Sports
Futbols

Gorkšs: Izglītības ministrijai sports ir otrajā vai pat trešajā plānā 16

Izglītības un zinātnes ministrijai sports ir otrajā vai pat trešajā plānā un tas rada bažas ne tikai par augsta līmeņa sporta nākotni, bet bērnu un sabiedrības veselību kopumā, uzskata Latvijas Futbola federācijas prezidents Kaspars Gorkšs.

“Lai gan visiem patīk runāt par profesionālo sportu, augstiem sasniegumiem un medaļām, viena no Latvijas Futbola federācijas (LFF) galvenajām prioritātēm ir tā saucamais grassroots jeb tautas futbols. Jo vairāk zēnu un meiteņu dažādās vecuma grupās mums izdosies pievērst futbolam, jo lielāka iespēja realizēt mūsu stratēģiskos mērķus: vēlamies ne tikai sasniegt lieliskus rezultātus starptautiskā līmenī, bet arī veidot veselīgu, fiziski aktīvu un izglītotu sabiedrību un veicināt sociālo integrāciju. Bažas raisa jautājums, vai ar pastāvošo treneru atalgojuma sistēmu un infrastruktūras trūkumu šie mērķi vispār ir sasniedzami,” atklātā vēstulē raksta Gorkšs.

“Valda uzskats, ka sportistam, lai sasniegtu labus rezultātus, ir jābūt gudram, inteliģentam, un tas dos pārsvaru pār pretinieku. Mēs bieži aizmirstam, ka šī teorija darbojas arī pretējā virzienā – fiziski aktīvs dzīvesveids un laba veselība palīdz būt produktīviem jebkurā dzīves jomā. Tāpēc, manuprāt, sportam ir jābūt vienai no valsts prioritātēm. Izglītības un zinātnes ministrijai, kas ir atbildīga par sporta nozari un tās attīstību Latvijā, šobrīd ir citas būtiskas prioritātes, un sports paliek otrajā un varbūt pat trešajā plānā.

To diemžēl jūtam ikdienā. Pēc aptauju datiem vairāk nekā trešā daļa Latvijas bērnu vismaz pēdējā gada laikā nav nodarbojušies ne ar vienu komandu sporta veidu. Mēs kļūstam aizvien fiziski neaktīvāki. Skola mums ieaudzina akadēmiskās zināšanas, bet tāpat arī veido – vai neveido – vēlmi būt fiziski aktīviem. Var atrast pietiekami daudz iemeslu, lai sēdētu mājās uz dīvāna un neko nedarītu, lai nepiedalītos sporta stundās. Tāpēc mums ir svarīgi veidot sportošanas kultūru, tostarp sniedzot atbalstu sporta pedagogiem, kuri motivē un iedvesmo bērnus un jauniešus piekopt fiziski aktīvu dzīvesveidu.

Trenera vai sporta skolotāja lomu bērna un jaunieša dzīvē ir grūti pārvērtēt. Bieži vien vecākiem nepietiek laika, lai veltītu laiku bērniem, un treneris, lai cik tas banāli skanētu, kļūst par “audzinātāju”, kurš ieaudzina vērtības un ierāda virzienu dzīvē. Ja treneris ir pārguris un pārstrādājies citos darbos, atnākot uz treniņu, viņš emocijas izgāž uz bērniem, radot ne visai patīkamu vidi, kurā bērnam negribēsies uzturēties. Trenerim ir jābūt tādam, kurš ar savu entuziasmu, enerģiju un mīlestību pret savu nodarbošanos spēj ieinteresēt un aplipināt bērnu. Nereti mēs labprāt kā paraugu piesaucam skandināvus – viņiem pašos pamatos ir atšķirīga pieeja. Piemēram, Zviedrijā un Islandē bērnus lielākoties trenē brīvprātīgie, teiksim, vecāki, kas tīrā prieka pēc darba dienas beigās nāk nodarboties ar to, kas viņiem patīk. Viņi nedomā, kā ar futbola treniņiem nopelnīt, jo viņiem tāpat ir viss, kas vajadzīgs, sociālās garantijas un finansiālā situācija nodrošina pietiekami labu dzīves līmeni.

Saistītie raksti

Lai gan futbolu iespējams uzspēlēt gandrīz jebkur, lai varētu ar to nopietni nodarboties, vajadzīga atbilstoša infrastruktūra – tāpat kā jebkurā citā sporta veidā. Mēs ļoti izjūtam gan infrastruktūras, gan kvalificētu treneru trūkumu, it sevišķi reģionos. Infrastruktūras attīstībā pēdējo 10 gadu laikā, veiksmīgi sadarbojoties ar pašvaldībām, esam ieguldījuši vairāk nekā 20 miljonus eiro, taču, futbolam kļūstot aizvien masveidīgākam, arī prasības palielinās. Pēdējā laikā daudz runājam par tautas sportu, taču šobrīd reālas atbalsta programmas ir tikai augstu sasniegumu sportam. Futbols ir masveidīgākais sporta veids bērnu un jauniešu vidū Latvijā, tomēr neizmantotais potenciāls joprojām ir milzīgs. Šobrīd futbols bauda milzīgu popularitāti visjaunākajās vecuma grupās – pirmsskolas vecumā un sākumskolas posmā, taču, bērniem sasniedzot 13 gadu vecumu, nepietiekamas infrastruktūras un treneru skaita dēļ daudzi pārstāj nodarboties ar futbolu. Veidojas tāda kā masveidīga piramīdas apakša un elitāra virsotne, kur trenējas un spēlē paši labākie, bet pa vidu – nesakārtota zona, kam ļoti trūkst labas pārvaldības. Jārēķinās arī ar sabiedrības maksātspēju – ne visi vecāki var atļauties apmaksāt treniņus. Protams, ja bērns ir talantīgs, atsevišķi klubi izrāda pretimnākšanu, bet iespējai trenēties jābūt visiem vienlīdzīgai – ne tikai pagalmā, kur vārti iekārtoti starp diviem mietiņiem.

LFF sadarbībā ar UEFA šobrīd veic Latvijai būtisku pētījumu, piesaistot 13 vadošās Eiropas universitātes, lai noskaidrotu kādu atspaidu tautsaimniecībā ienes ieguldījumi sportā. Pētījums no dažādiem skatu punktiem parāda futbolā ieguldīto līdzekļu lietderību un atgriezenisko saikni, ietekmējot veselības jomu, fiziskās aktivitātes rādītājus, kriminogēno situāciju un valsts labklājību kopumā. Viens no secinājumiem – jo ekonomiski sarežģītāka situācija valstī, jo lielāka ir sporta ieguldījumu nestā atdeve. Tāpēc jāsaprot, ka sports ir visas valsts un sabiedrības labklājību veicinošs faktors, arī tiem, kuri uzskata, ka sports viņus nekādi neietekmē. Ir jāpārvērtē prioritātes Latvijas sportā, galveno uzsvaru liekot uz tautas sportu un sportisku sabiedrību kopumā. Rezultātus elites sporta segmentā neviens nav atcēlis, taču, tikai pārskatot sporta pārvaldes un atbalsta sistēmu, novirzot fokusu uz tautas futbolu, ilgtermiņā mēs varēsim pamatoti plānot panākumus elites sporta segmentā un ne tik daudz paļauties uz veiksmes faktoru. Tikai fundamentāli sakārtojot sporta pamatnostādnes, pievēršot pastiprinātu uzmanību treneriem un treneru izglītībai un nodrošinot visiem pieejamu sporta infrastruktūru, mēs varēsim nākotnē runāt par veselīgu un fiziski aktīvu sabiedrību.”

LA.lv