Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Eiropa mācās no musulmaņiem 16

Foto Reuters/Scanpix/LETA

Kopš šā gada 1. augusta Dānijā stājās spēkā likums, kas aizliedz publiskās vietās aizsegt seju. Iespējams, šis fakts plašākā pasaulē pat netiktu pamanīts, ja par to ne pārāk politkorekti būtu izteicies bijušais Lielbritānijas ārlietu ministrs Boriss Džonsons, salīdzinot musulmaņu sievietes ar “staigājošām pastkastītēm” un apgalvojot, “ka sejas aizsega valkāšana ir pazemojoša un cieņu aizskaroša”. Bet ne jau vīrietim un “ne pārāk cītīgam baznīcā gājējam”, kā Džonsons pats sevi dēvē, būtu jāspriež par to, kas musulmaņu sievieti pazemo, kas ne. Cik zināms, viņas pašas tā neuzskata.

Vēl pirms gadiem divdesmit, bet īpaši pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV, sejsega nēsāšanas aizliegumu pamatoja ar drošības apsvērumiem. Par sievieti pārģērbies vīrietis aizbēg no saviem vajātājiem – tas ir viens no pazīstamākajiem sižetiem musulmaņu tautu pasakās. Tomēr diezin vai modernajā laikmetā, kur mūs ik uz soļa izseko videokameras, atrašanās vietas nodod mobilie telefoni, bet visās daudzmaz aizsargājamās vietās iekārtoti ķermeņa skeneri, drošība būtu liela problēma.

Bet aizbildināšanās ar drošību jau ir tikai tāda liekulīga slēpšanās. Tas, ko mēs patiesībā cenšamies aizsargāt, ir Eiropas kultūra un tradīcijas. To ļoti tieši, saprotami un korekti paudusi nacionāli konservatīvā Dānijas Tautas partija: “Mūsu parlaments skaidri noteicis, ka sejas aizsegšana nav savienojama ar Dānijas kultūru un tās pamatiem.” Sieviete ar pilnīgi aizklātu seju neiederas ne tikai Kopenhāgenas, bet arī Rīgas ielās, līdzīgi kā šortos tērpusies meitene Kairā, Adenā vai musulmaņu apdzīvotajā Vecajā Deli. Musulmaņu sabiedrībā nav pierasts publiski demonstrēt savus reliģiskos vai morālos uzskatus, ja tie būtiski atšķiras no sabiedrības vairākuma. Privāti – lūdzu, bet ne publiski. Alkohols mājās? Nav problēmu! Bet parādīties uz ielas reibuma stāvoklī ir milzīgs skandāls. Pat nosacīti liberālās musulmaņu zemēs kā Maroka vai Tunisija nav nevienas ielas kafejnīcas, kur karstā dienā iedzert alu. To var dabūt, bet iekštelpās vai no ārpuses neredzamos iekšpagalmu bāros. Katrs, kurš pabijis musulmaņu zemēs, lielveikalos būs pamanījis šādu skatu – melni ģērbtas sievietes aizklātām sejām rakņājas pa veļas groziem, pērk krāsainas blūzītes un raibus svārkus. Un neviens par to nav pārsteigts. Jo šos apģērba gabalus ieraudzīs tikai ģimene un nekad sveši cilvēki.

Varētu pat teikt, ka Eiropa šodien mācās no musulmaņiem, nodalot svešu kultūru uzkrītošu demonstrāciju no publiskās telpas. Vienlaikus islāma sabiedrība ir ļoti iecietīga pret visu, kas notiek privāti, un arī te Eiropa var ņemt piemēru. Bet ir jomas, kas atrodas uz privātuma un publiskuma robežas. Nāk prātā diskusija, kas vēl pirms dažiem gadiem saviļņoja Latvijas sabiedrību – vai dzīvnieku kaušana ir privāta lieta? Lieta grozījās ap tā saucamo “halāl” un “košer” kaušanu, ko praktizē musulmaņi un ebreji. Šīs kaušanas laikā dzīvniekam ar asu nazi momentāni pārgriež rīkli. Tas tiek darīts divu iemeslu dēļ – lai atbrīvotu dzīvnieku no asinīm un padarītu kaušanas procedūru mazāk sāpīgu – tā vismaz apgalvo šīs kaušanas piekritēji. Latvijā patlaban atļauta kaušana ar tā saucamo “pēckaušanas apdullināšanu”, kad rīkles pārgriešana un apdullināšana notiek praktiski vienlaikus. Interesanti – kad Saeima 2010. gadā pēdējo reizi diskutēja par šo jautājumu, deputāte Inta Feldmane (LPP/”LC”), kas pazīstama arī kā sektas “Jaunā paaudze” locekle, reliģiskās kaušanas aizliegumu pamatoja ar “Latvijas garīgās teritorijas aizstāvēšanu”.

Man gan šķiet – ja mēs esam akceptējuši pašu gaļas ēšanu un dzīvnieku kaušanu šim mērķim, tad diskusija par to, vai dzīvnieku apdullināt pirms rīkles pārgriešanas, tās laikā, tūlīt pēc tās vai vispār neapdullināt, patiesībā ir lieka. Tas mazliet atgādina diskusiju par to, kāds nāvessods ir humānāks – indes šprice, karātavas vai elektriskais krēsls. Vienīgie, kuriem būtu morālas tiesības runāt par kaušanu, ir veģetārieši. Un arī tad lietas nemaz nav tik vienkāršas. Sabiedrībā valda dubultmorāle, ko cilvēki uztver kā pašsaprotamu. Ja pavēro bildes no protesta piketa pie Saeimas, kas iestājās pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, tad labi redzams – līdzjūtīgajām dabas mīļotājām kājās ir ne jau gumijas zābaki, bet gan smukas ādas kurpītes!

LA.lv