Kultūra
Literatūra

Dzejnieki un modinātāji 16


Kārlis Vērdiņš
Kārlis Vērdiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Klāt septembris – Dzejas dienu mēnesis. Un turpat gaisā virmo priekšvēlēšanu kaislības un neskaidrība par valsts nākotni, kas vedina uz domām par dzejas ietekmi mūsdienās. Rainis un Veidenbaums savulaik cēla kājās tautiešus, modināja un mudināja uz pārmaiņām, neklusēja. Vai mūsdienu dzejai piemīt tāds pats iedvesmojošs spēks? Kāda ir dzejas loma mūsdienās? Vai mūsdienu latvietim vajag dzeju kā modinātāju?

Apgaismojamie latvieši

Visu manu apzināto dzīvi mani ir pavadījuši jautājumi – “Vai jums nešķiet, ka mūsdienās dzeja nav tik populāra kā padomju laikos?” un “Vai jums nešķiet, ka dzejas sabiedriskā nozīme ir krietni mazinājusies?”. Katru reizi, kad dzirdu kādu apgalvojam, ka dzejnieka misija ir “nest gaismu”, “piecelt” un “modināt” savus tautiešus, man jādomā par to sabiedrības un mākslas izpratni, ko šādi izteikumi implicē.

Latviešu tik ļoti iecienītais modināšanas un apgaismošanas patoss man saistās galvenokārt ar Ausekļa, Veidenbauma un Raiņa laikmetu, kad latvieši dzīvoja cariskās Krievijas impērijā, strādāja garas smaga darba stundas laukos un fabrikās un sabiedrībā pastāvēja neapmierinātība ar impērijas nespēju risināt sasāpējušus sociālus un politiskus jautājumus. Ja iedomājamies, ka 21. gadsimta latvietis, kas dzīvo nacionālā parlamentārās demokrātijas valstī, joprojām ir jāmodina, jāpieceļ un jāapgaismo, tad atliek secināt, ka latvieša dabiskais stāvoklis ir gadsimtiem ilgi gulēt ciešā miegā kā tādai Raiņa Saulcerītei, un labākais, ko šādā situācijā darīt, ir novēlēt viņam saldu dusu.

Dzejnieka sociālās lomas

Es labprāt rakstu dzejoļus cilvēkiem, kuri spēj novērtēt teksta jēgas daudzslāņainību, atsauces uz citiem tekstiem, atpazīst ironiju un pieņem intimitāti, ko rada dzejas teksts. Mani teksti nevairās no sociāliem jautājumiem, taču tie reti izvirzās priekšplānā. Kad pirms dažiem gadiem publicēju ciklu “Ubagu dzeja” ar atklāti sociālu tematiku, saņēmu bargu aizrādījumu no kādas cienījamas tulkotājas, ka tā nu gan neesot dzeja.

Taču es redzu citus savus kolēģus, kuru darbs dzejā un ap dzeju man šķiet sociāli nozīmīgs. Inese Zandere pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir restartējusi latviešu bērnu literatūru, savukārt Uldis Bērziņš regulāri strādā, lai latviski būtu lasāmi pasaules literatūras pieminekļi. Krievu dzejnieku tekstgrupa “Orbīta” jau teju 20 gadus veiksmīgi rāda, ka Latvijā var pastāvēt laikmetīga, daudzvalodīga un integrēta krievu kultūra. Inga Gaile un viņas domubiedres latviešu kultūrā aprobē mūsdienu feminisma idejas, bet Rihards Bargais savā maigi huligāniskajā dzejā un prozā mudina saprast homoseksuāļa identitāti mūsdienu Latvijas apstākļos. Šo sarakstu varētu turpināt ar citiem lieliskiem dzejniekiem, kuri mērķtiecīgi strādā, uzturēdami kuplu un smalku latviešu valodu un aicinādami izvairīties no vienkāršotas, stereotipiskas lietu uztveres.

Saistītie raksti

Starp citu, ja nu tomēr vēlaties dzeju kā kaujas lozungu, tad palasiet tikko iznākušo jaunā dzejnieka Daiņa Deigeļa debijas grāmatu “Dievs beidz”, kurā atradīsiet dzejdari ar karstu sirdi, kuram rūp Latvijas nākotne un kurš izcīna kaismīgas kaujas ne tikai uz papīra lapas, bet arī “Facebook” diskusijās. Vai šādas vārdu kaujas kaut ko maina sabiedrībā? Iespējams, ka ne. Taču, redzot, cik aktīvi norisinās cīņa par cilvēku prātiem ar visiem iespējamiem propagandas līdzekļiem, gribas teikt paldies par katru brīvo domas izpausmi un katru nelietības un melu noraidījumu, kaut vai lozunga formā.

Nekad neesmu dzirdējis, ka dzejas lasītājs vai Saeimas vēlētājs teiktu par sevi: “Es esmu tumsoņa, dodiet man gaismu, atmodiniet un pieceliet mani!” Mums labpatīk sevi uzskatīt par gana gudriem, lai spriestu par pasauli. Modināma un apgaismojama mums parasti liekas pārējā sabiedrība – tie citi. Tādēļ, ja jau esam tik gudri, tad mācīsimies paņemt no mūsdienu dzejas to, ko tā spēj piedāvāt, un neuztiepsim tai novecojušus stereotipus. Palasīsim Arvja Vigula “Grāmatu” vai Ingas Gailes “Lieldienas”, Ulda Bērziņa “Idilles” vai Sergeja Timofejeva “Repliku”, Madaras Gruntmanes “Dzērājmeitiņu” vai Guntas Šnipkes “Ceļus”. Ja galīgi nekas no tā visa nepatiks, vienmēr paliek iespēja mazliet pačučēt.

LA.lv