Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Māris Zanders: Politiķi un simtgade – liec mierā “senčus”

Nav grūti iedomāties, ka daudzi no mums politiķu dalību simtgades svinību pasākumos saista ar rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām, kas savukārt veicina šo dalību vērtēt vismaz skeptiski. Taisnības labad gan jāsaka, ka šādus notikumus savas atpazīstamības vairošanai un vēlamo vēstījumu paušanai izmanto politiķi visā pasaulē – vienalga, vai runa būtu par kādu “apaļu” jubileju 18. gadsimta nogales Franču revolūcijai, 19. gadsimta vidus t. s. Opija kariem Ķīnā vai Martina Lutera Kinga noslepkavošanai pirms pusgadsimta. Mums pat zināmā mērā ir paveicies, jo pats iemesls svinībām un pieminēšanai nav sadomāts – pat 20./21. gadsimta Eiropas politikā ir bijuši gadījumi, kad politiskās interesēs mēģina izmantot, piemēram, Heistingas kauju 11. gadsimtā vai Teitoburgas kauju 9. gadsimtā, kas ir nejēdzība. Un galu galā būtu netaisnīgi nepieļaut domu, ka simtgade var būt patiešām būtiska arī pilsoņiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ mīcās politikā.

Iepriekš paustais gan nenozīmē, ka skepsei vispār nav pamata, tādēļ tālāk daži subjektīvi komentāri par pazīmēm, kas liecina: konkrētais politiķis (vai partija) bezgaumīgi ekspluatē simtgadi kā ieganstu.

Personāža paustais dažādās auditorijās un kontekstos saturiski nemainās. Ja cilvēks ir tik slinks, ka nevēlas kustināt smadzenes un “drillē” vienu un to pašu, tad tas neko labu neliecina. Vēl būtiskāk – ja ir jūtami mēģinājumi ar vēsturi manipulēt. Ilustrācijai daži piemēri. Ir nekorekti izmantot salīdzinājumus ar valstiskuma izveidošanas un starpkaru periodu kā pierādījumus konkrētā politiķa vai partijas darbu un retorikas pamatotībai šodien. Vienalga, vai runa būtu par mazākumtautību izglītības sistēmu līdz 1934. gadam, Ulmaņa, Raiņa vai Čakstes citēšanu (mājiens, ka citētājs ir tas īstenais “lietas turpinātājs”) utt. Izraušana no konteksta ir pietiekams iemesls, lai teiktu, ka notiek manipulēšana, un tad vietā ir, simboliski izsakoties, svilpšana un kāju dauzīšana publikā. Jāpiezīmē, ka man vispār nepatīk bieži novērojamā atsaukšanās un vectēviem, “mūsu senčiem”, viņu padarīto un izciesto – liec mierā “senčus”, neslēpies aiz viņiem, atbildi vispirms pats par sevi. Arī politiķa gadījumā ir bezgaumīgi izmantot “dzimtas stāstus” kā veidu iepatikties, radīt “viens no mums” tēlu, ja to nepavada paša darītā un neizdarītā pieminēšana. Ar vēsturi nedrīkst piesegties, vēsture ir arī tas, kā mēs rīkojamies šodien.

Muldēšana, manuprāt, ir arī teksti, kuros runātājs sola darīt visu, lai “mūsu valsts tikpat krāšņi sagaidītu savu divsimto jubileju”. Valstij un nācijai ir jāfunkcionē arī valsts 101., 102. un 105. pastāvēšanas gadā. Lai tiktu sagaidīta retoriski piesauktā divsimtgade, ir nepieciešams, lai saturiski jēdzīgs no politikas viedokļa būtu ik gads šajā nākamajā simtgadē. No šī viedokļa raugoties, nepietiek ar jūsmošanu par “mūsu izcilo kultūru”, “zinātnieku lielo potenciālu” utt. – jautājums ir, vai jūsmotājam ir skaidrs skatījums par apjūsmoto (piemēram, tā finansēšanu) arī pēc tam, kad lielās svinēšanas budžets būs iztērēts. Ar atsaukšanos uz Valdemāru vai Skalbes citēšana paša ideju trūkumu nenoslēps.

Īpaša situācija ir gadījums, kad mēs zinām: lielais simtgades svinētājs savulaik ir braši pielicis roku, lai šīs valsts nebūtu (piemēram, valstiskuma atjaunošanas periodā vai pirms tam kā okupācijas režīma aktīvs dalībnieks). Kā uz refleksiju vērsts cilvēks nevaru apgalvot, ka indivīda priekšstati un mērķi dzīves laikā nemainās, ka pagātne kādu viennozīmīgi diskvalificē. No šī viedokļa, brīžiem publiskajā telpā pavīdošās debates par bijušās kompartijas funkcionāriem šodienas politikā nedaudz sirgst ar sasteigtību un paviršību. Tomēr zināmai gaumes sajūtai šādiem svinētājiem vajadzētu teikt priekšā, ka nevajag līst priekšplānā. Svētki ir visiem, kas tos par tādiem atzīst, bet būtu nedaudz dīvaini, ja tostu jubilāram par visām varītēm gribētu uzsaukt viesis, kurš jubilāru nemaz nav pazinis vai ilgstoši aprunājis.

Pārējais – cik bieži kāds no politiskajiem tēliem raušas tribīnē, kurš pēc kārtas grib rausties utt. – jau ir mazāk svarīgi vai vismaz panesami ar rāmu garu.