Viedokļi
Komentāri

Uldis Šmits: Divas deklarācijas 16


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto – Timurs Subhankulovs

Pēc PSRS sabrukuma bija pamats domāt, ka 1940. gadā pieņemtā Samnera Velsa deklarācija turpmāk tiks pieminēta galvenokārt vēsturnieku darbos un atceres pasākumos. Jo ASV valsts sekretāra vietnieka paziņojums sakarā ar Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju un aneksiju (“pretrunā ar saprātu, taisnīgumu un likumību”) jeb dokuments, kas noteica Vašingtonas nostāju līdz pat 1991. gadam, šķietami zaudēja aktualitāti, kad Igaunija, Latvija un Lietuva atguva neatkarību. Un Rietumos tikai retais teorētiski pieļāva, ka Eiropā atkal varētu atkārtoties situācija, kurā viena valsts sagrābj un vardarbīgi inkorporē otras valsts teritoriju. Pat padomju totalitārais režīms pēc Otrā pasaules kara to nebija darījis.

Tomēr Samnera Velsa vārds ir atgriezies aktuālajā politikā un ne velti piesaukts ASV valsts sekretariāta nesen publiskotajā dokumentā ar nosaukumu “Krimas deklarācija”, lai atgādinātu par jo­projām spēkā esošo principu – Savienotās Valstis neatzīst ar spēku vai draudiem veiktu svešas teritorijas piesavināšanos jeb, konkrētajā gadījumā, Krievijas īstenoto Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksiju. Tāda ir arī Eiropas Savienības valstu un citu demokrātiju nostāja.

Vēl viena zīmīga paralēle saskatāma Velsa apgalvojumā, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporācija strauji norit “pa aplinkus ceļiem”. Mājiens uz Maskavas izveidotajām t. s. tautas valdībām, viltus vēlēšanām zem okupantu armijas stobriem un pēkšņo padomju varas pasludināšanu, kas bija priekšnoteikums visa šā procesa “likumīgai” noformēšanai.

Protams, apstākļi un laikmeti atšķiras. Baltijas valstu neatkarība tika iznīcināta pilnībā, tām bija liegta dalība starptautiskajās organizācijās un pat trimdas valdību izveidošana, lai gan ASV uzskatīja Vašingtonā palikušos baltiešu diplomātus par savu valstu vienīgajiem likumīgajiem pārstāvjiem. Pārējās Rietumu valdības svārstījās, un dažas nereti sliecās juridiski atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Arī amerikāņu politiskajās aprindās netrūka ietekmīgu personu, kas uz to mudināja. Taču baltiešu trimdas pūliņi un Vašingtonas dziļākie apsvērumi nekad neļāva novērsties no Velsa deklarācijas, kas būtībā nozīmētu nodevību pret starptautisko tiesību pamatnostādnēm. Deklarācija arī netraucēja Rietumiem vajadzības gadījumā bīdīt reālpolitiku, savukārt Igaunijā, Latvijā un Lietuvā gandrīz neviens nezināja par šo piecās nelielās rindkopās izklāstīto dokumentu, kas nespēja novērst totalitārās varas pastrādātos noziegumus vai jelkādā veidā iespaidot stāvokli okupētajās Baltijas valstīs. Taču 1940. gada 23. jūlija paziņojumā iekļautās tēzes, pie kurām Rietumi formāli turējās, nenoliedzami vēlāk atviegloja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanu un iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē un Eiropas Savienībā.

Saistītie raksti

ASV valsts sekretāra Maika Pompeo 2018. gada 25. jūlija “Krimas deklarācija” akcentē jau agrāk Vašingtonā un citās demokrātisko valstu galvaspilsētās Krimas aneksijas sakarā pieņemtos jau neskaitāmos lēmumus, rezolūcijas, aicinājumus un paziņojumus. (Piemēram, Rīga 2014. gada martā nāca klajā ar Latvijas augstāko amatpersonu paziņojumu “Par Krievijas iejaukšanos Ukrainā” un Saeimas paziņojumu “Par Krievijas agresiju Ukrainā”.) Iespējams, deklarācijas galvenais mērķis bija darīt galu aizdomām par Baltā nama un Kremļa varbūtēju darījumu uz Ukrainas rēķina, taču svarīgākais ir tas, ka Vašingtonai un Pompeo tekstu atbalstījušajām rietumvalstīm tagad būs grūti atkāpties no solījuma neatzīt Krimas aneksiju par neatgriezenisku vai leģitīmu faktu, un vismaz oficiālās diplomātijas līmenī vajadzēs ievērot šo neatzīšanas politiku, “līdz tiks atjaunota Ukrainas teritoriālā integritāte”.

Gaidīt var nākties ilgi, un okupācijas sekas var izrādīties nepārvaramas – tās jau šodien un jau atkal vissmagāk izjūt pussalā izsenis dzīvojošie Krimas tatāri. Bet daudz kas ir atkarīgs no pašiem valsti tomēr nosargājušiem Ukrainas pilsoņiem. Kas zina, varbūt kādreiz viņi vēstures literatūrā lasīs par Pompeo deklarācijas lomu “pagaidu okupēto” (kā definējusi Kijeva) Krimas un Donbasa teritoriju atgūšanā.

LA.lv