Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Raimonds Vējonis

Egils Līcītis: Divcīņa ar prezidentu

Rīgas pils preses Siksnim vajadzētu apdomāt cita veida Vējoņkunga publicitātes formātu. Vai uzstājies brīvajā presē, vai notikusi “Viens pret vienu” intervēšanās televīzijā, vai kāpis vēl augstākā katedrā, bet, kolīdz madonietis vēris vaļā lūpas, tā pār viņu nogāžas nelabvēļu pārmetumu krava. Kas katram skaitās gaumes robežās, kamdēļ Vējonis nav bijis uzdevumu augstumos. Te prezidents angliski slikti runājis, bet te arī vāji latviski izteicies. Pārraidē pūtis, stenējis un neko sakarīgu nav pateicis, izņemot – uz redzēšanos, tautieši. Kādam sakāmais šķitis neiedvesmojošs kā lēnīgs priekšlasījums mirušai jūrascūciņai par godu, bet citi rāvuši prom mazgadīgos no ekrāna, jo šie teksti domāti tikai pieaugušajiem. Bet varbūt skolu jaunatne, kura tikko zinātnieku izpētīta ar zemu politiskās izglītības līmeni, vislabāk saprastu, ko valsts galva gribējis sacīt.

Tāda kritika izrauj robu prezidenta autoritātes, slavas un amata stabilitātes klintī. Ne katram dotas brīvas un spožas publiskas runas dāvanas, un ir cilvēki, kurus pie ieslēgtiem mikrofoniem pārņem garīgais satraukums. Varbūt todien Vējoņa darba kalendārā bija “baseina diena” un padomdevēji nepaguva priekšnieku kārtīgi sagatavot publiskai uzstāšanās reizei. Varbūt Vējonis neizpildīja rituālu – papriekšu jāierauj?

Man jāaizstāv Valsts prezidents no nepelnītiem, netaktiskiem uzbrukumiem, ka runas neesot saprāta apgarotas un par sausu. Vai gan citu ministru, politiķu teiktais nemēdz līdzināties krustvārdu mīklām un rēbusiem? Kad lasāt partiju manifestus un dokumentu oficiālus iztulkojumus, jums ne reizi nav gribējies pajautāt – dārgais Pavļuta, Ašeradena, Brigmaņa kungs, lūdzu, izskaidrojiet, ko tas un tas nozīmē? Nav zināms gadījums, kad pēc amatpersonas intervijas sajūsminātā publika iebrēktos “bis!” un “bravo!”.

Jāņem vērā Vējoņa augstais ieņemamais stāvoklis. Lai mūsu valsts darbakārtību nepārmāktu pirmatnējais haoss, prezidentam daudzmaz ar visiem jāturas pa draugam un jāveido dialogi. Esmu jau norādījis, ka amata dēļ Vējonis spiests visam piekrist un par visu smaidīt. No viņa puses būtu liela pārdrošība kādam uzbrukt un kādu aizstāvēt.

Turklāt intervijās Valsts prezidents cenšas sniegt skatījumu no augšas, kas ne vienmēr sapasēs ar skatījumu no lejas. Vējonis ar neatlaidīgu darbu pilda lielus un mazus uzdevumus, starptautiskā arēnā iziet kā tautas diplomāts. Tas pilnīgi iespējams, ka žurnālisti uzdod jautājumus par pārāk sīkām, nenozīmīgām tēmām, uz kuriem atbildot valsts pirmajai personai neiznāk izpausties kā vizionāram, globālam spēlētājam, erudītam vai ar citiem talantiem. Prese nejautā to, ko Vējonis mācētu pasniegt kā uz apakštases. Piemēram, kāpēc Igaunijā noķer krievu spiegus, bet pie mums ne? Vai – ko Ušakovs ložņājis gar NATO ģenerālā sekretāra durvīm? Vai prezidenta kancelejā akurāt kā visā pasaulē arī vērojami uzmākšanās gadījumi glītiem meitiešiem? Lūk, par šo intervētāji Vējoni neatraisa, konkrēti nepajautā.

Bet kas Siksnim jāmaina, lai ar Raimondu veidotos dzīva saruna, kas daudzus interesētu? Pēdējoreiz ēterā prezidents atkal – sakopts kā ķeizars, uzposts melns kā flīģelis, izstumts tuvcīņai 1 pret 1 noboksēšanā starmešu gaismā, kameru priekšā. Bet prezidents, visumā jautras dabas cilvēks, jādabū ārā no šlipsainās gaisotnes un kabineta noslēgtības brīvākā atmosfērā. Sarunas jānotur omulīgā krodziņā “Pie sīvā ķiplociņa” vai “Melnajā āzī”, kur madonietis ierodas džemperī ar sniegavīru, cilā un tukšo kausus ar žurnālistiem, kas ir un paliek lāga zēni, – līdz atraisās mēle uz vēl vaļīgākām autentiskām sarunām nekā “Rīdzenē” noklausītās! Klātesošie sadzer tu­brālības, procesu ieraksta, knipsē un nofilmē gluži neuzkrītoši – un tad gan būtu televīzijā izrādāms materiāls, par ko visi celtu īkšķi – pa pirmo! – un novērtētu ar daudzbalsīgu bravo! Prezidents ir feins pipars un kolosāls dzīru biedrs!

Bet, ja Vējoni tikai pels un nievās, viņš ņems un apvainosies un otrreiz par prezidentu vairs nebalotēsies.