Kultūra
Mūzika

“Pirmoreiz uzlūdzu zaļumballē.” Ēriks Hānbergs atceras jaunības balles 16

Timura Subhankulova foto

Publicists un rakstnieks ĒRIKS HĀNBERGS vairāk nekā pusgadsimtu ir aprakstījis Latvijas lauku dzīvi un, šogad nosvinējis 85. dzimšanas dienu, joprojām ir gatavs zaļumballē laisties dejas solī.

– Hānberga kungs, kādēļ, jūsuprāt, ir vērts svinēt svētkus, kāda ir to dziļākā būtība?

Ē. Hānbergs: – Svētki, smaids un smiekli uztur sabiedrībā labestību. Un mūsu sabiedrība nav tik labestīga, lai svētku būtu par daudz, lai smaidu būtu par daudz un lai smieklu būtu par daudz. Agrāk padomijā ko tik nesvinēja! Tie bija samāksloti svētki, jo tā laika ideoloģijai vajadzēja sabiedrību visu laiku iesaistīt svinēšanā uz nožēlojamā nabadzības fona. Tāpēc līdz pat Andropova laikam bija atļauts visur korķēt pudeles vaļā un mesties pilniem, kamēr pat sausais likums bija jāpieņem. Tagad neatkarīgā Latvijā svētki dzirkstī dabiskumā. Nācija svin savu varēšanu un savu prieku. Mūsu svētki nav plātīšanās, nav lielība, bet lepošanās. Par to runājot, allaž pieminu Jāņa Streiča filmu “Rūdolfa mantojums” ar latvieša pašlepnuma stīgu jau senatnē kā vienu no emocionālākajām un dvēseliski uzrunājošākajām šajā mākslas darbā.

Ir kaut kas vārdos neizsakāms simtgades svētkiem saposto pilsētu sarkanbaltsarkano karogu plīvā. Atceros savu zēnību trīsdesmito gadu sākumā, kad valsts svētkos tēvs sapulcināja saimi un uzvilka sarkanbaltsarkano karogu mastā pagalma vidū vienlaikus ar visām četrām kaimiņu sētām.

Kad dzejnieks Andrejs Eglītis pārradās dzimtenē, viņš bieži vien sēdēja pretī Brīvības piemineklim. Mēs nebijām tādās attiecībās, lai tērzētu, bet vienmēr sasveicinājāmies. Arī man tas kļuvis par ieradumu – pieminekli pirmoreiz ieraudzīju zēnībā, kad vecāki mani atveda uz Rīgu. Un manī ienāk apcerīgums – par mūsu laimēm, par mazām laimītēm un lielām laimēm. Atceros savu bērnības lauku sētu, karu, bēgļu gaitas pie tēva brāļa Kurzemē, atgriešanos atpakaļ, dzīvošanu pie tantes, kad mani vecāki bija zaudējuši visu – mājas, 60 hekt­ārus zemes, visas labās iestrādes dzīvošanai. Bet nevienu brīdi ne no mātes, ne tēva neizskanēja nožēla. Kad atgriezāmies no Kurzemes katla, viņa vienmēr priecājās par to, ka esam palikuši dzīvi. Tādas ir tās mazās un lielās laimes.

– Un kādas tās varētu būt, cilvēkiem un valstij svinot simt gadus kopš Latvijas valsts dibināšanas?

– Prasme priecāties par to, kas mums jau ir, un tiekties pēc tā, kā vēl nav, sekmējot to ar savu līdzdalību un nepaģērot kategoriski, ka “mums vajag”. Jo – kas tad dos, ja paši neradīsim?

– 11. augustā, tieši simt dienas pirms valsts jubilejas, Latvijā un arī ārzemēs latvieši rīkos Simtgades zaļumballi. Kādas ir jūsu atmiņas?

Saistītie raksti

– Manā pirmskara zēnības laikā trīsdesmitajos gados tuvākās zaļumballes notika Ievu līcī pie Zaru kapiem, lai cik dīvaina arī izklausītos vietas izvēle. Vācu laikā lauku sētās piestrādāja izpalīgi un izpalīdzes. Tēvs droškā iejūdza zirgu, ar ko mūsu un kaimiņsētas izpalīdzēm doties uz zaļumballi Birzgalē, un mani, kā jau skolā polkas solī apmācītu, iesēdināja ratos līdzi abas jaunuves uzmanīt. No rīta tēvs jautā: kā bija? Bet man stāstīt nav ko. Jo neko neatceros. No rīta esmu pamodies, vakarā smuki apguldīts šķūnī blakus zaļumballes vietai un aizmidzis… Pēckara gados kultūras sarīkojumi notika tautas namos, bet zaļumballes ārpusē. Kā, lecot polku, putēja ar zobu pulveri baltinātās čībiņas! Pūtēji braši spēlē, no dejotāju kājām ceļas balti putekļu mākonīši… Vidusskolas beigu gados pavadījām meitenes pēc zaļumballēm uz mājām, un čībiņas palika gluži slapjas rasā…

Tālajos sešdesmitajos, kad Velgas dzimtajā pusē Embūtē vēl stāvēja Joda dambis, manas sievas tēvs Alfrēds Mežainis spēlēja trompeti Vaiņodes ugunsdzēsēju pūtēju orķestrī – tāpat kā pēc Kultūras darbinieku tehnikuma beigšanas turp strādāt aizsūtītais jaunais Guntis Gailītis. Abi spēlēja zaļumballēs, kur dejoja Velga. Arī es savu dzīvesbiedri pirmoreiz uz deju uzlūdzu zaļumballē. Tas notika Alojā, kur pulcējās klaidoņi – grāmatu autori, kuri klejo pa pasauli un redzēto izliek uz papīra, un es šo klaidoņu gadskārtējā salidojumā biju uzaicināts kā Latvijas apceļotājs. Tas notika apmēram pirms sešiem gadiem, pie Dzirnezera, kur “peldošās salas” un pūtēju taurēs atskanēja pirmais valsis.

LA.lv