Viedokļi
Komentāri

Atis Klimovičs: Gaidot nopietnas diskusijas par aizsardzību 5


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto: Ieva Lūka/LETA

Salīdzinot tagadni Latvijas bruņotajos spēkos ar pagātni padomju armijā, ko labi atceras tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, šķietami varam iegūt pārliecinošu ainu par platajiem pozitīvajiem soļiem, kas sperti mūsu aizsardzības spēku attīstībā. Kaut vai ieejot mācību nometnes teltī ēdamreižu laikā pie zemessargiem, par Ādažu bāzi nemaz nerunājot – no tur redzētā vien varam izdarīt secinājumu – par dzimtenes sargiem rūpējas. Produkti labi un kvalitatīvi, tādēļ nav arī sūdzību. Tomēr nepārsteigsimies ar visaptverošu spriedumu, jo ne jau kvalitatīva pārtika ir noteicošais arguments valsts aizsardzībā. Tā nav. Galvenais aizvien paliek armijas noskaņojums, tehniskais arsenāls un ieroči. Ja ar morālo pusi, šķiet, viss ir kārtībā, tad ar apgādi, ja paklausāmies vienā otrā izglītotā un pieredzējušā virsniekā, tik labi neklājas. Ko lai saka, ja augsta ranga virsnieks uz jautājumu: kā klājas? – atbild: es nezinu, ar ko mēs esam nodarbojušies 25 gadus. Var domāt šo un to, bet teiktais neliecina par optimistisku skatu. Kāds cits virsnieks, kas, pēc visa spriežot, ir labi informēts, iesaka pajautāt augstākajai priekšniecībai, kāds ir vidējās perspektīvas (12 gadi) attīstības plāns – uz kurieni mēs ejam? Šāda neinformētība neatbilst jaunajiem laikiem. Pievērsīsimies Izraēlai, kuras aizsardzības koncepcija paredz, ka visiem karavīriem jāspēj orientēties daudz plašāk esošajā situācijā gan taktiskajā, gan stratēģiskajā līmenī, nekā formāli paredz viņa konkrētais karavīra amats. Jāņem vērā, ka šīs valsts armija ir viena no karotspējīgākajām pasaulē.

Sekojot mūsu karavīru gaitām kopš 1996. gada, vērojot viņus mācībās un misijās, pamatā Irākā un Afganistānā, bieži dzirdēti atzinīgi vārdi par mūsu militārpersonām no citu valstu karavīriem. Amerikāņi, norvēģi, poļi novērtējuši latviešus reālos kaujas apstākļos, un tas ļāvis arī Latvijā izdarīt secinājumu, ka neatkarības gadi vismaz personāla apmācīšanā un izglītošanā nav pagājuši veltīgi. Iegūti tūkstošiem labu virsnieku, instruktoru un pieredzējušu karavīru. Te gan jāatzīst, ka daudz jautājumu ne vienam vien bruņoto spēku pārstāvim izraisa nesaprotamais vieglums, ar kādu nereti tiek pieņemta augsta ranga speciālistu atvaļināšanās. Iespējams, pienācis arī laiks izvērtēt, cik atbilstoši valsts aizsardzības interesēm darbojas esošā pielaižu izsniegšanas sistēma un vai tās specifikas dēļ netiek zaudēti vērtīgi cilvēki.

Līdz šim atjaunotajā valstī aizsardzības jautājumi nav bijuši starp svarīgākajiem, to nepieciešams mainīt. Un runāt profesionāli, tostarp par apgādi. Jāsaprot, ka no tā krīzes situācijā var būt atkarīga cilvēka dzīvība. Daudzu mūsu tuvinieku dzīvības. Latvijā nepieciešama dziļa un nopietna diskusija par valsts aizsardzību. Vajag ieklausīties aizsardzības sektora vadības teiktajā, ka Latvijas aizsardzība plešas daudz tālāk par bruņoto spēku personālu, un tā ir visas sabiedrības lieta. Tomēr atmiņa neatgādina nevienu vērā ņemamu diskusiju par to, kā un ar kādiem līdzekļiem gatavojamies sevi aizstāvēt. Iespējams, lielāka publicitāte var atvieglot kādu militāro iepirkumu un arī padarīt to sabiedrībai labāk izprotamu. Sabiedrības liela daļa, cerams, par aizsardzību vēlas uzzināt daudz vairāk, saņemot konkrētas norādes par Latvijas iedzīvotāju rīcību X stundā. Pagaidām mums tā nav.

LA.lv