Kultūra
Māksla

Gribu būt tekstilmākslinieks 16


“Identitāte” iepriecina ne tikai ar daudzveidīgu saturu, bet nepārtraukti vilina uzmanīgi ieskatīties arī darbu tehniskajā pusē.
“Identitāte” iepriecina ne tikai ar daudzveidīgu saturu, bet nepārtraukti vilina uzmanīgi ieskatīties arī darbu tehniskajā pusē.
Foto – Karīna Miezāja

Domājot par to, kas ir tekstilijas, pirmajā brīdī šķiet, ka jautājums ir dzidrs un skaidrs. Tas ir no šķiedrām darināts priekšmets, kas visbiežāk ir funkcionāls, dekoratīvs un pieskaitāms lietišķajai māk­slai. Tomēr šī lietišķā pieeja nav tik acīmredzama un sāk plīst pa vīlēm jau tad, kad ieskatāmies uzmanīgāk un pamanām interesantu etimoloģisko saikni starp vārdiem “teksts” un “tekstilijas” un kad aušana pēkšņi kļūst par stāsta tapšanas metaforu. Iespējams, ka starp valodas un tekstiliju attīstību cilvēces vēsturē patiešām pastāvēja paralēles, par kurām mums diemžēl ir ļoti maz materiālu liecību. Bet neapšaubāmi ir tas, ka tekstilmāksla nekad nav pastāvējusi tikai tīri praktiskam nolūkam, bet jau izsenis kalpojusi arī komunikācijai. Uzzināt, kā komunicē no šķiedrām radīti, mūsdienu mākslas priekšmeti, var, izstāžu zālē “Arsenāls” apskatot 6. Rīgas Starptautiskās tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāles galveno ekspozīciju ar nosaukumu “Identitāte”.

 

Kas es esmu?

Izstāde ir augstvērtīga un piedāvā iepazīties gan ar tekstilmākslas klasiķu darbiem, gan parāda aktuālāko un inovatīvāko, kas šobrīd redzams tekstilmākslas nozarē Eiropā un visā pasaulē. Atšķirībā no 2015. gada, kad Latvija kļuva par prezidējošo valsti Eiropas Savienības Padomē un triennāles devīze “Daudzveidība vienotībā” lika uzsvaru uz nacionālo identitāti Eiropas un pasaules kontekstā, šī izstāde skar daudz cilvēciskākas šķautnes. Var teikt, ka šoreiz galvenais jautājums, kuru apcer pieaicinātie mākslinieki, ir nevis “kāda ir mana vieta lielajā Eiropas vai pasaules ģimenē”, bet “kas es esmu”. Tā kā izvirzītais jautājums ir daudz vispārinātāks un filozofiskāks, arī mākslinieku atbilžu diapazons ir krietni daudzveidīgāks, subjektīvāks un pārsteidzošāks. Pēc starptautiskās žūrijas lēmuma par identitāti radoši izteikties bija piedāvāts 84 autoriem no 26 valstīm, liekot lielāko akcentu uz Baltijas māksliniekiem, kuri par godu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas simtgades jubilejām šoreiz tika izstādīti vienkopus vienā no divām Arsenāla zālēm.

 

Pilntiesīga laikmetīgā māksla

Vērot izmaiņas tekstilmākslā ir viens no interesantākiem aspektiem mūsdienu mākslā, jo, neskatoties uz to, ka tādas klasiskās tehnikas kā, piemēram, gobelēna aušana pastāv vairākus gadsimtus, mūsdienu izpratnē tekstilmāksla jeb šķiedru māksla parādījās tikai 20. gadsimta 60. gados, tajā skaitā pateicoties leģendārajai, bet vairs neeksistējošajai Lozannas biennālei. Toreiz notikušās būtiskās transformācijas rezultātā tekstilija­ no lietišķā priekšmeta pārtapa par mākslas objektu, un kļuva skaidrs, ka tekstilmāksla nav ne materiāls, ne kāda konkrēta tehnika, bet universāla radoša metode veidot objektus no elastīgiem materiāliem ar specifisku tehnoloģiju palīdzību. Kopš tā laika tekstilmāksla ar pilnām tiesībām iegāja lielajā laikmetīgās mākslas saimē, meklējot savu ceļu un savu identitāti.

Par dažiem nozīmīgākajiem pasaules tekstilmākslas avangarda pārstāvjiem šī izstāde varbūt pārāk neuzkrītoši atgādina jau ekspozīcijas sākumdaļā foajē. Tāpēc katram skatītājam svarīgi pārvarēt instinktīvu steigu ātrāk pēc biļetes iegādāšanās ieskriet izstāžu zālē, bet pakavēties pie poļu mākslinieces Magdalēnas Abakanovičas lielformāta darbiem, kuri sešdesmitajos gados, pārvēršoties no gobelēna dramatiskajā trīsdimensionālā skulptūrā, iezīmējuši pagrieziena punktu ne tikai pēckara Polijā, bet tekstilmākslā visā pasaulē. Tāpat būtiski nepaskriet garām Šīlas Hiksas telpiskajam objektam. Šo mākslinieci šobrīd var uzskatīt par vienu no galvenajām zvaigznēm tekstilmākslā, plaša viņas darbu retrospekcija bija skatāma šī gada pavasarī Žorža Pompidū centrā Parīzē. Arī viņas darbi, izmantojot visneiedomājamākos materiālus no nūdelēm līdz vīriešu kreklu apkaklītēm, palīdzēja Francijas un pasaules mākslai pārvarēt klasiskā gobelēna diktatūru.

 

Laužot stereotipus

Atšķirībā no lielākās daļas laikmetīgās mākslas skatēm izstāde “Identitāte” iepriecina ne tikai ar daudzveidīgu saturu, bet nepārtraukti vilina uzmanīgi ieskatīties arī darbu tehniskajā pusē, lai saprastu, kā mākslas darbs ir radīts. Dažādu rokdarbu tehnikas kā izšuvums, laikmetīgas mežģīnes, gobelēns, filcēšana u. c. harmoniski sadzīvo ar apdrukām, digitālo aušanu, otrreizējas pārstrādes materiāliem, gaismām, lāzeriem, optiskām šķiedrām un citiem mūsdienu materiāliem un tehnoloģijām. Protams, katram māksliniekam ir savi individuālie tehnoloģiskie meistarības noslēpumi, bet rezultātā tas ļauj ne tikai katram tekstilmāksliniekam vairāk atšķirties vienam no otra nekā, piemēram, gleznotājam vai grafiķim, bet arī ļauj ekspozīcijai kopumā noturēt skatītāja interesi un uzmanību pārsteidzoši ilgi.

Un visbeidzot – ar zināmu pacietību var ne tikai novērtēt mākslas darbu formālās kvalitātes, bet pie katra objekta izlasīt autora subjektīvās pārdomas par identitātes problemātiku, kas atspoguļota viņa darbā. Tie varētu būt identitātes eksistenciālās šķautnes meklējumi, mēģinājums sevi definēt caur piederību ģimenei, valstij, tautai vai, kā raksturīgs Baltijas un Skandināvijas valstu māksliniekiem, – caur dabu un etnogrāfiju. Daudzi identitāti meklē vēsturiskā, politiskā vai sociālā sfērā, bieži atduroties pret tādām tēmām kā pazaudēta identitāte, identitātes krīze vai multiidentitāte atsevišķa indivīda, cilvēku grupas vai pat sabiedrības līmenī. Bet viens no būtiskākajiem identitātes stūrakmeņiem paliek māksla, kas vienmēr palīdz lauzt stereotipus, ļauj aplūkot un apbrīnot reālijas no īpašas perspektīvas un šoreiz ieraudzīt tekstilijas no neierastās puses.

 

Galerijas nosaukums

 

Vārds apmeklētājiem

Kas jūs pārsteidza tekstilmākslas un šķiedras ­mākslas izstādē “Identitāte”?

Ligita Gūtmane: “Biju patīkami pārsteigta, cik ļoti tekstilmāksla ir mainījusies, gadiem ritot. Agrāk dominēja tradicionālie galdauti, segas, gobelēni, latviskie brunči, bet šobrīd tekstilmāksla kļuvusi abstrakta, ne līdz galam izprotama. Sajūtas šajā izstādē, apstājoties pie kāda eksponāta, ir kā pie gleznas. Šī izstāde rosina domāt, analizēt un izprast vēstījumu, ko mākslinieks izstrādājumā ir ievijis.”

Sanda Poriete: “Izmantotie materiāli liek acīm ieplesties. Kaltētas ogas, maizes iepakojumu savilcēji, sūkļi. Arī man mājās ir stelles, pati aužu, bet nekad nebūtu iedomājusies vilnā iepīt kaltētas ogas. Cik efektīgu kompozīciju iespējams radīt, izmantojot netradicionālus materiālus, pierāda šajā izstādē redzētie mākslas darbi. Protams, klasiska tekstilmāksla ir nezūdoša vērtība, bet māksliniekiem jāiet līdzi laikam un jārod inovatīvas idejas, kā pārsteigt skatītāju ar ko vēl nebijušu.”

Aļona Timofejeva: “Ir interesanti salīdzināt, kā izpaudušies mūsu pašu mākslinieki un kā – citu valstu pārstāvji. Faktūru daudzveidība, materiālu dažādība un tajā pašā laikā saglabāta klasiskā, acij pierastā tekstilmāksla. Tie nav tikai mākslas uzstādījumi, apģērba gabali, šie darbi runā. Tajos ietvertas filozofiskas, pasaulē un sabiedrībā aktuālas problēmas. Viens no šādiem darbiem bija viesmākslinieka Džona Ērika Rīsa darbs, kurā atspoguļota cilvēka identitāte. Šādi darbi rosina sabiedrību domāt par aktuālām problēmām, kuras skar pasauli un mūs katru personiski.”

Sagatavojusi Ieva Janelsiņa

LA.lv