iepriekšējā plānā 2012. – 2018. gadam bija izvirzīts uzdevums: “Nostiprināt latvisko kultūrtelpu kā sabiedrību saliedējošu pamatu un veicināt piederību kultūrtelpai lokālajā, nacionālajā un Eiropas līmenī.” Taču laiki mainās, un, kā norādīja kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība), mēs dzīvojam “hibrīdkara ap­stākļos” un sabiedrība ir jāsaliedē, tāpēc viens no pieminētā plāna uzdevumiem ir nacionālās kultūrtelpas stiprināšana – ne tikai latviešu, bet līdzās tai arī līvu un mazākumtautību kultūrtelpa.

“Sabiedrības integrācija ir kopīgo vērtību uzturēšana. Tas ir arī drošības jautājums. No nacionālās kultūrtelpas nevaram izdalīt latvisko kultūru. Es minēšu kaut vai vienu piemēru – tajā brīdī, kad pazīstamais operdziedātājs Antoņenko dzied uz Nacionālās operas skatuves, tad kādu kultūru viņš pārstāv: nacionālo, latvisko, pasaules kultūru?” vaicāja kultūras ministre.

Savukārt Latviešu identitātes atbalsta biedrības valdes priekšsēdētāja Ieva Bērziņa uzskata, ka atsacīšanās no latviskās kultūrtelpas kā Latvijas sabiedrības saliedējošā pamata ir pretrunā Latvijas valsts atjaunošanas idejai un kultūras ministres pārstāvētā politiskā spēka sauklim par latvisku Latviju. Bērziņa atgādināja, ka iepriekšējās sabiedrības integrācijas pamatnostādnēs 2012. – 2018. gadam ir sniegts latviskās kultūrtelpas skaidrojums, norādot, ka tā ir latviešu valoda, vide, materiālā un nemateriālā kultūra, sociālā atmiņa un dzīvesveids (tradīcijas, simboli, vēsturiskie notikumi, vēstures personāži, kopīgie priekšstati, svinamās dienas utt.). Nevalstiskās organizācijas vadītāja aicināja politiķus nemazināt latviskās kultūrtelpas nozīmīgumu.

Uz valdības sēdi bija ieradusies arī uzņēmēja Elīna Boguša, kura pēdējos divus gadus strādā Rīgā, bet pirms tam strādājusi ārpus galvaspilsētas un kādu laiku arī ārvalstīs.

“Esmu pārliecināta, ka ar mani šeit stāvētu vairāk latviešu, ja cilvēki pieļautu domu, ka ir iespējama tik liela nodevība no Latvijas valsts valdības. Cilvēkiem tas prātā nenāk! Viņi uzticas jums – latviešiem – valdības pārstāvjiem un pieņem kā pamatvērtību būt latvietim Latvijā un uzskata, ka paši latvieši to nekad neapdraudēs. Bet, izrādās, situācija ir pavisam citāda,” sacīja uzņēmēja un aicināja piecelties kājās tos ministrus, kuri ir izlasījuši apjomīgo Kultūras ministrijas ziņojumu.

Ministri dīvaini raudzījās uz uzņēmēju, kas uzdrošinās komandēt valdību, un palika savās vietās, bet Elīna Boguša turpināja: “Kultūras ministrijas darbinieki nesaprot, par ko satraukties. Kāda starpība, kas rakstīts dokumentā – galvenais ir tas, ko darām. Rodas jautājums: tad kādēļ nedrīkst atstāt latvisko kultūrtelpu? Cenšoties aizmālēt acis ar to, ka plāns ir uzlabots, viens ironisks, pat zemisks piemērs – atbalsta pasākumiem latgaliskās vides stiprināšanai – kopā 7000 eiro gadā. (..) Es saprotu, ka jūs esat tikai izpildītāji, bet vai arī esat nocirtuši savas saknes? Varbūt ­esat tapuši par ultramoderniem latviešiem bez cieņas un vērtībām?”

Vai latviskās kultūrtelpas izsvītrošanai no stratēģiski svarīga dokumenta piekrīt arī kultūras ministres partijas biedri Saeimā?

Nacionālās apvienības valdes priekšsēdētājs un Saeimas frakcijas vadītājs Raivis Dzintars sacīja, ka par šo jautājumu partijā ir diskutēts un ka nacionālais nebūt neesot kā alternatīva latviskajam. “Mēs vēlamies saliedēt sabiedrību ap latviskajām kultūras vērtībām, kas iekļaujas Latvijas kultūras vērtībās. Mūsu operdziedātāji, kas uzstājas uz pasaules operu skatuvēm un pārstāv Latvijas valsti, nav tikai latvieši,” sacīja Dzintars.

Bet partijas valdes pārstāvis Edvīns Šnore bija pārsteigts, ka Kultūras ministrija neesot ņēmusi vērā valdes nosūtīto vēstuli, kurā norādīts, ka valde nepiekrīt šādām izmaiņām un ir par latviskās kultūrtelpas saglabāšanu, kā tas bijis iepriekšējās pamatno­stādnēs. Šnore pastāstīja, ka šim jautājumam uzmanību ir pievērsusi frakcijas deputāte Inguna Rībena un ka valdē par to esot diskutēts, tāpēc Šnore bija pārsteigts, ka tā vietā, lai vēl vairāk stiprinātu tieši latvisko kultūrtelpu, parādījies jauns jēdziens – nacionālā kultūrtelpa.

Informatīvajā ziņojumā ir norādīts, ka valsts atbalsts mazākumtautību biedrībām ir ļāvis nozīmīgi uzlabot lojalitāti Latvijas valstij. Salīdzinājumā ar 2015. gadu ievērojami palielinājusies mazākumtautību pārstāvju, īpaši jauniešu, piederības sajūta Latvijai. Kopš tā laika esot būtiski samazinājies to cilvēku skaits, kas padomju laiku vērtē kā ļoti labu (16% šogad salīdzinājumā ar 29% 2015. gadā). Mainoties arī mazākumtautību pārstāvju svētku svinēšanas paradumi: 9. maija atzīmēšana sāk zaudēt savu lomu, savukārt palielinās 18. novembra un 4. maija atzīmētāju īpatsvars. Kā informēja kultūras ministres ārštata padomnieks sabiedrības integrācijas jautājumos Mārtiņš Kaprāns, šie dati iegūti Sociālās atmiņas pētniecības centra un pētījumu centra SKDS veiktajās iedzīvotāju aptaujās 2016. gadā.

Lai varētu īstenot KM izstrādāto plānu, sabiedrības integrācijai 2019. gadā nepieciešami 1,9 miljoni eiro, bet 2020. gadā – divi miljoni eiro, kas paredzēti nevalstiskajām organizācijām, pētījumiem, lai varētu veidot pierādījumos balstītu politiku, kā arī citām vajadzībām.