Kultūra
Teātris un kino

Dokumentālais kino – variācijas par laiku 16


Kadrs no režisoru Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa filmas “Laika tilti”.
Kadrs no režisoru Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa filmas “Laika tilti”.
Publicitātes (Andrejs Grants) foto

Režisoru Kristīnes Briedes un Audrjusa Stoņa filmas “Laika tilti” ievada titrs vēsta: “”Atskaties kopā ar mani, un varbūt uzzināsi kaut ko jaunu par dokumentālo kino, kas ir nekas cits kā dzīve pēc nāves.” Hercs Franks”.

Šis ievada teikums iekodē filmas noskaņu un liecina par laika rituma nepārejamību un nesaudzību. Vairākiem no filmas varoņiem “dzīve pēc nāves” jau bija sākusies pirms filmas uzņemšanas (Robertam Verbam, Henrikam Šablevičam), bet vairāki aizgāja mūžībā, pirms filma bija pabeigta (Uldis Brauns, Aivars Freimanis). Cilvēks aiziet, taču viņu uzņemtās filmas paliek, tās turpina pastāvēt, reizēm tiek aizmir­stas, tad atkal izceltas no nebūtības, bet tās ir. Tagad, pateicoties “Laika tiltu” iecerei – vēstīt par dokumentālistiem, kas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados ienāca ar jaunu skatījumu uz dokumentālo kino – interese par viņu veidotajām filmām atjaunojas ar jaunu spēku. Šogad, Latvijas simtgades gadā, tam ir vēl papildu svars, jo gribam parādīt citiem to labāko, interesantāko, izaicinošāko un starptautiski konvertējamāko no valstī radītām māk­slas un kultūras vērtībām gan vietējai, gan starptautiskai auditorijai.

“Laika tiltiem” ir duāla daba – tā reizē ir un nav pašpietiekama: ja gribam uzzināt par filmā atainoto režisoru radošo ceļu, laikmeta iezīmēm, māksliniecisko pārliecību – informācijas trūks, ja filmu uztveram kā smalku savijumu starp šodien filmētu epizožu nianšu rezonansi ar filmēto autoru uzņemtajām filmām, tad filma ir pašpietiekama. Konteksta un informatīvā lauka radīšanai par filmas varoņiem – astoņiem Baltijas dokumentālistiem – izveidota atraktīva mārketinga kampaņa: avīze “Baltijas jaunais vilnis” angļu un latviešu valodās (avīze latviski nodrukāta “Kultūras Dienas” izdevumā 6. septembrī), uzņemti īsi video materiāli, kuros kino profesionāļi stāsta par šo kino fenomenu, ir paredzēts izveidot mājaslapu, kas būs platforma filmas producēšanas procesā izveidotajiem un apkopotajiem materiāliem. Savukārt vairākas latviešu autoru – Ai­vara Freimaņa un Ivara Selecka, Ulda Brauna, Herca Franka – filmas atjaunotā kvalitātē skatāmas portālā www.filmas.lv. Atjaunot (un radīt) zināšanas par šo kino fenomenu ir būtiski, jo gan pie mums, gan starptautiskā kontekstā pārāk maz šīs filmas izceļam, pārāk reti izrādām, nepietiekoši popularizējam. Lai to darītu, pirmais solis ir nodrošināt to pieejamību, ko pamazām sākam veikt.

“Laika tiltu” kontekstā lietotie apzīmējumi “Baltijas jaunais vilnis” un “Baltijas poētiskais kino” prasa paskaidrojumus un plašāku analīzi, bet nevaram noliegt faktu, ka visās trijās valstīs aptuveni vienā laikā notika pārmaiņas dokumentālā materiālā uztverē un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izmantojumā. Paaudžu nomaiņa bija būtisks faktors, tāpat kā nozīmīgs bija laikmeta pārmaiņu konteksts ar Hruščova atkusni, kara laika pārdzīvojumu sekām, jauna kino iedvesmām studijās Maskavā un Sanktpēterburgā, kur mācījās liela daļa no šīs paaudzes pārstāvjiem.

Pirmās norādes uz citāda veida izteiksmes līdzekļiem jau iekļāva arī dažas filmas pirms tiem hrestomātiskajiem darbiem, kurus pieskaitām šī laika klasikai. Latvijā par poētiskā kino priekšvēstnesi tiek uzskatīta režisora Aloiza Brenča un scenārista Viktora Lorenca veidotā īsfilma “Mana Rīga” (1960), kurā Lorenca rakstītajā aizkadra tekstā skatītājs tiek uzrunāts ar “tu” un saukts par draugu. Padomju Latvijas vienaudži, divdesmitgadīgi cilvēki viņu ikdienas gaitās Rīgā, ir filmas vēstījuma pamats, ļaujoties vizuāli izteiksmīgiem un psihofizioloģiskos stāvokļus reprezentējošiem kadriem. Filmas operatora Vladimira Gaiļa asistents ir Ivars Seleckis, viens no “Laika tiltu” varoņiem un Rīgas stila pārstāvjiem, kura vizuāli izjustā uzņemtā lietus epizode iekļauta filmā “Mana Rīga”. Tieši teksta izmantojumā ar atšķirīgu pieeju veidota lietuviešu režisora Viktora Staroša filma “Neskumsti, Virgīnij!”, kas uzņemta tikai pāris gadus vēlāk nekā Brenča darbs, 1962. gadā. Būvniecības procesu Jaunakme­nes (Naujoji Akmene) pilsētā novēro arī mazs zēns, Virgīnijs. Filmas gaitā tradicionālo aizkadra tekstu, ko ierunā labi nostādīta vīrišķīga diktora balss, nomaina mazā puisēna Virgīnija bērnišķīgais tembrs, iedodot citu skanējumu fiksētajiem notikumiem. Robustā būvlaukuma vide iegūst daudz maigāku un personiskāku skanējumu, jūtīgāku pasaules uztveri. Pasaules uztveres jūtīgums bērna sejā kā spogulī, bez vārdu klātbūtnes notiks jau daudz vēlāk – Herca Franka “Vecāks par desmit minūtēm” (1978), parādot, cik tāls ceļš noiets starp pirmajiem jauna dokumentālā kino aizmetņiem un to pilnbriedu un pamazām arī aizvirzīšanos ne vairs pirmajā plānā, bet tomēr nerimstošā klātbūtnē.

Viens no igauņu dokumentālistiem, “Laika tilti” varoņiem, Marks Sosārs filmā saka: “Nekā mūžīga nav, tikai pārmaiņas ir mūžīgas. Pirms es uzņēmu filmu “Kih­nu sieva”, kāda pasaule jau bija izzudusi un pirms tās vēl kāda. Šo izzūdošo pasauli, kurā mēs dzīvojam tagad, aizstās jaunas variācijas, pasaules ar jauniem cilvēkiem ar jaunām pārliecībām. Tā tas vienkārši ir. Mums tas ir jāpieņem.” Jā, mums tas ir jāpieņem.

 

Dokumentālā filma “Laika tilti”

Triju Baltijas valstu sadarbības projekts – “VFS Films” (Latvija), “Studio Nominum” (Lietuva), “Vesilind” (Igaunija) – tapis NKC programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” .

Režisori: Kristīne Briede, Audrjus Stonis; scenārija līdzautori: Ramūne Rakauskaite, Arūns Matelis, Riho Vastriks, operatori: Valdis Celmiņš, Audrjus Kemežis, Joseps Matjuss, Jānis Šēnbergs, Laisvūns Karvelis; komponists Giedris Puskunigs; skaņu režisors Artis Dukaļskis; producenti: Uldis Cekulis, Algimante Mateliene, Arūns Matelis, līdzproducents Riho Vastriks.

LA.lv