Latvijā
Politika

FOTO: Satiekas bijušie premjeri, kritizē valdības sēžu atklātību 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Mūsdienās vara aizslīd no Latvijas valdības rokām, atklātās sēdes ministru darbu pārvērtušas par izrādi, bet pārmērīga sabiedrības iesaistīšana apgrūtinot operatīvu lēmumu pieņemšanu – šādus un līdzīgus kritiskus novērojumus īpaši sarīkotā diskusijā pauda Latvijas agrākie Ministru prezidenti.

Ministru kabineta sēžu zālē trešdien pulcējās 11 no 13 līdzšinējiem premjeriem, lai simtgades pasākumu ietvaros dalītos pārdomās par Latvijas nākotnes izaicinājumiem. Diskusijā “Latvija pirmajos un nākamajos 100 gados #LV200” piedalījās pašreizējais valdības vadītājs Māris Kučinskis un gandrīz visi bijušie premjeri (iztrūka vienīgi Guntars Krasts un Valdis Dombrovskis).

Bijušie valdību vadītāji, no kuriem lielākā daļa savu politisko karjeru beiguši, sniedza savu redzējumu par to, kas būtu jādara pašreizējiem politiķiem.

Atklātība traucējot

Diskusijā ekspremjeri nonāca zināmās pretrunās paši ar sevi – skaisti izrunājušies par to, ka sabiedrībai jābūt gudrai, informētai un kritiski domājošai, viņi sāka žēloties par to, ka sabiedrība un žurnālisti pret politiķiem ir pārāk kritiski.

“Šī nepārtrauktā diskutēšana un katra lēmuma apšaubīšana noved pie neskaidrība un vilcināšanās,” žēlojās Aigars Kalvītis. “Tas ir neizbēgami, jo Rietumos inteliģence, tostarp žurnālisti, jau tradicionāli ir bijusi kreisi noskaņota, un tas pārņemts arī Latvijā. Tādēļ jau tika lamātas “pozitīvisma kampaņas”, kaut patiesībā šie cilvēki taču nemeloja, bet tikai teica labas lietas,” filozofēja Māris Gailis.

Savukārt Andris Šķēle uzstāja, ka pāreja uz atklātām valdības sēdēm sēdes esot bijusi kļūda. “Šī ir vieta, kur vīri un sievas sanāk, novelk žaketes, atrota piedurknes un ķeras pie darba, un pēc tam paši nes atbildību par saviem lēmumiem. Jo publiskākas ir politiķu sēdes, jo dziļākā slepenībā tiek pieņemti patiesie lēmumi,” uzsvēra Šķēle. “Padarīt valdības sēdes par atklātām bija pilnīga muļķība,” viņam piebalsoja Andris Bērziņš.

“Ja reiz esam tā aizrāvušies ar atklātību un tagad pat gribam atklāti vēlēt prezidentu, tad varbūt ejam līdz galam un vēlam atklāti Saeimu – lai katrs parāda, par kuru partiju balsojis,” ironizēja Vilis Krištopāns. Pat Einars Repše, kura valdīšanas laikā MK sēdes tika padarītas atklātas, atzina, ka tā bijusi kļūda.

“Mana doma bija, ka sēdes būtu pieejamas vien analītiskajiem žurnālistiem, bet sanāca, ka tās pieejamas faktiski visiem. Tas, protams, traucē brīvai diskusija ministru starpā. Bet no otras puses – ja reiz šī atklātība ir tik traucējoša, tad kādēļ 15 gadu laikā neviena valdība nav nolēmusi atgriezties pie slēgtajām sēdē?” retoriski jautāja Repše.

Ekspremjeriem arī īsti netīk, ka lēmumu pieņemšanas procesā kopā ar politiķiem diskusijās ļauts piedalīties arī konkrētās nozares vai sabiedrības pārstāvjiem. “Saeimas Tautsaimniecības komisijā vispār vairs nevar pieņemt nekādu lēmumu, jo piedalās pilnīgi visi iesaistītie,” piktojās Valdis Birkavs.

“Premjeram Kučinskim ir daudz grūtāk pieņemt lēmumu par kādām reformām nekā man savā laikā. Jo sabiedrība pa šiem gadiem ir demokrātiski augusi un vēlas izteikt savas domas. Taču, lai dzīves līmeņa ziņā noķertu Eiropu, mēs nevaram atļauties garas diskusijas pirms katra lēmuma,” rezumēja Ivars Godmanis.

Premjera Kučinska darbu gan viņa priekšteči kopumā vērtēja atzinīgi, īpaši uzslavējot iesāktās reformas izglītības un veselības nozarēs.

Video – Dainis Bušmanis

Galerijas nosaukums

Kā Latvijas attīstību vērtē bijušie valdības vadītāji:

Ivars Godmanis: “Latvija pēdējo gandrīz 30 gadu laikā ir nopietni attīstījusies, kaut ne bez problēmām. Pamatā visas bijušās valdības strādājušas ar ekonomiskiem un labklājības jautājumiem, tomēr dzīves līmeņa ziņā joprojām esam sasnieguši tikai kādus 60-70% no Eiropas vidējā dzīves līmeņa. Mums šajā rādītājā jānoķer mūsu kaimiņi, kā arī jātiek līdz Eiropas vidējam rādītājam. Tikai tad, kad tas būs izdarīts, sabiedrībā beidzot pierims pieprasījums pēc jaunajām sejām politikā un dažādiem laimes lāčiem. (..) Cilvēki gaida stingru un tiešu pozīciju, skaidru valodu. Ja valdība to nespēj piedāvāt, tad šo lomu ieņem populisti, kas savukārt spēj tikai runāt.”

Valdis Birkavs: “Latvijai ļoti pietrūkst un absolūti nepieciešama vismaz viena nopietna, ilgi spēlējoša prioritāte, kam būtu pakļauts arī budžets, valsts ārpolitika. Valdībai tā jāpiedāvā, lai valsts attīstība iegūtu jaunu impulsu.”

Māris Gailis: “Latvieši sevi sāka apzināties kā tautu tikai tad, kad sāka iet skolā. Pateicoties izglītotiem cilvēkiem, radās vēlme pēc savas valsts, kas galu galā piepildījās. Mūsdienu mainīgajā un straujajā pasaulē izglītībai ir vēl lielāka loma tautas pastāvēšanā. Diemžēl cilvēki, kas raksta internetā komentārus, kas iet balsot velēšanās, bieži vien nedomā, neredz cēloņu un seku sakarības. Tādēļ nepieciešama kvalitatīva izglītība.”

Andris Šķēle: “Vēlos uzsvērt trīs būtiskākās lietas – tauta, ražīgums un izglītība. Mums jādara viss, lai cilvēki būtu optimisma pilni dzīvot Latvijā. Mūsu teritorija ir pietiekami liela, lai pabarotu un apmīļotu daudz lielāku cilvēku skaitu, nekā pašreiz šeit dzīvo.”

Vilis Krištopans: “Patiesībā Latvijas teritorija ir milzīga salīdzinājumā, piemēram, ar daudz mazāko Holandi, kur dzīvo 18 miljoni cilvēki. Mums jāprot izmantot šī teritorija, lai drastiski celtu ekonomiku un samazinātu dzīves dārdzību. Pēdējos 19 gadus vairāk esmu dzīvojis citās valstīs un redzējis daudz lietas, ko Latvija varētu pārņemt un izdarīt labāk.”

Andris Bērziņš: Pasaule ir lielu pārmaiņu priekšā. Ir beigusi pastāvēt pēc Otrā pasaules kara iedibinātā pasaules kārtība ar ANO un citām starptautiskām organizācijām, ar robežu neaizskaramību un tamlīdzīgiem principiem. Šobrīd pasaule atrodas jaunas kārtības meklējumos. Šajā laikā īpaši jāuzmanās no bīstamām tendencēm atteikties no demokrātijas par labu kādam populistam vai stingrās rokas vadonim. Vēlos īpaši uzsvērt, ka šādā laikā Latvija nedrīkst palikt viena pati.”

Einars Repše: “Latvijai jātiecas uz labāko izglītības sistēmu pasaulē, uz obligātu vispārējo veselības apdrošināšanu, kā tas ir Nīderlandē, un jābūt līderiem radošās un uzņēmējdarbības brīvības ziņā. (..) Diemžēl man nav ideju, kā to (demogrāfijas jautājumu – red) risināt, bet skaidrs, ka tas nav risināms tikai ar labklājības celšanu. Pasaules pieredze rāda – jo attīstītāka valsts, jo sliktāka dzimstība. Šobrīd Latvija ir kā zaļa miera osta. Ja pasaule bruks, tad uz šejieni velsies milzīgs migrantu vilnis, un mums jābūt tam gataviem.”

Indulis Emsis: “Es redzu vairākus draudus. Lielākais ierocis mūs nelabvēļu rokās ir neizglītota sabiedrība, kas ir vāji informēta, uzķeras uz viltus faktiem un līdz ar to – viegli manipulējama. Cilvēki uzticas populistiem, kas sola daudz, bet paši nezina, kā īstenot sasolītās reformas. Ļoti pietrūkst kritiskās domāšanas, un šeit var palīdzēt tikai kvalitatīva izglītības sistēma. Otrs drauds ir tas, ka Latvijas valdībai vara aizslīd no rokām – daudzas funkcijas tiek uzticētas starptautiskām organizācijām, tepat uz vietas tiek veidotas dažādas no MK neatkarīgas institūcijas. Šī neatkarības “trakumsērga” apdraud valdības rīcībspēju. Mūsu bagātība – Latvijas zaļie meži, tīrie ūdeņi un citi dabas resursi klimata izmaiņu rezultātā kļūs arvien iekārotāki. Mums būs jābūt gudriem un stipriem, lai tos nosargātu.”

Aigars Kalvītis: “Latvijas attīstība atkarīga tikai un vienīgi no mums pašiem, no Latvijas iedzīvotājiem. Diemžēl pašreiz sabiedrībā dominē pārdalītāju nevis radītāju domāšana. Proti – dominē tie, kas vēlas pārdalīt citu saražotās vērtības nevis paši kaut ko saražot. Izglītībai šeit būs izšķiroša loma, lai veidotu sabiedrību, kas pati spēj radīt vērtības nevis tikai pārdalīt. Liels izaicinājums būs izdzīvot globalizācijas apstākļos, kur cīņa par cilvēkiem un darbaspēku saasinājusies. Diemžēl. Latvija šai cīņā joprojām ik gadus zaudē tūkstošiem cilvēku. Ja nespēsim tam likt pretim savus instrumentus, ja nespēsim padarīt savu sabiedrību plašāku un gudrāku, tad globalizācija mūs vienkārši apēdīs.”

Laimdota Straujuma: “Mēs esam iestājušies visās savienībās, kur gribējām, un tagad zināmā mērā zaudējuši savu mērķi. Manuprāt, Latvijai jākļūst par zināšanu lielvalsti, jo citu resursu mums nav. Tāpat mēs nedrīkstam aizmirst par pašvaldībām un reģionālo attīstību. Ļoti svarīga būs sasniedzamība – gan pa ceļiem, gan komunikāciju tehnoloģijām.”

LA.lv