Latvijā
Politika

Gribētos vismaz valsts līmenī rausēju projektus novērst. Saruna ar Tāli Linkaitu 16

Foto-Valdis Semjonovs

Saruna ar VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga”” padomes locekli, nupat Jaunajā konservatīvajā partijā (JKP) iestājušos pazīstamo satiksmes jautājumu ekspertu Tāli Linkaitu. Viņš pirmoreiz kandidē Saeimas vēlēšanās.

Nu kā jūs tā, Linkaita kungs! Bijāt cienījams cilvēks, sabiedriski aktīvs eksperts, pie skaidra prāta. Kāpēc bij jāstājas partijā – merkantilu, reliģiozu apsvērumu dēļ?

T. Linkaits: Politika mani aizvien interesējusi, bijuši mēģinājumi tai tuvoties. Kādā brīdī liekas – cik ilgi gudri spriedīsi no malas? Jāiesaistās. Rīgas pilsētā kādu laiku iepriekš saskāros, kā kārto “kapu tramvaja” lietas, iepazinu politisko vidi. Tuvumā Rīgā šķita kleptokrātiska un diezgan nekompetenta vara. Ideālistiem tāda nav pieņemama. Gribētos vismaz valsts līmenī rausēju projektus novērst.

Kāpēc izvēlējāties JKP komandu?

Rīgas domes opozīcijā sastapu arī citus jaunus, zinīgus, enerģiskus deputātus, ar kuriem patīkami sastrādāties. Izvēlējos iesaistīties JKP, jo šie cilvēki šķita ar pārliecību “ko solu, to izdaru” un paļāvības vērti, ka principus nenodos, nepārpirks, nepārmānīs uz citu partiju.

Jūs pēc Sarmītes Ēlertes vadījāt Meierovica biedrību, vairāk liberālas ievirzes kopu. Pāraugāt par konservatīvo?

Jo cilvēks kļūst vecāks, jo konservatīvāks. Objektīvs process. Tev ir ģimene, mājas, darbs, kas vairāk tur pie zemes, nevis liek lidināties mākoņos. Ja jāizvēlas starp liberālu vai konservatīvu vērtību nesējiem, izvēlos pēdējos.

Citēju premjeru – Latviju vada nacionāli konservatīva valdība. Valdība jums devusi amatu valsts akcijsabiedrībā, maizi. Ar ko šie konservatīvie sliktāki par Bordāna partiju?

Amatu man nedāvināja. Izturēju konkursu. Saskaroties ar valsts pārvaldīšanas lietām, ar vīziju, kāda par Latvijas nākotni ir valdošajiem spēkiem, tu konstatē – vari atbalstīt ZZS vai ne? Konkrēti ministra Ulda Auguļa vadītajā satiksmes nozarē iestājies pilnīgs bezvējš. Sēdēšana upes krastā, vērošana, kā ūdens plūst garām, man nav atbalstāma.

Interesanti, kā slūžas parautas vaļā – partijās katru dienu ieplūst jaunas sejas! Basketbolists Kambala, dziedātājs Kivičs, antikorupcijas cīnītāja Voika, tēlnieks Bikše, pat baptistu virsgans dzīrās iekļauties politikā. Vai cilvēki tiešām jūt pārmaiņu nepieciešamību vai bezpartijiskie uztvēruši, cik plāna ir profesionalitātes kārtiņa un cik viegli izkonkurēt esošos deputātus?

Pārmaiņas, protams, vajag, un tās neieviesīs aizsēdējušies amatvīri. Tikai apsveicami, ka politikā ierodas papildspēki. Diez kāpēc veidojies priekšstats, ka politika ir kas šausmīgs un, kolīdz kļuvi partijnieks, zaudēji trešdaļu intelekta un automātiski sasmērējies. Jaunienācējiem ir iespējas parādīt, ka tā gluži nav.

Pirms 20 gadiem Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle rēķināja, ka sabiedrība sastāv no 95% birģeru, teiksim, mietpilsoņu un 5% trako, teiksim, pasaules lāpītāju. Kopš tā laika sabiedrība ir atvērtāka, brīvību ir vairāk, migrācijas procesi iet plašumā, bet māju, piederības sajūta mazumā. Vai konservatīvi noskaņoto skaits nav mazinājies Šķēles lēstajā proporcijā?

Konservatīvisms, vēlme pēc stabilitātes nez vai cilvēkos pazudīs. Arī – lai tava ģimene un valsts, tavs stiprais nams dzīvotu netraucētā mierā. Sabiedriskās domas aptaujās izteiktu liberālismu, robežu atvērtību migrantiem atbalsta mazs procents respondentu, un šīs idejas nepieņemas spēkā. Liberālā virziena piekritēji toties ir skaļāki, mazākumam jācenšas būt pamanāmam. Domāju, Latvijā daudz nosaka cilvēciskais faktors. Ja kādā spārnā parādās simpātiskāks, mobilizējošāks līderis, vēlētāji sasveras uz to pusi. Te nebalso par abstraktām ideoloģijām, bet par konkrētām personībām.

Kāds izskatās īsts, dzīvs nacionālkonservatīvais Latvijā? Esat piekritējs tradicionālām vērtībām, bet vai arī nacionāls, “DDD” avīzes lasītājs?

Nacionālās idejas ļoti labi smeļu “Latvijas Avīzē”. It kā neloģisks jautājums latviešu cilvēkam – cik tu esi latvietis, vai iestājies par savu valsti? Tam jābūt bez vārda runas. Pēc tam var celt niansētas diskusijas, kā veidot nacionālās izglītības sistēmu, augstskolu. Te latviešiem, kā ierasts, domas dalās.

Ir arī latvieši, kas vairs nemaz negrib būt latvieši. Runājot par jaunām ienākšanām politikā – latvieši stājas prokrieviskā “Saskaņā”.

Mani ļoti uztrauc, ka saimniekotāju branža, kas darbojusies pa Rīgu, var pārcelties valsts līmenī. Redzam saskaņiešu vadītā bloka “saimnieciskos panākumus” neatkarīgi no darboņu tautības, un tikpat satraucošs ir sadraudzības kurss ar Krieviju. Labi atceros, ka ušakoviešu pirmais lēmums, pirms deviņiem gadiem pārņemot domes vadību, bija aizvērt Rīgas pārstāvniecību Briselē, atvērt – Maskavā. Virziens nav mainījies. Domāju, daļa “Saskaņas” elektorāta gaida, ka, iegūstot vietas valdībā, šādus soļus spertu valstiskā mērogā. Es negribētu, ka mani piespiestu svinēt 9. maiju kā oficiālu svētku dienu Latvijā ar dziesmām un dejām.

Neesat sekojis līdzi – “Saskaņa” ir eiropeizējusies, tai ir ne vien pārstāvība, bet pilntiesīga līdzdalība Eiropas sociālistu ģimenē.

Var uzlikt briseliešu un visvisādas maskas. Kirhen­šteina valdībā bija vieni latvieši, rakstnieki, liberālu aprindu kultūrdarbinieki. Bet maskas krita. Jaunā “Saskaņas” līdzgaitnieka Anrija Matīsa intervijās sociālista statusā tiešā tekstā iezīmējas vēlme pēc Latvijas finlandizācijas – jāpakļaujas, jādraudzējas ar Krieviju; Latvija nepareizi dara, ka nedraudzējas. Lai cik iztēlotu sevi sociāldemokrātus un latviešu draugus, visi uzsvari “Saskaņas” politikā likti Krievijas virzienā. Šai sadarbībai ir ģeopolitiski riski. Jāsaprot, cik tālu iet, lai nepazaudētu suverenitāti, nenonāktu svešas ietekmes zonā.

Jāpiekrīt – grūti saprast, kā 60 gadus vecie “Saskaņas” biedri putinisti piepeši sirdī taptu sociāldemokrāti.

Kāds pulciņš pozīcijas mainījušo latviešu karjeristu, varām mainoties, droši vien pārbēgtu pat pie Ždanokas uz Krievu savienību. Ja tik piedāvātu rausīti – augstu numuru listē, iespēju tikt Saeimā. Un tas ir mīts, ka “Saskaņa” nāk uzturēt saskaņu sabiedrībā. Viņi taču kurina tēmu par latviešu un krievu attiecībām, kamēr Rīgas tirgu nolaišanā līdz kliņķim, pilsētvides bojāšanā, namu pārvaldēs, kur nerūpējas par iedzīvotāju ērtībām, pie vainas nav vis etniskā piederība, bet konkrēti “Saskaņas” ielikteņi. “Saskaņai” ērti dalīt cilvēkus, baidīt krievus ar visādām muļķībām, sevišķi tos, kuri neapdzīvo Latvijas informatīvo telpu.

Vai jūs tomēr neizbrīna kolēģa Anrija Matīsa pārvākšanās no “Vienotības” ideoloģiski pretējā nometnē?

Izbrīna. Es cilvēkiem ticu, kamēr viņi nepierāda pretējo. Matīss piedzīvoja peripetijas ar latviskām partijām, nebija slikts valsts sekretārs Satiksmes ministrijā – varbūt sajutās lieks, apjuka politiskos redzējumos.

Vēlētāju atziņa – krievi spēj vienoties, vēl latviešus piepirkt, tikām latviskās partijas plēšas. Daudz savstarpējas kampaņveida nomelnošanas. Kosmopolīti brūk virsū tradicionālistiem, kreisākie kašķojas ar labējiem, nacionālajā flangā Bordāns nīstas ar Dzintara latviešiem. Ko darīsim, jaunais politiķi?

Demokrātijā uzskatu dažādība ir normāla, uz to bāzējas dažādi politiskie strāvojumi. Eiropas valstīs nav raksturīga divpartiju sistēma, un politika pēdējā laikā sabirzt vēl vairāk. Mūsu koalīcijas partijas ir vājas un nespēj parādīt valsts pozitīvas attīstības vektoru, un tas radījis jaunu spēku izveidošanos. Latvijā bija partiju konsolidācijas periods, tagad ir sadrumstalošanās laiks, bet, redzot cilvēkus, kas jaunpartijās ir priekšgalā, man šķistu loģiski, ja nākamajā politiskajā ciklā viņi mēģinātu apvienoties, “savākt izmētātos akmeņus”.

Ko jaunie grupējumi piedāvā? Godīgas politikas niša būtu brīva, pie varas derētu vairāk kompetences, profesionalitātes – ko politiķis Linkaits grib mainīt?

Runājot par vērtībām, viena būtu cilvēciskums valsts un sabiedrības attiecībās. Tas attiecas kā uz morāles, ētikas latiņu celšanu, tā uz to, lai cilvēks justu, ka valsts ir cilvēkiem, nevis otrādi. Tas ir svarīgi, jo valsts pēdējos gados stipri pārbirokratizējusies attieksmē pret iedzīvotājiem. Vara runā ar tautu, bet tā, ka pilsonis parastais nevar saprast. Rakstītā formā papīri uz piecām lappusēm satur esenci vienā rindkopā, pārējais ir juridiskais formālums. Tā ar cilvēkiem nevar runāt. Otra labojama lieta – redzējums, kā valstij izrauties no nabadzības un pēdējo vietu mūžīgā slazda Eiropā. Kā esam 25. vietā ES, tā paliekam, un izrauties neliekas cerīgi. Tikmēr igauņi, lietuvieši kāpj aug­šup. Iepriekšējās es sauktu par tūdaliņu – aktīvistu – ierēdņu valdībām, kur vadītājiem bijusi maza saskare ar uzņēmējdarbību un īsa saprašana, kā rodas nauda valsts budžetā. Par galveno panākumu uzskatīšu, ka mājās atgriežas vairāk cilvēku nekā aizbrauc. Pozitīvs saldo atkarīgs ne tikai no izaugsmes ekonomikā, bet no pieaugošas valsts intereses par mūsu cilvēkiem.

Jūsu kolēģi no “KPV LV” sasnieguši augstāku reitingu, tieši tā apgalvojot – kam pieder valsts? Cilvēkiem!

Manī aug bažas par perspektīvu, ka valsts sagaidīs simtgadi ar “Saskaņas” vadītu valdību un Artusu Kaimiņu – ārlietu ministru. Tas satrauc.

Satiksmes eksperta kompetences lauciņā – kas Latvijā jāpārveido, jāuzlabo, ja jau norādījāt uz ministra Auguļa nevarību?

Ministrs braukā pa ZZS pašvaldībām, rāda, cik ceļus nograntējis, asfaltēšanai naudas nepietika. Satiksmes nozarē paveras iespēja mainīt sabiedriskā transporta sistēmu, jo pēc Šlesera mehānisma izdotās lotes pasažieru pārvadātājiem beidzas 2020. gadā. Šie pakalpojumi valstij izmaksā dārgāk, līdzīgi kā Somijā. Kad sistēma beigsies, jādotē tikai dzelzceļa un vietējie pārvadājumi. Starppilsētu satiksmi jāorganizē privātā konkurencē, kas būtiski mazinātu valsts izdevumus. Lūdzu, virzienā Rīga–Jūrmala uzņēmēji piesakās, veic reisus. Turpretī laukos dotācijas jāsaglabā, lai arī attālos apvidos nodrošinātu tikšanu vismaz divreiz dienā uz tuvīno centru, un jāpiešķir atlaides skolēniem, lai varētu izbraukāt uz tuvējo skolu. Tā ir Igaunijā, to var izdarīt Latvijā. Otra smaga lieta – kā reaģējam uz ārējiem kairinājumiem tranzīta jomā. Auguļa laikā celti dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas tarifi, “Latvijas dzelzceļš” ar daudzmiljonu projektiem, kuri, kā iesākti, tiek turpināti, neskatoties, ka mainījušies transportējamo kravu apjomi no Austrumiem un ka tranzītbizness vairs nav Klondaika, kā 90. gados. Tur nepieciešama pamatīga revīzija un līdzekļu ekonomija. Bet kur jāiegulda? Kā izskatās dzelzceļa stacijas, peroni, pasažieru vilcienu sastāvi? Tas bijis novārtā, nemodernizēts. Savukārt Eiropas sasniedzamība joprojām pavāja. Tikai uz Polijas autotrasēm sajūtam, kādai jābūt lielceļa kvalitātei. Mans priekšlikums rīkoties kā poļiem, kuri apzināti investēja automaģistrāļu tīklā no Eiropas un lielu daļu sava budžeta naudas, aizņemoties Eiropas investīciju bankā, mērķtiecīgi koncentrēja līdzekļus, lai noteiktā periodā sakārtotu ceļus. Latvijai jāpieliek punkts bedrainu ceļu lielvalsts neslavai.

Saistītie raksti

JKP rosina samazināt ministriju skaitu un birokrātiju. Nodokļu maksātāji uzskata, ka daļu ie­stāžu jāpārvieto ārpus Rīgas. Tautas balss prasa mažoritāru Saeimas vēlēšanu sistēmu un tautas tiesības vēlēt prezidentu. Ko no tā valsts pārvaldē iespējams īstenot?

Iepriekš man nācies konsultēt attīstības valstu valdības un radies secinājums, ka problēma nav struktūrās, bet cilvēku galvā. Var tiekties pēc ideālas sistēmas, bet to īstenos amatos ievēlētie cilvēki. Tauta var ievēlēt arī tādu prezidentu, kurš pavisam nemākulīgi apiesies ar dotajām pilnvarām. Tāpat Saeimā būs pareizākas izvēles un būs prezidenti – kļūdas. Latvijas lielākā problēma tomēr ir pārbirokratizēšanās, kad pārvalde nestrādā uz rezultātu, bet pati uz savu atražošanos. Ja privātā sektorā ir aizķeršanās, stagnācija, vadītājs pieaicina 3 – 4 efektivizatorus. Viņi “urbj” cauri procesiem, uztausta, kas traucē, bremzē. Tāpat Ministru prezidentam jāiesūta ministrijās cilvēki, kas pētī aparāta mašinēriju, kas ne jau vienā dienā izbūvēta. Kaut kas palicis iesīkstējis, kaut kas pārņemts no Briseles eirokrātiem, kurus čakli kopējam, pareizinot ar 1,5 koeficientu. Ka tik nekļūdīties, neizdarīt Eiropai ne pa prātam.

Ir tāda profesija – efektivizators?

Privātuzņēmumos noderīga, bieži izmantota profesija.

LA.lv