Sports
Futbols

Futbola dzīres Putina laikā 16

Foto – Mikhail Klimentyev/EPA/LETA

14. jūnijā sākas pasaules čempionāts futbolā, un 32 valstu izlases mēneša laikā noskaidros, kura no tām izcīnīs Pasaules kausu. Taču daudziem līdzjutējiem futbola svētkus aptumšos apziņa, ka Vladimira Putina vadītā Krievija ar šo pasākumu mēģinās uzspodrināt savu reputāciju, ko iedragāja pēdējo gadu agresīvā Maskavas ārpolitika.

Pasaules čempionāts futbolā ir svētki, ko līdzjutēji gaida četrus gadus, lai klātienē vai pie TV ekrāniem izbaudītu augstākā līmeņa divcīņas: Vācija pret Brazīliju, Spānija pret Argentīnu, Lionels Mesi pret Krištianu Ronaldu. Tas ir izcilākais šovs pasaulē, ar ko var sacensties vienīgi vasaras olimpiskās spēles. Saskaņā ar Starptautiskās futbola federāciju asociācijas (FIFA) datiem, iepriekšējā pasaules čempionāta finālu 2014. gadā noskatījās vairāk nekā miljards cilvēku, bet turnīra kopējā auditorija sasniedza 3,2 miljardus jeb gandrīz pusi mūsu planētas iedzīvotāju.

Ar netīriem paņēmieniem

Protams, kā ikvienam lielam pasākumam arī pasaules futbola čempionātam netrūkst nelabvēļu, kas “22 pieaugušu vīriešu skraidīšanu pakaļ vienai bumbai” uzskata par mūsdienu gladiatoru cīņām, ar ko cilvēces uzmanība tiek novērsta no daudz būtiskāku jautājumu risināšanas. Šogad futbola pretinieku kritikai būs papildu munīcija, jo pasaules čempionāts notiks Krievijā, kur pie varas ir Vladimira Putina kontrolētais režīms. Lēmums par grandiozā pasākuma uzticēšanu Krievijai tika pieņemts 2010. gadā, kad Putins vēl centās uzturēt labas attiecības ar Rietumiem un Krieviju daudzi uzskatīja par cienījamu starptautiskās sabiedrības locekli. Taču šo astoņu gadu laikā daudz kas ir mainījies, galvenokārt pēc Krimas aneksijas un 2014. gada notikumiem Ukrainā: pret Krieviju ir noteiktas rietumvalstu sankcijas, tā izslēgta no “Lielā astotnieka” (G8), bet Krievijas sporta reputāciju smagi iedragāja atklāsmes par sistemātisko dopinga lietošanu Soču olimpiādē. Šo iemeslu dēļ pat izskanēja aicinājums atņemt Krievijai tiesības rīkot pasaules čempionātu futbolā un pārcelt to uz citu valsti, tomēr tik radikāls priekšlikums neguva atsaucību.

Saeimas deputāts un dedzīgs futbola līdzjutējs Ainars Latkovskis atzīst, ka šoreiz pasaules čempionātu sagaida ar divējādām izjūtām: no vienas puses, tie būs futbola svētki, taču vienlaikus nevar aizmirst, ka Putins šo pasākumu izmantos saviem mērķiem. “Gan savulaik Padomju Savienībā, gan mūsdienu Krievijā sports tiek izmantots, lai demonstrētu režīma varenību. Pietiek atcerēties kaut vai Soču olimpiādi un dopinga skandālus, kas pēc tam sekoja,” spriež Latkovskis, kurš neizslēdz iespēju, ka arī šoreiz varētu būt mēģinājumi ietekmēt sacensību rezultātus Krievijai labvēlīgā virzienā. “Sports pilnvērtīgi var attīstīties tikai demokrātiskās valstīs, bet nedemokrātiski režīmi mēģina tikt pie medaļām ar netīriem paņēmieniem,” uzskata Latkovskis.

Protams, Putins nebūt nav pirmais līderis, kurš mēģina uzspodrināt sava režīma spalvas ar liela mēroga sporta pasākumu rīkošanu. Šajā ziņā būtu grūti pārspēt Itālijas diktatoru Benito Musolīni un 1934. gada pasaules futbola čempionātu vai nacistu vadoni Ādolfu Hitleru un 1936. gada Berlīnes olimpiādi. Pēc izcilā šahista un Putina režīma kritiķa Garija Kasparova domām, mums ir jāmācās no pagātnes kļūdām, lai neļautu autoritāriem režīmiem sabojāt futbola svētkus. “Es vairs neatceros, cik man bija gadu, kad sāku spēlēt šahu, toties lieliski atceros 1970. gada Pasaules kausu, kad man bija septiņi gadi. Mūsu ģimenes dzīvoklī Baku es melnbaltā televizora ekrānā vēroju, kā spēlē Pele un izcilā Brazīlijas izlase, skatījos leģendāro pusfinālu starp Rietumvāciju un Itāliju, pārdzīvoju par PSRS izlases zaudējumu Urugvajai,” vēsta Kasparovs. “Tagad, pēc 48 gadiem, pasaules čempionāts pirmoreiz notiek Krievijā, bet es nevarēšu to izbaudīt, jo 2013. gadā biju spiests pamest valsti. Mēs varam priecāties par skaisto spēli, bet neatbalstīt vienu no pasaules neglītākajiem režīmiem,” uzsver Kasparovs. Pēc viņa domām, Krievija nemaz nevar atļauties tik lielus tēriņus, kas nepieciešami čempionāta sarīkošanai. “Krievijas oligarhi var atļauties nopirkt Anglijas futbola klubus un villas Maiami; naftas un gāzes ienākumi uzspodrina Krievijas iekšzemes kopprodukta rādītājus, taču lielākā daļa valsts iedzīvotāju spiesti iztikt ar mazāk nekā 500 dolāriem mēnesī.”

Uzpūstās izmaksas

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Futbols mūsdienās ir liels bizness, un tas rada arī labvēlīgu augsni korupcijai. FIFA ir nācies taisnoties par aizdomām, ka lēmums par 2018. gada pasaules čempionāta rīkošanu Krievijā un 2022. gada čempionāta uzticēšanu Katarai tika panākts ar negodīgiem līdzekļiem (gandrīz puse no FIFA izpildkomitejas locekļiem, kas pieņēma šo lēmumu, ir apsūdzēti kukuļņemšanā, ieskaitot toreizējo FIFA vadītāju Zepu Blateru). Gan naftas resursiem bagātā Katara, gan Krievija nav skopojušās, lai par katru cenu iegūtu tiesības rīkot pasaules čempionātu. Krievijai jau bija pieredze ar 2014. gada Soču olimpisko spēļu rīkošanu; šī olimpiāde iegāja vēsturē kā visu laiku dārgākās olimpiskās spēles (ne vien ziemas, bet arī vasaras olimpisko spēļu konkurencē). Soču olimpisko spēļu sākotnējais budžets bija ap 12 miljardiem dolāru, bet kopējās izmaksas galu galā pārsniedza 50 miljardus dolāru. Saskaņā ar korupcijas pētnieku aprēķiniem, aptuveni trešdaļa no šīs milzu summas tika vienkārši izzagta, slēdzot valstij neizdevīgus līgumus par olimpisko objektu būvēšanu.

Putina režīmam olimpisko spēļu un pasaules futbola čempionāta rīkošana ir iespēja izrādīties, bet Putina līdzgaitniekiem tā ir nebijusi izdevība tikt pie ļoti ienesīgiem kontraktiem. Piemēram, Putina drauga Genādija Timčenko firmas ieguva simtiem miljonu eiro vērtus līgumus par futbola stadionu būvēšanu Ņižņijnovgorodā un Volgogradā. Vēl iespaidīgāks piemērs ir stadions ar 68 000 skatītāju vietām, kas uzbūvēts Putina dzimtajā pilsētā Sanktpēterburgā. Tā sākotnējais budžets bija ap 90 miljoniem eiro, bet pēc vairākkārtējas projekta sadārdzināšanas stadiona kopējās izmaksas varētu pārsniegt miljardu eiro, turklāt jau neilgi pēc atklāšanas tam tika konstatētas dažādas tehniskas problēmas. Ārvalstu prese rakstīja, ka stadiona būvēšanā tika izmantoti arī viesstrādnieki no Ziemeļkorejas, kas mēnešiem ilgi vergoja bez brīvdienām par aptuveni desmit eiro dienā.

Bažas par huligāniem

Valdošā režīma pretinieki uzskata, ka pasaules čempionāta laikā pilsētas, kurās notiks čempionāta spēles, pārvērtīsies par “Potjomkina sādžu”, lai ārzemniekiem radītu realitātei neatbilstošu priekšstatu par Krieviju. Stadionu apkaimē daudzviet ar steigu tiek pārkrāsotas nolaisto māju fasādes, no pilsētas centra tiks izraidīti dzērāji un bezpajumtnieki. Dzīvnieku draugi ir noraizējušies, ka Krievijas varas iestādes plāno izķert un iznīcināt līdz pat diviem miljoniem bez pajumtes palikušo suņu un kaķu, kuru novākšana kļuvusi par ienesīgu biznesu.

Daudzi ārzemnieki baidās braukt uz Krieviju, jo dzirdēts, ka vietējās futbola huligānu bandas draudējušas izrēķināties ar svešiniekiem, it sevišķi melnādainiem līdzjutējiem un gejiem. Pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā Francijā krievu huligāni jau sarīkoja pamatīgus grautiņus. Taču domājams, ka šoreiz Krievijas drošības dienesti parūpēsies, lai huligāni neradītu liekas problēmas, kas varētu kaitēt Krievijas kā viesmīlīgas zemes tēlam. Daudz lielāks drauds ir islāma teroristi, kas varētu mēģināt sarīkot uzbrukumus pasaules čempionāta laikā. Šis risks ir sevišķi liels tādās lielpilsētās kā Maskava un Sanktpēterburga, kā arī Kaukāza reģionam tuvās pilsētās, piemēram, Sočos un Volgogradā. Paredzams, ka pilsētās ik pēc pārdesmit metriem būs redzami policisti, kuru pienākums būs nekavējoties reaģēt uz jebkādiem incidentiem. Maskavā ap 5000 novērošanas kameru būs aprīkotas ar sejas atpazīšanas tehnoloģiju, lai varētu identificēt potenciāli bīstamas personas, kas izsludinātas meklēšanā. Čempionāta laikā būs pastiprināti drošības noteikumi, piemēram, Krievijas iedzīvotājiem būs jāreģistrējas policijā, ja viņi atbraukuši uz kādu no čempionāta norises pilsētām.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Karš sporta aizsegā

Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins aicinājis savus tautiešus futbola čempionāta laikā nebraukt uz Krieviju, jo “provokācijas ir garantētas”. Krievijas Ārlietu ministrija uz to atbildēja ar aicinājumu visiem, arī ukraiņiem, izbaudīt futbola svētkus un neklausīties “visādus muļķus”. Tomēr daļa fanu varētu atturēties no čempionāta apmeklēšanas, jo šāds brauciens un naudas tērēšana Krievijā varētu tikt uztverts kā netiešs atbalsts Putina režīmam.

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes loceklis un futbola fans Ivars Āboliņš gan uzskata, ka pasaules čempionāta rīkošana Krievijā nav iemesls, lai to boikotētu. “Noteikti skatīšos pasaules čempionāta spēles. Pats uz čempionātu šoreiz nebraukšu, jo pirms dažiem gadiem jau biju uz Eiropas čempionāta spēlēm Ukrainā un izbaudīju lielā futbola gaisotni,” stāsta Āboliņš. “Nedomāju, ka ceļošana uz kādu valsti būtu uzskatāma par atbalstu šīs valsts režīmam. Pats esmu bijis tādās valstīs kā Ziemeļkoreja vai Ruanda, bet tas nenozīmē, ka es atbalstu šo valstu īstenoto politiku.”

Jaunāko laiku vēsture rāda, ka lielo pasaules sporta pasākumu laikā Krievijas kaimiņvalstīm ir pamats satraukumam, jo divreiz šo pasākumu laikā Maskava ir sākusi intervenci ārvalstīs. 2008. gadā Pekinas olimpisko spēļu laikā izcēlās bruņots konflikts starp Krieviju un Gruziju, savukārt 2014. gadā neilgi pēc Soču olimpisko spēļu noslēguma Krievijas “zaļie vīriņi” pārņēma savā kontrolē Krimu. Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis gan uzskata, ka šobrīd Latvijai nav tiešu draudu. “Krievija nav gatava izprovocēt karu ar NATO, kas ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē. Viņi labi apzinās, ka šādā konfliktā zaudētu,” secina Latkovskis. Pēc viņa domām, provokācijas ir iespējamas citās valstīs, kas nav pievienojušās NATO, piemēram, Kremlis varētu ķerties pie “krievvalodīgo aizstāvēšanas” Vidusāzijā.

Brazīlijas piemērs

Saistītie raksti

Britu rakstnieks Džordžs Orvels reiz izteicās, ka “futbols ir gluži kā karš, tikai bez šaušanas”. Pasaules lielvalstis mūsdienās kārto rēķinus futbola laukumā, cenšoties pierādīt savu pārākumu. Atšķirībā no Putina iecienītā hokeja, kur Krievija ir viena no favorītēm un šogad kļuva par olimpisko spēļu čempioniem, futbolā krieviem ir maz izredžu uz panākumiem, pat ja turnīrs notiek viņu mājās. Krievijai ir paveicies ar salīdzinoši vāju apakšgrupu (mājinieki būs vienā grupā ar Urugvaju, Ēģipti un Saūda Arābiju, tālāk tiek divas stiprākās komandas), bet arī šajā konkurencē drīzāk pieskaitāmi pastarīšiem, jo FIFA rangā Krievija ierindota tikai 66. vietā pasaulē, vienu vietu virs Saūda Arābijas. Pirms desmit gadiem krieviem bija laba komanda, kas sasniedza 2008. gada Eiropas čempionāta pusfinālu, bet kopš tā laika Krievijas izlases līmenis ir ievērojami krities. Pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā Krievija (144 miljoni iedzīvotāju) zaudēja gan Velsai (trīs miljoni), gan Slovākijai (pieci miljoni). Pat ja šoreiz izdosies izkļūt no apakšgrupas, nākamajā kārtā Krieviju, visticamāk, gaidīs vai nu futbola lielvalsts Spānija, vai arī Eiropas čempione Portugāle.

Savās mājās Krievija gribētu izvairīties no tāda pazemojuma, kādu 2014. gadā piedzīvoja iepriekšējā pasaules čempionāta rīkotāja Brazīlija, kas pusfinālā ar 1:7 zaudēja Vācijai. Starp citu, arī toreizējā Brazīlijas prezidente Dilma Rusefa cerēja izmantot pasaules futbola čempionātu un 2016. gada olimpiskās spēles gan savu pozīciju nostiprināšanai, gan valsts reputācijas uzspodrināšanai, bet abās jomās cieta smagu sakāvi un neilgi pēc olimpiādes beigām tika atstādināta no amata. Ņemot vērā Krievijas opozīcijas vājumu, Putinam diez vai draud šāds liktenis, bet tikpat neticami ir tas, ka ar pasaules futbola čempionāta sarīkošanu pietiks, lai nomazgātu tīru asinīm aptraipīto Krievijas ārpolitikas reputāciju.

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv