Pasaulē
Eiropa

Eiropas bērni. Dārgie un lētie 16


Vācijas kanclere Angela Merkele ar ierosmi par sistēmas reformēšanu, ierobežojot maksājumus Vācijā dzīvojošajiem ārzemniekiem, kuru bērni nedzīvo Vācijā, nāca klajā jau pirms breksita.
Vācijas kanclere Angela Merkele ar ierosmi par sistēmas reformēšanu, ierobežojot maksājumus Vācijā dzīvojošajiem ārzemniekiem, kuru bērni nedzīvo Vācijā, nāca klajā jau pirms breksita.
Foto – SASCHA STEINBACH/EPA/LETA

Vācijā kārtējo reizi atjaunota diskusija par bērnu pabalstu samazināšanu ES ārvalstniekiem, kuru bērni mīt ārpus Vācijas. Eiropas Komisija (EK) kārtējo reizi atbildējusi: diskriminācija netiks pieļauta.

Beznosacījuma ienākums jeb valsts izmaksāta visiem vienāda ikmēneša summa, nešķirojot pēc vajadzības un ienākumu līmeņa, nav fantastika, bet gan pastāv jau šodien – to sauc par bērnu naudu jeb ģimenes pabalstu. Šo piemēru savas idejas reālistiskuma pierādīšanai bieži mēdz piesaukt vispārējā pamatienākuma ieviešanas aizstāvji. Bērnu nauda ir kā beznosacījuma ienākums miniatūrā, jo ir viens no retajiem pabalstiem, kas ir universāls. Vienīgais nosacījums ir bērna eksistence. Vienādā apmērā to saņem gan turīgas ģimenes, kuras šo ieskaitījumu banku kontos lāgā pat nepamana, gan trūcīgie, kuriem no svara katrs eiro. Beznosacījuma ienākuma ieviešana, kā uzskata tā aizstāvji, būtu nekas cits kā šā principa paplašināšana arī pieaugušajiem.

Tikmēr politiskās vēsmas Vācijā pēdējās nedēļās strāvo gluži pretējā virzienā. Ar jaunu sparu uzvirmojusi diskusija, vai diferencēt pēc vajadzībām nevajadzētu arī vienu no retajiem universālajiem pabalstiem – bērnu naudu. Vairākas Vācijas pašvaldības (tieši uz pašvaldību pleciem gulstas bērnu naudas finansēšana) pieprasa mainīt sistēmu, ieviešot pabalstu dažādošanu pēc dzīvesvietas. Tiem Vācijā dzīvojošo ES ārzemnieku vai Vācijas pilsoņu bērniem, kuri ikdienā mitinās šķirti no vecākiem dalībvalstīs ar zemākām dzīvošanas izmaksām, vajadzētu saņemt mazāk.

 

Viens mēģinājums jau izgāzās

Vācijā bērnu nauda ir viena no dāsnākajām ES. Par pirmo un otro bērnu pienākas 194 eiro, bet, sākot ar ceturto bērnu, 225 eiro mēnesī. Pabalstu izmaksā līdz pat 26 gadu vecumam, ja vien jaunieši turpina mācības. Aptuveni 268 tūkstoši bērnu, par kuriem tiek maksāts pabalsts, dzīvo ārpus Vācijas (ap 30 000 no viņiem gan ir Vācijas pilsoņu bērni). Tādējādi gadā “ārzemju bērnu” pabalstos uz ES ārzemēm Vācija pārskaita vairāk nekā 600 miljonus eiro.

Strīdi par šo tematu ilgst jau vairākus gadus. Vācijas kanclere Angela Merkele ar ierosmi par sistēmas reformēšanu, ierobežojot maksājumus Vācijā dzīvojošajiem ārzemniekiem, kuru bērni nedzīvo Vācijā, nāca klajā jau pirms breksita. Toreizējais finanšu ministrs Volgangs Šoible pat bija sagatavojis likumprojektu, kas paredzēja sadalīt bērnu mītnes valstis vairākās grupās, indeksējot pabalstus atkarībā no valstu “dārguma” un “lētuma”. Piemēram, Rumānijā, Polijā, Ungārijā, Horvātijā un Bulgārijā dzīvojošajiem pienāktos 50 procenti no standarta summas. Tikmēr Grieķijā, Čehijā un Kiprā – 75 procenti. Šai idejai gan pērn svītru pārvilka EK, paziņojot, ka Vācijas iecere ir diskriminējoša un pretrunā ar Eiropas tiesībām.

 

“Kaut kas jāpasāk pret nabadzības bēgļiem!”

Tolaik no galda noslaucītā ierosme nu atkal izvilkta dienasgaismā. Iemesls ir nupat klajā nākušie Vācijas Finanšu ministrijas dati, kas liecina, ka kopš 2017. gada beigām pabalstus saņemošo ārzemēs dzīvojošo bērnu skaits audzis par 10 procentiem. Šis pieaugums satraucis vairāku pašvaldību vadītājus, kuri brīdina: esot vērojama “mērķtiecīga” migrācija uz Vācijas sociālo sistēmu. “Valdība noguļ šo problēmu, tai beidzot ir kaut kas jāpasāk pret “nabadzības bēgļiem” Eiropā,” sacījis Duisburgas birģermeistars Zerens Links. Ar “nabadzības bēgļiem” šai gadījumā domāti ne tie, kas uz Eiropu dodas pāri Vidusjūrai, bet gan austrum­eiropieši un centrāleiropieši, it sevišķi poļi, čehi, bulgāri, rumāņi. Tā kā Vācijā īres cenas pēdējos gados piedzīvo eksploziju, iebraukušie mēdz apmesties pilsētās ar lētiem dzīvokļiem, taču tādas vietas parasti ir arī ekonomiski mazāk attīstītas. Tas nozīmē, ka finansiālais slogs jāiznes pašvaldībām, kurām jau tā ir salīdzinoši mazāk naudas. “Mums Duisburgā ir apmēram 19 000 cilvēku no Rumānijas un Bulgārijas, romi un sinti. 2012. gadā bija tikai 6000,” telekanālam ZDF sūdzējies Z. Links.

No tā gan neizriet, ka vecāki, kuri pieprasa pabalstus par saviem ārzemēs dzīvojošajiem bērniem, rīkotos negodprātīgi. Viņiem uz to ir likumīgas tiesības. “[Šī Vācijas debate] Polijā tiek uztverta mazliet ar rūgtumu, jo viņu zeme tiek priekšstatīta kā tādi “pelēkie Austrumi”, kur visi dzīvo nabadzībā un no kurienes cilvēki dodas uz Vāciju tikai tāpēc, ka vairs nevar izturēt,” intervijā raidsabiedrībai “Deutschlandfunk” komentējis Varšavā dzīvojošais žurnālists Florians Kellers. Tas neesot tiesa: “Polijai ekonomiski klājas labi. Bezdarba tikpat kā nav.” Turklāt dzīvošanas izmaksas Polijas lielpilsētās neesot daudz zemākas kā Vācijā: “Apģērbs, bērnudārzs. Viss ir ļoti dārgi.” Valsts ģimenes pabalsts Polijā sasniedz 120 eiro mēnesī. Mazāk nekā Vācijā, tomēr starpība nav graujoša. Cilvēki, kas joprojām dodas strādāt uz Vāciju, to nedarot izmisuma dēļ, bet gan tāpēc, ka vēlas uzlabot dzīvi, jo algu līmenis tur tomēr ir būtiski augstāks, tā Kellers. Bērnus dzimtenē viņi mēdz atstāt, lai atvases netiktu “izrautas” no ierastās vides un varētu skolā mācīties dzimtajā valodā, kā arī tāpēc, ka Polijā dzīvo vecvecāki vai dzīvesdraugi, kuri var bērnus pieskatīt.

 

Vērojama mērķtiecīga ļaunprātība

Problēma ir tā, ka līdzās šai imigrācijai pastāv arī vēl otra, ļaunprātīgā – tā turpretī apgalvo satrauktie Vācijas pašvaldību vadītāji. Z. Linkam esot zināms par krimināliem darboņiem, kas palīdzot cilvēkiem no ES austrumvalstīm nokļūt Duisburgā un apgādājot ar dzīvokļiem pussagruvušās ēkās, lai tā iegūtu iespēju reģistrēt deklarēto adresi. Ar to pietiek, lai iegūtu tiesības saņemt bērnu naudu. Tiekot arī viltoti dokumenti. Nevarot būt drošs, ka uzrādītie bērni vispār eksistējot. Tas, viņaprāt, esot pretrunā ar Eiropas brīvās pārvietošanās jēgu: “Jo šie cilvēki uz šejieni nebrauc ar mērķi strādāt.”

Tomēr: vai apstāklis, ka Vācijas iestādes netiek galā ar kādiem krāpniekiem, var kalpot kā pamatojums, lai sāktu diferencēt pabalstus Eiropas mērogā? Vācijas Pašvaldību apvienības vadītājs Helmuts Dedijs, lai gan iestājas par pabalstu diferencēšanu, atzīst: debates patiesi esot neveiksmīgi novirzījušās nepareizā virzienā, jo “vienā katlā” samesti krāpšanas gadījumi ar atšķirīgām dzīvošanas izmaksām. “Mēs neturam vispārējās aizdomās cilvēkus no Rumānijas vai Bulgārijas,” viņš sacījis intervijā “Deutschlandfunk”. Tomēr sistēma esot uz “ļaunprātīgu izmantošanu mudinoša”. Cilvēki no Rumānijas un Bugārijas, kurus pārvedēji “mērķtiecīgi” sūtot uz piecām līdz desmit allaž tām pašām Vācijas pilsētām, lai tur, izmitinot graustos, pelnītu uz viņu saņemto bērnu pabalstu rēķina, paši esot upuri. Sistēmā esot kļūda, jo tā var radīt “nepareizus stimulus”: “Jo var būt izdevīgi tikai bērnu naudas dēļ vien izceļot uz citu valsti, pārcelties, tā mūsu skatījumā ir problēma.”

 

EK atkal saka “nē”

Eiropas budžeta komisārs, kristīgais demokrāts Ginters Etingers gan jau paspējis kārtējo reizi saviem tautiešiem pateikt “nē”: “ES dalībvalstu vidū pastāv skaidra nosliece par labu pašreizējo regulējuma nemainīšanai.” Par to, ka nav pieļaujama bērnu naudas pielāgošana dzīvošanas izmaksām, jau pērn jūnijā vienojies ES sociālo lietu ministru vairākums, un nav pamata šī lēmuma maiņai, uzsvēra Etingers.

Tādēļ sagaidāms, ka ierosme Vācijā drīz kārtējo reizi atkal tiks novākta no galda. Tikmēr diez vai tik viegli pāries Vācijas pilsētu saimnieku neapmierinātība. Kā uzsvēris H. Dedijs: “Viņi [EK] skatās tikai uz parastajiem gadījumiem Eiropas tirgū. Skatās uz darbaspēka pārvietošanos, brīvību un saka: ja kāds ceļo, tad tam vajag saņemt tādas pašas tiesības valstī, uz kuru viņš aizceļojis. Es saku: mums ir daudz [netipisku] gadījumu, it sevišķi šis ar bērnu naudu, kad šis pamatprincips nedarbojas.”

LA.lv