Foto - TImurs SubhankulovsFoto - TImurs Subhankulovs

Tas ir neaptverami, ka tevi paņem kā lopu un aizved. Vai par to, ka esi latvietis?

Galvenais – būt stiprai tautai nākotnē

“1941. gada jūnijā bija tikpat silts un skaists laiks kā šogad, vismaz Jūrkalnē,” atceras Arvīds Vārpiņš, kuru kā desmitgadīgu zēnu kopā ar vecākiem, māsu un vecvecākiem toreiz deportēja uz Sibīriju.

Arvīds kopā ar ģimeni ir iestādījis Likteņdārzā ozolu svešumā bojā gājušo tuvinieku piemiņai. Staļiniskajās represijās ļoti daudz cietusi mātes tuvinieku Raibartu dzimta. Uz manu jautājumu, vai iespējama piedošana par šīm traģēdijām, viņš atbild: “Kam var piedot? Tas ir neaptverami, ka tevi paņem kā lopu un aizved. Vai par to, ka esi latvietis? Laikam tā tas bija domāts, atbrīvot teritoriju… Tāpat kā Pievolgas vāciešus un Krimas tatārus aizveda no viņu dzīvesvietām.”

1941. gadā dienā pirms deportācijām Arvīds bija ganījis govis, tikai tuvu pusnaktij aizgājis gulēt. Viņam spilgti prātā, ka pēc pāris stundām mamma modināja: “Dēls, celies, modini māsu, jābrauc!” Tēvs sēdēja pie galda, divi deportētāji ar šautenēm viņam blakus, rakstījis, kādu mantu atstāj: jaunsaimniecībā bija divas govis un zirgs.

 

“Aiz kājām izrāva no vagona”

Arvīda vectēvs Jānis Raibarts līdz padomju okupācijai bija pagasta vecākais, bet 1940. gadā viņa ģimene izlikta no mājām. Raibarti ar slimo, paralizēto dēlu Pēteri bija pārcēlušies uz znota Vārpiņa mājām. Paralizētais pats nespēja ne piecelties, ne aiziet uz tualeti; tādu viņu ielika izsūtāmo vagonā, kur gulēja uz grīdas. “Toreiz jau nebija ne pamperu, nekā tāda. Varat iedomāties, kas tai karstumā ar slimo cilvēku notika,” atminas Arvīds. “Kad vilciens bija jau iebraucis dziļi Krievijā, Sverdlovskā, vagona durvis atvēra, zaldāti viņu aiz kājām izrāva ārā no vagona, viņš nokrita ar galvu uz bruģa.” Nelaimīgais vēl dažas dienas bijis pie dzīvības, un 29. jūnijā viņam visas šīszemes mokas beigušās.

“Laiks bija karsts, Latvijā vilciens nekur nepieturēja. Visiem ļoti gribējās dzert – ēda līdzpaņemto maizīti, sālītu cūkas cisku, bet ūdens nebija,” stāsta Arvīds. “Mazā stacijā pirms Maskavas vilciens apstājās, tika pavēlēts, lai divi cilvēki no vagona kāpj ārā pēc ūdens. Bet trauku cilvēkiem nebija, tik kāda maza kanniņa. Vīrieši – ģimenes galvas – jau pirms iekāpšanas vagonos bija nošķirti no ģimenēm. 23. jūnijā izsūtītie pa vagona mazo lodziņu redzējuši tālumā kalnus, kāds ieminējies, ka tie ir Urālu kalni. Jāņu vakarā ešelons sāka līgot,” atceras A. Vārpiņš.

 

Vecomāti sūtīja meža darbos

No galastacijas Kamarčagas deportētos aizveda uz kolhoziem. “Pirmā vieta, kur dzīvojām, bija kolhozs “Pokostnoje”,” stāsta Arvīds. “Mūs nometināja klubā un lika iet pļavā grābt sienu. Bet vajadzēja ēdienu. Priekšsēdētājs teica – par darba dienām rudenī saņemsit rudzus, auzas, varēsit cept, vārīt. Bet kā izdzīvot līdz rudenim? Tas viņu neinteresēja.” Sievietes līdzpaņemtās drēbes mainīja pret kaut ko ēdamu. Arvīda mamma Marija jaunībā bija mācījusies par šuvēju, un šī prasme palīdzēja izdzīvot. Citas tik labas šuvējas ciemā nebija, un par drēbju šūšanu viņai atlīdzināja ar pienu, kartupeļiem. “Cilvēki mums ieteica: ko uztraucaties, redz, kur ir kartupeļu lauks, ejiet, rociet. Atbildējām – tas nav mūsu, tas ir kolhoza, valsts. Bijām tādi muļķi, ka negājām rakt. Vēlāk gan būtu gājuši,” nosaka Arvīds. Puikas dzirnavu dīķī mēģinājuši kādu zivi noķert.

Traģiski klājās Arvīda vecmammai, kurai bija jau pāri 70 gadiem, viņa krievu valodā neprata neviena vārda. “1942. gada martā atbrauca čekists ragavās, parādīja pavēli, ka Margrietai Raibartei jādodas uz mežizstrādi cirst kokus,” atceras mazdēls. “Bija jābrauc kādi simt kilometri taigā, un ģimenei pašai viņa jāaizved turp. Kažoku mums nebija, velteņu arī ne, braucām, segās ietinušies. Nokļuvām galā, tur priekšnieks saka: ko jūs man atvedāt? Šo babušku? Man vajag strādniekus!” Rādījām, ka tāda ir pavēle, ar zīmogu. Pēc diviem gadiem izklapatojām, lai vecmammu atsūta pie mums uz Suhobuzimu, uz kurieni jau bijām pārvietoti. Bet vecmamma drīz pēc tam nomira…”