Ekonomika
Bizness

Ekonomiskais nacionālisms neuzvarēs. Kurp pasauli ved Tramps? 16


Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds
Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds
Foto – Valdis Semjonovs

Gan ASV prezidents Donalds Tramps, gan bijušais Baltā nama galvenais stratēģis Stīvs Bannons ne reizi vien ir lietojuši jēdzienu “ekonomiskais nacionālisms”, runājot par ASV ekonomisko politiku.

Divi starptautiskās ekonomikas eksperti pēc “Latvijas Avīzes” lūguma izvērtē tirdzniecības karu reālās sekas pasaules ekonomikai un Latvijas uzņēmējiem.

 

Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds:

Vai tirdzniecības karu sākums un breksits būtu jāuzskata par pasaules atgriešanos pie ekonomiskā nacionālisma?

Runājot par ekonomisko nacionālismu, galvenokārt jārunā par ASV. Tur vērojamas divas tendences – pirmkārt, ASV ilgus gadus pasaulē ir bijušas tādas kā pēdējās instances patērētājas – milzīga ekonomika, kas pirkusi no visas pārējās pasaules – Ķīnas, Eiropas Savienības, Vācijas – preces, bieži vien naudu tam aizņemoties. Tas ir radījis ārējā parāda pieaugumu. Otra tendence – ASV vidusslāņa reālie ienākumi un pirktspēja pēdējās paaudzes laikā ir stagnējuši. Tas radījis zināmu neapmierinātību un lielā mērā balstoties uz šo neapmierinātību, Donalds Tramps būvēja savu vēlēšanu kampaņu, solot ierobežot importu un atgriezt darbavietas ASV. Vai paņēmieni, ar kādiem D. Tramps mēģina mainīt šo situāciju, ir pareizi, jāšaubās, taču zināma darbavietu pārdale un importa aizvietošana notikt var. Taču citās jomās ASV var zaudēt citu valstu veikto pretpasākumu dēļ – pirmais piemērs tam bija “Harley Davidson” lēmums pārcelt daļu no ražošanas ārpus ASV. Daļa no bažām, kas ļāva pie varas nākt Trampam, ir saprotamas, taču pētījumi liecina, ka lielāko daļu zaudēto darbavietu rada tehnoloģiju attīstība – vidējas sarežģītības darbu automatizācija – tieši šis process ir lielākais darba vietu iznīcinātājs. Šis process turpinās attīstīties un tirdzniecības tarifi te neko nemainīs. Visbeidzot – ASV saista tirdzniecības jautājumus arī ar aizsardzības jomu, kurā šī valsts ilgstoši bijusi tāds kā sabiedriskā labuma nodrošinātājs, savukārt partneri paļāvušies uz to, ka ASV viņus aizsargās, īpaši neko pretī neprasot. Šajā ziņā ASV neapmierinātība ir pamatota.

Breksits diez vai būtu saucams par ekonomiskā nacionālisma piemēru – galvenais dzinulis šī lēmuma pieņemšanā bija migrācijas kontrole. Izstāšanās sarunas ar ES skaidri liecina, ka Lielbritānija izmisīgi cenšas saglabāt preču brīvās tirdzniecības nosacījumus ar Eiropu.

Nepatīkamākais ir tas, ka ASV norobežošanās no pārējās pasaules sekas viena gada griezumā diez vai būs pārāk negatīvas, un tas radīs zināmu iemidzinošu sajūtu, taču ilgākā laikā – triju, piecu, septiņu gadu perspektīvā – negatīvās sekas investīcijās, patēriņā, ražošanas efektivitātē būs būtiskas un pasaule varētu izskatīties pavisam citādi.

Vai ir pamatots apgalvojums, ka tirdzniecības tarifi, ko ASV piemērojušas ES un Ķīnas ražojumiem, rada politiskus un ekonomiskus apstākļus ES un Ķīnas savstarpējam tuvinājumam?

Tās pagaidām ir tikai spekulācijas par nākotni. No šodienas pozīcijām skatoties – nē, par brīvās tirdzniecības līgumu ar Ķīnu neviens pagaidām nerunā. Taču, ja ASV tirdzniecības nacionālisms vērsīsies plašumā, tad Eiropa var mēģināt tuvināties ar citiem partneriem. Šobrīd jau vērojama tuvināšanās ar Japānu. Taču, runājot par potenciālo satuvināšanos ar Ķīnu, būtisks šķērslis varētu būt tas, uz kādiem nosacījumiem šāda sadarbība varētu notikt. Ķīnas politiskās ambīcijas un lielvaras statuss nosaka, ka tā vēlēsies diktēt šādas sadarbības noteikumus, taču jautājums, vai Eiropai tas būs pieņemami – īpaši autortiesību aizsardzības un patentu aizsardzības jomā, kā arī produkcijas standartu jautājumos – kurš kuram pielāgosies.

Vai tirdzniecības kara pirmās zalves var novest pie lielo spēlētāju – ASV, ES, Ķīnas – atgriešanās pie protekcionisma politikas, Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) sabrukuma un globālas tirdzniecības noteikumu pārskatīšanas, faktiski – globalizācijas beigām?

Eiropa vienmēr paļāvusies uz noteikumiem, likumiem un savu “maigo” varu. Šādā sistēmā Eiropa jūtas labi. Šobrīd pie varas daudzās valstīs nākuši līderi, kas pasauli redz kā lielvaru cīņas arēnu un izvēlas spēka politiku, cīņu par dažādu priekšrocību iegūšanu. Tādēļ ES jāmācās spēlēt no spēka pozīcijām, pretējā gadījumā tās loma pasaulē turpināsies samazināties. Tomēr globalizāciju šis process neizbeigs – ir pārāk daudz ieguvēju no brīvas tirdzniecības un citām globalizācijas radītajām priekšrocībām.

Manuprāt, daudz nozīmīgāks izaicinājums Eiropai, varētu teikt, īsta mīna ar laika degli ir Eiropas milzīgā sociālā sistēma. Saskaņā ar Pasaules bankas analīzi, 36 Eiropas valstīs dzīvo 10% pasaules iedzīvotāju un tās nodrošina aptuveni vienu ceturto daļu pasaules ekonomikas apjoma, taču vienlaikus tērē vairāk nekā pusi no pasaules sociālajiem izdevumiem. Šāda sistēma, ņemot vērā esošās demogrāfijas tendences un ekonomiskās attīstības tempu, nav ilgtspējīga un tai ir jāmainās. Eiropai būs jāizdara diezgan skarbas izvēles – vai nu būtiski jāsamazina sociālā nodrošinājuma līmenis, ko grūti iedomāties politiski, vai arī jāpalielina pensijas vecums līdz apmēram 75 gadiem pēc vienas vai divām paaudzēm, kad vidējais dzīves ilgums varētu sasniegt 90 gadus, vai arī kā trešais risinājums – liela apjoma imigrācija. Nav grūti pamanīt, ka visas šīs trīs izvēles ir milzīgā kontrastā ar šodienas realitāti, tādēļ var prognozēt, ka diskusijas un pielāgošanās jaunajai situācijai radīs lielus politiskos satricinājumus.

Kādus apdraudējumus šī situācija rada Latvijas ekonomikai un eksportam šodien un dažu gadu perspektīvā?

Latvijas uzņēmējus šis process pagaidām ietekmē tikai pastarpināti. Daudz būtiskāk par tirdzniecības kariem Latvijas uzņēmējus ietekmē tas, ka ir pēdējais laiks saprast, ka biznesa modeļi, kas balstās uz lēta darbaspēka nodarbināšanu un preču ar zemu pievienoto vērtību ražošanu, nenovēršami aiziet pagātnē – lēta darbaspēka jau trūkst un drīz nebūs nemaz. Šādi biznesa modeļi ir lemti vai nu automatizācijai, vai arī pārcelšanai uz valstīm ārpus ES, kur pieejams lēts darbaspēks. Masveida lēta darbaspēka iebraukšanai Latvijā es neticu, tostarp politisku iemeslu dēļ.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis:

Vai tirdzniecības karu sākums un breksits būtu jāuzskata par pasaules atgriešanos pie ekonomiskā nacionālisma?

No retorikas viedokļa – jā, ekonomiskais nacionālisms tiek bieži piesaukts. Taču no praktiskā viedokļa drīzāk vērojamas vienkārši korekcijas līdzšinējā ASV tirdzniecības politikā. Cilvēkiem argumentāciju par to, ka vajag ražot un pārdot citiem, ir viegli saprotama, bet par to, ka arī visi citi vēlas to pašu, parasti neaizdomājas. Turklāt relatīvi zemi kvalificētais darbaspēks rietumvalstīs ir neapmierināts, jo to darbavietas izspiež automatizācija un ražošanas pārcelšana uz lētu izmaksu valstīm. D. Tramps šo problēmu ir veiksmīgi izmantojis vēlēšanu retorikā. Varētu pat teikt, ka ekonomiskais nacionālisms nekad nav bijis pazudis, vienkārši iepriekšējās ASV administrācijas to redzēja lielo kompāniju ekspansijā. Šobrīd Trampa atbalstītāji priecājas par to, ka kāds beidzot runā viņu valodā un par viņu nodarbinātības problēmām.

Nevar noliegt, ka ASV gadu desmitiem ir veidojušas tādu politiku, ka apmaiņā pret politiskiem lēmumiem dažādās valstīs piešķīrušas dažādas tirdzniecības priekšrocības – šādu lēmumu ir desmitiem, ja ne simtiem. Šādas politikas rezultāts ir ASV dominējošā loma starptautiskajā politikā un milzīgs tirdzniecības deficīts. Un šobrīd pie varas ir prezidents, kurš ir spējīgs vai arī kuram ir pietiekami vienalga, lai tiešā un nediplomātiskā veidā pateiktu – šī situācija ir jāmaina. Nav jau jāaptur tirdzniecība vispār, jālabo nevienlīdzīgie noteikumi, vienlaikus atgriežot darbavietas ražošanā ASV – tāds īsumā ir viņa plāns. Jāpiekrīt, ka zināmas korekcijas šajā situācijā ir jāveic, jo zināma ES divkosība tirdzniecībā ar ASV pastāvēja.

Lai gan breksita idejas pamatā bija ekonomiskais nacionālisms, tomēr šobrīd jau tiek runāts pavisam citā toņkārtā. 44% britu kompāniju ir pateikušas, ka “cietā” breksita gadījumā tās pārcels savu ražošanu uz Eiropu. To ignorēt nav iespējams.

Vai ir pamatots apgalvojums, ka tirdzniecības tarifi, ko ASV piemērojušas ES un Ķīnas ražojumiem, rada politiskus un ekonomiskus apstākļus ES un Ķīnas savstarpējam tuvinājumam?

Tikko noslēgts ES brīvās tirdzniecības līgums ar Japānu, vēl pirms tam – ar Kanādu. Taču ar Ķīnas uzņēmumiem ir problēma – tie iegādājas Eiropas uzņēmumus tikai ar mērķi iegūt patentus un tehnoloģijas un pēc tam ražot pie sevis. Otra problēma ir negodīga konkurence – ļoti daudzi uzņēmumi Ķīnā ir valsts tiešā vai pastarpinātā kontrolē un valsts atbalstu tie saņem daudzos un dažādos veidos. Eiropas uzņēmumi atrodas pavisam citādā situācijā – atcerieties “Air Baltic” sāgu, kur Latvijas valstij bija ilgi jātaisnojas par sniegto atbalstu. Visbeidzot trešā problēma ir mākslīgi zemā līmenī turētais Ķīnas juaņas kurss – tam vajadzētu būt nevis astotajai daļai no eiro, bet vismaz pusei – kā rezultātā tiek mākslīgi uzturētas zemas ražošanas izmaksas. Un tās nebūt nav vienīgās problēmas tirdzniecībā ar Ķīnu. Šo iemeslu dēļ es skeptiski vērtēju straujas ES un Ķīnas tuvināšanās iespējas, lai gan izslēgts tas nav. Drīzāk iespējama ES un Tuvo Austrumu reģiona valstu tuvināšanās.

Vai tirdzniecības kara pirmās zalves var novest pie lielo spēlētāju – ASV, ES, Ķīnas – atgriešanās pie protekcionisma politikas, Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) sabrukuma un globālas tirdzniecības noteikumu pārskatīšanas, faktiski – globalizācijas beigām?

PTO sabrukums nav neiespējams, organizācijai klājas grūti. Taču globalizācija nebeigsies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka pasaules un ASV biznesa elites, kas tieši iegūst no globalizācijas, resursu un iespēju apjoms ir daudz lielāks nekā tas, kas ir globalizācijas pretinieku rīcībā. Otrkārt, tāpēc, ka, ja paskatās, kā ir augusi pasaules ekonomika jau no XIX gs. Sākuma, tad tirdzniecība ir augusi daudz ātrāk nekā iekšzemes kopprodukts. Tieši šķietami primitīvā “pirkšanas un pārdošanas” ekonomika mūsdienās rada vairāk darbavietu nekā ražošana. Tādēļ tirdzniecības kari un globalizācijas radīs ekonomisko krīzi un milzu bezdarba vilni. Šo faktu parasti aizmirst vai nezina vēlētāji, t. sk. ASV vēlētāji, sūdzoties par citu ražošanas pārcelšanos uz lētākām valstīm. Treškārt, tāpēc, ka ieguvēju no brīvas tirdzniecības ir ļoti daudz, t. sk. arī Latvija.

Kādus apdraudējumus šī situācija rada Latvijas ekonomikai un eksportam šodien un dažu gadu perspektīvā?

Krievijas tirgus aizvēršanās Latvijas precēm pierādīja – ja mūsu uzņēmējus piespiež, tie spēj veiksmīgi atrast iespējas citos tirgos: pēkšņi izrādās, ka japāņiem garšo mūsu šprotes, bet piena pulveri var veiksmīgi pārdot Tuvajos Austrumos. Tomēr mums vienmēr jāsaglabā savs galvenais tirgus – Skandināvija, Somija, Polija, Vācija, Lietuva un Igaunija.

LA.lv