Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Gunārs Krollis

Gunārs Krollis: Rīga patiešām kļuvusi skaistāka

Mākslinieks, grafiķis, viens no redzamākajiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses estampa meistariem Gunārs Krollis (1932) savu 85. jubilejas gadu aizsāka martā ar gleznu izstādi “Notikumu arēnas. Pārdomas krāsās” Jūrmalas pilsētas muzejā.

Nupat izstāde “Gunārs Krollis. Vienotais laika tarifs” Marka Rotko centrā Daugavpilī slēdza durvis. Vēl priekšā decembra vidū izstāde Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Bet tūlīt 19. novembrī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā atklās grafikas izstādi “Kontrastviela”.

– Izstādē “Kontrastviela” ekspozīcijā varēs aplūkot jūsu populārākos 20. gadsimta 60. gadu vidū darinātos linogriezumu ciklus kā, piemēram, “Pļaviņu HES šoferi”, “Mana Rīga”, kuros pilsētas vēstures, paaudžu attiecības un darba tēmas traktējums izceļas ar lielu vispārinājumu un heroizāciju. Kādām acīm jūs pats tagad raugāties, piemēram, uz darbu “Mana Rīga”?
Gunārs Krollis: – Linogriezuma tehnikā nestrādāju jau daudzus gadus. Toreiz, vērojot Rīgu, manā darbā tā pavērās kā dzīva būtne, kas elpo, attīstās, kļūst arvien skaistāka. Tas bija mans ideāls…

– Vai šodien Rīga tuvojusies šim ideālam?
– Ja pabraukā pa pilsētu, pavēro cilvēkus, redzi, ka radušies atšķirīgas pasaules izjūtas rīdzinieki, jauna paaudze ar citiem uzskatiem, bet Rīga patiešām kļuvusi skaistāka ar modernām ēkām. Vienīgi ļoti žēl, ka daudzi pamet Latviju un Rīgu. Bet vietā uzrodas citi.

– Nav noslēpums, ka arī daudzos citos jūsu darbos atklājas ceļojumu iespaidi. Kurš no ceļojumiem ir bijis pats skaistākais jūsu dzīvē?
– Tādi ir divi. Laikam uz mūžu paliks atmiņā brauciens uz Jordāniju, Sīriju un Libānu, kuras apceļoju ar savu linogriezumu kolekciju. Džaraša, senā pilsēta, no kuras palikušas tikai drupas, mini pilsētiņa jūras krastā Biblosa, kā stāstīja vietējie, tieši tur cēlusies Bībele, un tāpēc pilsētiņai tāds vārds. Atšķirībā no pārējām zemēm, Sīrija palikusi atmiņā kā skarbāka un skaudrāka. Visnotaļ eksotisks bija brauciens no Damaskas uz Nāves jūru, kurā peldējos 31. decembrī…

– Sīrija šobrīd ir viens no pasaules karstajiem punktiem. Kāda ir jūsu attieksme pret bēgļu plūdiem un to uzņemšanu Eiropā?
– Man žēl cilvēku, kuri brauc pāri jūrai nevis laivās, bet “kalašās”, kuras viegli grimst. Nu jau zināms, cik daudzi aizgājuši bojā. Bet var ievērot, ka starp nabadzīgajiem cilvēkiem ir ļoti kopti vīrieši, kuri nemaz neatgādina bēgļus. Un viņi tādi arī nav. Tikai nesen pasaule sākusi saprast, ka tik daudzi iebrauc Eiropā ne jau tādēļ, lai bēgtu no kara, bet nokļūtu tur, kur katrs vēlējies.

Pilno sarunu ar meistaru lasiet 14. novembra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.